International Journalism Festival, 2011

Where: Perugia, Italy

When: April, 13-17, 2011

Alter Ego: the other as described by the media

The session of Alter ego started with a movie by the film director Alessandro De Filippo. The hall was not at all crowded. However the present audience seemed to enjoy every piece of silence while capturing the touchy beginning of the music of the movie and the sound of waves hitting the boat of migrants on their way to Sicily, the attractive destination for migrants.

The movie tackled the issues of migrants outlining their life from the arrival to the popular Italian island till the point of settling down. Migrants from different parts of the world (Morocco, Senegal, Colombia, Vietnam, Kenya and others) were interviewed to learn about their life in their new home land.

The film stressed that usually the migrants who arrive to Italy, particularly Sicily are shown in media with an image of desperation, big boat and generally negative impression. However, the stories prove that most of them do not arrive by boat and illegally.

All of the migrants interviewed were speaking fluent Italian and shared their stories. Some had gone through hard work and life experiences, like living on a street or working as sellers on a beach. However, they all seemed to be settled down now. They mentioned robbery and burglary as the biggest problem happened to them. A Chinese couple said they had been robbed for 8 times making the amount of 60 000 euros. The items to be stolen can lead to everything – usually house, car, money, etc., even personal photos.

The migrants were also asked whether they are planning to return to their home countries. The majority confirmed that they find their new place as home and would not come back or if would – they wouldn’t belong to their home society any more. However, some also realize their dual identity. Moreover, after going through migrant status they find themselves eligible to accept the diversity no matter of religion, race or different point of view. “Each person has something to give and something to learn from,” some are convinced.

After the movie the discussion took place starring the film director, Giuseppe Faso (director Centro Interculturale Empolese-Valdelsa), Alioune Badara Gueye (cultural mediator), Elena Parasiliti (editorTerre di Mezzo). The discussion stressed the problems of media representation of immigration issues in Italy (crisis on Lampedusa island), like exaggerating and making sensations, creating negative stereotypes and using biased language. Speakers tried to suggest means (discussion, explanation in schools, confrontations of opinions and experiences) to overcome these tendencies, which influence a lot the common perception of immigrants in Italy.

Netizens of the world Unite!

We are in times when virtual world manages more than the physical world thanks to such opportunities as Facebook, Youtube, Second Life and others. This is how the panel of ‘Netizens of the world unite!’ was opened.

Daniele Sensi (l’AntiComunitarista) started the panel with focusing on accessibility of the accounts the users have in the social networks, particularly his personal experience with the YouTube channel. He analyzed why in some cases the users are blocked, deleted or denied and showed the examples of violation from YouTube. One of the conclusions he made was that Google without any clear reason can prevent you from accessing the material.

Peter Ludlow (philosopher, Northwest University Chicago) was asked to be the next speaker and explain his thesis said in his recently published book that ‘people who build these platforms should not be only good software engineers, but humanists’. ‘I think the rights we have in real world should be the same as in virtual world,’ he stressed. Therefore, he outlined the problem: ‘these platforms are not run by people of humanities – they are brilliant programmers, but not maybe great humanists’, like Mark Zuckerberg (Facebook). This means that laws of virtual world are created without the background of humanities, he added.

Alessandro Giliolo (L’Espresso) continued commenting on Peter Ludlow’s book. He said it’s extraordinary as it’s for the first time focusing on the rights of the netizens. He admitted that it’s the first time when companies have enormous rights, but they deny these rights to users. A.Giliolo compares this phenomenon to Kafka novels and calls it ‘blind beauracracy’ and ‘silly beauracracy’ wondering what principles these social networks follow to delete, deny and block users on the net. Especially, the speaker stresses Facebook platform.

However, A.Giliolo gives some critics to Peter Ludlow’s book, namely, he disagrees on what the author says that there’s nothing what politics can do. A.Giliolo argues he doesn’t believe in the power of the users and that virtual worlds could become more democratic.

Peter Ludlow said he agrees that the situation with Facebook is very serious as so many people are spending their social and working lifes on Facebook. Moreover, Peter Ludlow states that by 2015 Facebook will have become the largest economic bank in the world as the amount of money there will be larger than in any other world bank. Furthermore, Peter Ludlow thinks that sometimes journalists don’t take Facebook as serious as they should. Therefore, he thinks it’s important that journalists focus and report on what’s going on in Facebook the same as what’s going on the world.

