Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 3. daļa

Turpinājums no 2. daļas. 

Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Kur palika 90 eiro?

Kad eiropieši saprata, ka programmas daļa kļūst aizvien mistiskāka, nezinot pašiem organizatoriem, kas būs rīt un kur nu vēl sasolītais Marakešans brauciens, brīvprātīgie uzdeva daudzus jautājumus, mēģinot saprast, kur paliek viņu 90 eiro. Jā, bija brauciens uz galvaspilsētu Rabātu (pusstundas attālumā no Kenitras) ar garšīgām pusdienām kafejnīcā, bija pikniks Kenitrā brīvā dabā....tomēr tas viss neprasīja vairāk kā apmēram 15 eiro no katra brīvprātīgā samaksātajiem 90 eiro. Runas un jautājumi, bieži aiz muguras, izraisīja organizatoru agresiju un neapmierinājumu (diez par ko?). „Marokā par naudu nerunā. Tās vai nu ir vai nav,” paskaidroja galvenais organizators Imads. Taču viņš nemaz nebija rēķinājies, ka eiropieši gan gribēs zināt, kur paliek viņu nauda, ja vēl joprojām nav izstrādāts programmas plāns un nekādas aktivitātes netiek organizētas, turklāt arī ģimenes nesaņem neko no 90 eiro. Kur paliek nauda? Pavisam dabiski eiropiešiem radās šāds jautājums. Tā vien izskatījās, ka šis pasākums ticis būvēts bez budžeta un arī par organizatoru tējām, kafijām, cigaretēm, taksi, kad viņiem savā starpā bija tikšanās, nācās maksāt eiropiešiem – tas, ko organizatori dēvēja par loģistikas izdevumiem. Spiedienu neizturējuši, organizatori izlēma vienā no tikšanās reizēm sadalīt pāri palikušo naudu un atdot brīvprātīgajiem, tālāk vairs neko neorganizējot – ļaujot palikt ģimenēs, ļaujot turpināt skolot bērnus un brīvo laiku izmantojot, kā sirdij tīk. Tie bija apmēram 55 euro, nedaudz vairāk par pusi, kas tika atdoti, norādot, kur palikusi iztērētā nauda – pirmās kopējās pusdienas, ceļojums uz Rabātu, pikniks un, protams, loģistika. Labi vēl ka tā – vismaz neatņēma visu naudu. Taču vienu gan es iemācījos, ko turklāt apstiprināja arī francūžu pāris. Tie atšķirībā no pārējiem nebija maksājuši ne eiro. Marokietim naudu drīkst dot tikai tad, kad izdarīts pakalpojums vai sarunātais darījums. Un nevis pirms tam, kā to bijām izdarījuši mēs.

Rabat

Rabat.

 Stārķu ligzdas un sieviešu vannas

 Tā kā skološana daudz laika neaizņēma un bieži pat sanāca nedarīt neko, pievērsu uzmanību un baudu guvu ikdienas sīkumos. Jo sevišķi tik mazā un netūristiskā pilsētā kā Kenitra interese par sīkumiem bija lieta, kas paglāba no iespējamās garlaicības un vienmuļības, dzīvojot ģimenē, ceļoties, ēdot, dzerot kafiju, tiekoties ar citiem brīvprātīgajiem. Nē, garlaicīgi nebija, ja pats iegrimi sīkākā izpētē dabā, kultūrā, sabiedrībā, kā arī marokāņu paradumos. Tā piemēram, no dabas priecēja elektrības stabos savītās stārķu lizgdas. Āre, še, kur tie ziemo! No kultūras - sieviešu kopējās vannas hamam. Kā karstas pirtis ar vairākām telpām, kurās ir tikai ūdens krāni, tās pulcēja un baltas darīja jaunas un vecas sievas. Katra no tām ieradās ar savu krēsliņu (ja negribēja sēdēt uz plikas grīdas), spaini, kurā ieliet ūdeni un mazgājamajiem un beržamajiem līdzekļiem. Medīnās tam domāti īpaši veikali, kur var nopirkt dažādas vannas ziepes, eļļas un citus piederumus. 

Bez steigas

Kenitras sabiedrība liecināja par ļoti vienveidīgu un mierīgu marokāņu dzīvesstilu. Tiem, kam bija darbs, nostrādāja attiecīgās stundas, pēc tam tipiski devās ārā ar draugiem uz kādu kafejnīcu un dzēra saldo piparmētru tēju, iegrima lielajā ekrānā, kas pārraidīja vai nu kādu futbola maču vai Al Jazeera ziņas par notikumiem Ēģiptē (tai laikā, kad es tur biju) vai ko citu. Kā jau minēju, televizors ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa arī mājās. Pat vairākās turīgās ģimenēs novēroju parādību, ka drīzāk tajās būs lielizmēra televizors nekā dators. Te tas vēl joprojām kalpo kā ģimenes loceklis, kurš dažkārt pat netiek izslēgts, kad atnāk ciemos viesi uz tēju, kafiju un maizītēm un kurš sievām mājsaimniecēm ir ieslēgts cauru dienu. Viesmīlība ir marokāņu izteikta īpašība – teju katru dienu var ienākt kāds viesis, un, šķiet, tik dabiski, ka viņš tiek ielikts dienas programmā, atrodot viesim gan laiku, gan kafiju ar maizītēm. Steigties nav kur.