The question of constitutional law for Facebook was discussed further on. A.Giliolo added here that some countries, like Scandinavian and Baltic States already have gone ahead with including the rights of Internet.

Peter Ludlow concluded the discussion with the follow-up ideas: firstly, we have to admit that there is a problem with the governance on Internet, particulary Facebook, secondly, we have to educate people about the problem and explain it and further on, we have to search for solutions.

Citizen and graphic journalism: the power of comics meets grassroots information
Sala dei Notari, 10.00, 16.04.

The panel discussion introduced the audience with four different cartoonists and their work experience as well as informed about the first Italian magazine of graphic journalism 'Mamma!'.

James Burns (USA) was the first speaker to go through his cartoonist's career. The topics of his cartoons are different: financial crises, politics, elections and others. He also captures people and situations that make him angry: consumerism, people who drive slowly or wear baseball caps backwards, intolerance, homophobia. The cartoonist also shared his experience on a personal frightening event as for a visual artist – eyes operation – what inspired him to create a comic story  called “Detached”.

Dan Perkins (USA) was the next to take the floor. He said he has focused on political cartoons for 20 years, mostly run in alternative newsweeklies. He also said that creating cartoons takes a lot more time than writing articles as for cartoons the cartoonist needs to have well thought jokes.

Maurizio Boscarol has been drawing cartoons for more than four years. His work has been published in some political websites, as well as Mamma.am. The cartoonist stresses that he is not a journalist. 'The kind of journalism I practise is describing events,' he explained. Moreover, he thinks that the cartoons themselves is not journalism. 'You need something more than drawing, like commentary, facts – this is what we are trying to do in Mamma,' the cartoonist explained. He also added that the cartoonist has to find the balance between pictures and text. M. Boscarol went on elaborating on the case of Italy. 'There is increasing interest towards graphic narration called infographics,' he said.

Flaviano Armentaro was the last and the youngest cartoonist to be introduced in the panel. He explained how his hobby – satir, comic and cartoons – has turned him now into storyborder and an  animation cartoonist. The cartoonist talked about the working process of the cartoonist and said it's important to be honest and sincere. 'If someone wants to take up cartoonist's career, you should be as honest as possible so that after the years you can say: I said what I said,' the cartoonist stresses. He also said it's important not to just describe facts in order to capture the readers' interest. Moreover, he stressed that cartoonists should bring their own experience when drawing cartoons, something that concerns them and what readers cannot find in news.

The discussion was wrapped up by Carlo Gubitosa, the editor of Mamma!. He said that nowadays when journalism is not just text anymore, it's impossible to think about it without pictures, infographics, little boxes with texts. The panel discussion ended with a video presentation of Mamma!, magazine which offers satirical strips, powered interviews, photo reportages and other visual ways of telling the story.

Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 3. daļa

Turpinājums no 2. daļas. 

Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Kur palika 90 eiro?

Kad eiropieši saprata, ka programmas daļa kļūst aizvien mistiskāka, nezinot pašiem organizatoriem, kas būs rīt un kur nu vēl sasolītais Marakešans brauciens, brīvprātīgie uzdeva daudzus jautājumus, mēģinot saprast, kur paliek viņu 90 eiro. Jā, bija brauciens uz galvaspilsētu Rabātu (pusstundas attālumā no Kenitras) ar garšīgām pusdienām kafejnīcā, bija pikniks Kenitrā brīvā dabā....tomēr tas viss neprasīja vairāk kā apmēram 15 eiro no katra brīvprātīgā samaksātajiem 90 eiro. Runas un jautājumi, bieži aiz muguras, izraisīja organizatoru agresiju un neapmierinājumu (diez par ko?). „Marokā par naudu nerunā. Tās vai nu ir vai nav,” paskaidroja galvenais organizators Imads. Taču viņš nemaz nebija rēķinājies, ka eiropieši gan gribēs zināt, kur paliek viņu nauda, ja vēl joprojām nav izstrādāts programmas plāns un nekādas aktivitātes netiek organizētas, turklāt arī ģimenes nesaņem neko no 90 eiro. Kur paliek nauda? Pavisam dabiski eiropiešiem radās šāds jautājums. Tā vien izskatījās, ka šis pasākums ticis būvēts bez budžeta un arī par organizatoru tējām, kafijām, cigaretēm, taksi, kad viņiem savā starpā bija tikšanās, nācās maksāt eiropiešiem – tas, ko organizatori dēvēja par loģistikas izdevumiem. Spiedienu neizturējuši, organizatori izlēma vienā no tikšanās reizēm sadalīt pāri palikušo naudu un atdot brīvprātīgajiem, tālāk vairs neko neorganizējot – ļaujot palikt ģimenēs, ļaujot turpināt skolot bērnus un brīvo laiku izmantojot, kā sirdij tīk. Tie bija apmēram 55 euro, nedaudz vairāk par pusi, kas tika atdoti, norādot, kur palikusi iztērētā nauda – pirmās kopējās pusdienas, ceļojums uz Rabātu, pikniks un, protams, loģistika. Labi vēl ka tā – vismaz neatņēma visu naudu. Taču vienu gan es iemācījos, ko turklāt apstiprināja arī francūžu pāris. Tie atšķirībā no pārējiem nebija maksājuši ne eiro. Marokietim naudu drīkst dot tikai tad, kad izdarīts pakalpojums vai sarunātais darījums. Un nevis pirms tam, kā to bijām izdarījuši mēs.

Rabat

Rabat.

 Stārķu ligzdas un sieviešu vannas

 Tā kā skološana daudz laika neaizņēma un bieži pat sanāca nedarīt neko, pievērsu uzmanību un baudu guvu ikdienas sīkumos. Jo sevišķi tik mazā un netūristiskā pilsētā kā Kenitra interese par sīkumiem bija lieta, kas paglāba no iespējamās garlaicības un vienmuļības, dzīvojot ģimenē, ceļoties, ēdot, dzerot kafiju, tiekoties ar citiem brīvprātīgajiem. Nē, garlaicīgi nebija, ja pats iegrimi sīkākā izpētē dabā, kultūrā, sabiedrībā, kā arī marokāņu paradumos. Tā piemēram, no dabas priecēja elektrības stabos savītās stārķu lizgdas. Āre, še, kur tie ziemo! No kultūras - sieviešu kopējās vannas hamam. Kā karstas pirtis ar vairākām telpām, kurās ir tikai ūdens krāni, tās pulcēja un baltas darīja jaunas un vecas sievas. Katra no tām ieradās ar savu krēsliņu (ja negribēja sēdēt uz plikas grīdas), spaini, kurā ieliet ūdeni un mazgājamajiem un beržamajiem līdzekļiem. Medīnās tam domāti īpaši veikali, kur var nopirkt dažādas vannas ziepes, eļļas un citus piederumus. 

Bez steigas

Kenitras sabiedrība liecināja par ļoti vienveidīgu un mierīgu marokāņu dzīvesstilu. Tiem, kam bija darbs, nostrādāja attiecīgās stundas, pēc tam tipiski devās ārā ar draugiem uz kādu kafejnīcu un dzēra saldo piparmētru tēju, iegrima lielajā ekrānā, kas pārraidīja vai nu kādu futbola maču vai Al Jazeera ziņas par notikumiem Ēģiptē (tai laikā, kad es tur biju) vai ko citu. Kā jau minēju, televizors ir ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa arī mājās. Pat vairākās turīgās ģimenēs novēroju parādību, ka drīzāk tajās būs lielizmēra televizors nekā dators. Te tas vēl joprojām kalpo kā ģimenes loceklis, kurš dažkārt pat netiek izslēgts, kad atnāk ciemos viesi uz tēju, kafiju un maizītēm un kurš sievām mājsaimniecēm ir ieslēgts cauru dienu. Viesmīlība ir marokāņu izteikta īpašība – teju katru dienu var ienākt kāds viesis, un, šķiet, tik dabiski, ka viņš tiek ielikts dienas programmā, atrodot viesim gan laiku, gan kafiju ar maizītēm. Steigties nav kur.

Ne tik reliģiski

Pavisam noteikti varu secināt, ka, salīdzinot ar ēģiptiešiem, marokāņi ir mazāk reliģiski. Viņu franciskā ietekme mudina būt eiropeiskākiem un pieņemt paradumus, kas izplatīti Eiropā, īpaši jauniešu vidū – viņi dzer, iet uz klubiem, kur ir prostitūtas, bieži pat lieto narkotikas. Islāmā šīs lietas nav atļautas, tomēr viņi tam nepievērš uzmanību. Izskatās, ka arī viņi pārāk neuztraucas par piecām lūgšanas reizēm dienā. Turklāt piektdiena, kas islāmā ir svētā diena, nav brīva kā Ēģiptē un, iespējams, citās Arābu republikās, bet tā ir darba diena, brīvu ņemot svētdienu. Domājams, ka tas palicis no franču kolonizācijas laikiem. Gandrīz visi jaunieši te runā franciski, un angļu valodu zina retais. Tomēr pat ar valodas barjeru, marokāņi cenšas būt izpalīdzīgi, ja esi nomaldījies un mēģini atrast ceļu. Tiesa, jaunām sieviešu dzimuma pārstāvēm, kas vēlā vakara stundā nomaldījušās, jāgatavojas uz neatlaidīgiem marokāņu puišu uzmanības izrādīšanas žestiem un dažkārt pat sekošanu un piedāvāšanu kopā pavadīt laiku.