Ne tik reliģiski

Pavisam noteikti varu secināt, ka, salīdzinot ar ēģiptiešiem, marokāņi ir mazāk reliģiski. Viņu franciskā ietekme mudina būt eiropeiskākiem un pieņemt paradumus, kas izplatīti Eiropā, īpaši jauniešu vidū – viņi dzer, iet uz klubiem, kur ir prostitūtas, bieži pat lieto narkotikas. Islāmā šīs lietas nav atļautas, tomēr viņi tam nepievērš uzmanību. Izskatās, ka arī viņi pārāk neuztraucas par piecām lūgšanas reizēm dienā. Turklāt piektdiena, kas islāmā ir svētā diena, nav brīva kā Ēģiptē un, iespējams, citās Arābu republikās, bet tā ir darba diena, brīvu ņemot svētdienu. Domājams, ka tas palicis no franču kolonizācijas laikiem. Gandrīz visi jaunieši te runā franciski, un angļu valodu zina retais. Tomēr pat ar valodas barjeru, marokāņi cenšas būt izpalīdzīgi, ja esi nomaldījies un mēģini atrast ceļu. Tiesa, jaunām sieviešu dzimuma pārstāvēm, kas vēlā vakara stundā nomaldījušās, jāgatavojas uz neatlaidīgiem marokāņu puišu uzmanības izrādīšanas žestiem un dažkārt pat sekošanu un piedāvāšanu kopā pavadīt laiku.

Fez medīnas labirintā

Mana dzīve Kenitrā un angļu valodas mācīšana beidzās ātrāk nekā citiem. Februāra aukstums, īpaši mājā, kurā dzīvoju, vienmēr slapjās zeķes, drebināšanās radīja nopietnu saslimšanu – no iesnām līdz pat temperatūrai un ausu sāpēm. Naktī, kad mocījos ar sāpēm abās ausīs, ģimene pat bija gatava uz slimnīcu vest, bet es tomēr atteicu. Pat ja sāpes vairs neatkārtojās, trokšņi ausīs saglabājās visu laiku, tāpēc izvēlējos padomāt par veselību un pamest Kenitras projektu apmēram divas nedēļas ātrāk nekā citi. 

Mans lidojums bija pasūtīt no Fez - Marokas pilsēta, kuru izdomāju pirms sava mājupceļa apskatīt. Ja Kenitra bieži vien radīja galvassāpes par organizāciju, nesaprašanos ar marokāņiem, vilšanos, tad pēdējā diena Fez pilsētā ļāva atkal iejusties laimīgās tūristes ādā. Kopā ar horvātu draudzeni vispirms devāmies medīnas virzienā. Tur mūs sagaidīja vesela pilsēta – kā iekāpjot vēstures grāmatā mēs staigājām pa mazajām šaurajām ieliņām, kuras šķērsoja te apelsīnu vīriņa rati, te zirga vai ēzelīša pajūgs. Nu, protams, mašīnai tur nemaz nebūtu vietas. Acis žilba un naudas maciņš niezēja no daudzajām krāsainajām lietiņām, ko gribējās nopirkt – kurpes, somiņas, auskari. Vēlreiz varēja pārliecināties, ka medīnas piešķir Marokai tās savdabīgo garšu. Un tūristam tādā medīnā kā Fez bez gida ir pavisam viegli apmaldīties. Turklāt gids ir vērtīgs arī tāpēc, ka tas parāda ceļu uz dažādajiem tūrisma objektiem, kas medīnā atrodami: karalisko pili tieši pie ieejas medīnā (Royal Palace), Bou Inania Medersa, mošeju, kas kalpojusi kā izglītības iestāde, Karaouiyine Mosque, mošeju, kurā ļauts ieiet tikai musulmaņiem, taču ierobežojumu nav terases apskatei turpat pie mošejas. No terases paveras skaists un tradicionāls skats uz mājiņām ar jumtiem, kur žāvējas veļa. Šī apskate ir par velti, taču medīnas īpatnība ir tā, ka šauro ieliņu labirintā pašam saviem spēkiem tūrisma objektus, arī šo terasi, ir praktiski neiespējami atrast. Līdz ar to nāksies samaksāt gidam, kurš tevi uz apskates objektu aizvedīs.

Medina

Medina

Krāsainā āda un gardā kafija

The Tanneries, kur krāso ādu.

Visiespaidīgākais no medīnas ir The Tanneries, vieta, kur tiek krāsota āda. Skatam paveras lielas mucas, kurās katrā ir pa cilvēkam, kas smagi strādā un ar kājām mīda ādu, tādā veidā to krāsojot. Turpat skatupunktā var arī iegādāties dažādus ādas izstrādājumus, piemēram, somiņas. 

Mūsu Fez apskate noslēdzas vilcienu stacijā, kad pēc paēstajām pusdienām mielojamies ar garšīgāko kafiju, kādu jebkad esmu dzērusi. Patiesībā tas varbūt nav kafijas lepnums tik daudz, cik dažādās šokolādes un cepuma vai vafeles piedevas, kas tiek dzērienam pievienotas, lai to padarītu ilgāk baudāmu. Tā noteikti nebija parasta kafija ar pienu. Ceļojums ir izgaršots un mana lidmašīna nākamajā rītā pavisam agri paceļas spārnos, lai no saulainās Fez ielidotu sniegotajā Rīgas lidostā...un turpinātu ausu ārstēšanu mājās.

Photos by M.R.