Fez medīnas labirintā

Mana dzīve Kenitrā un angļu valodas mācīšana beidzās ātrāk nekā citiem. Februāra aukstums, īpaši mājā, kurā dzīvoju, vienmēr slapjās zeķes, drebināšanās radīja nopietnu saslimšanu – no iesnām līdz pat temperatūrai un ausu sāpēm. Naktī, kad mocījos ar sāpēm abās ausīs, ģimene pat bija gatava uz slimnīcu vest, bet es tomēr atteicu. Pat ja sāpes vairs neatkārtojās, trokšņi ausīs saglabājās visu laiku, tāpēc izvēlējos padomāt par veselību un pamest Kenitras projektu apmēram divas nedēļas ātrāk nekā citi. 

Mans lidojums bija pasūtīt no Fez - Marokas pilsēta, kuru izdomāju pirms sava mājupceļa apskatīt. Ja Kenitra bieži vien radīja galvassāpes par organizāciju, nesaprašanos ar marokāņiem, vilšanos, tad pēdējā diena Fez pilsētā ļāva atkal iejusties laimīgās tūristes ādā. Kopā ar horvātu draudzeni vispirms devāmies medīnas virzienā. Tur mūs sagaidīja vesela pilsēta – kā iekāpjot vēstures grāmatā mēs staigājām pa mazajām šaurajām ieliņām, kuras šķērsoja te apelsīnu vīriņa rati, te zirga vai ēzelīša pajūgs. Nu, protams, mašīnai tur nemaz nebūtu vietas. Acis žilba un naudas maciņš niezēja no daudzajām krāsainajām lietiņām, ko gribējās nopirkt – kurpes, somiņas, auskari. Vēlreiz varēja pārliecināties, ka medīnas piešķir Marokai tās savdabīgo garšu. Un tūristam tādā medīnā kā Fez bez gida ir pavisam viegli apmaldīties. Turklāt gids ir vērtīgs arī tāpēc, ka tas parāda ceļu uz dažādajiem tūrisma objektiem, kas medīnā atrodami: karalisko pili tieši pie ieejas medīnā (Royal Palace), Bou Inania Medersa, mošeju, kas kalpojusi kā izglītības iestāde, Karaouiyine Mosque, mošeju, kurā ļauts ieiet tikai musulmaņiem, taču ierobežojumu nav terases apskatei turpat pie mošejas. No terases paveras skaists un tradicionāls skats uz mājiņām ar jumtiem, kur žāvējas veļa. Šī apskate ir par velti, taču medīnas īpatnība ir tā, ka šauro ieliņu labirintā pašam saviem spēkiem tūrisma objektus, arī šo terasi, ir praktiski neiespējami atrast. Līdz ar to nāksies samaksāt gidam, kurš tevi uz apskates objektu aizvedīs.

Medina

Medina

Krāsainā āda un gardā kafija

The Tanneries, kur krāso ādu.

Visiespaidīgākais no medīnas ir The Tanneries, vieta, kur tiek krāsota āda. Skatam paveras lielas mucas, kurās katrā ir pa cilvēkam, kas smagi strādā un ar kājām mīda ādu, tādā veidā to krāsojot. Turpat skatupunktā var arī iegādāties dažādus ādas izstrādājumus, piemēram, somiņas. 

Mūsu Fez apskate noslēdzas vilcienu stacijā, kad pēc paēstajām pusdienām mielojamies ar garšīgāko kafiju, kādu jebkad esmu dzērusi. Patiesībā tas varbūt nav kafijas lepnums tik daudz, cik dažādās šokolādes un cepuma vai vafeles piedevas, kas tiek dzērienam pievienotas, lai to padarītu ilgāk baudāmu. Tā noteikti nebija parasta kafija ar pienu. Ceļojums ir izgaršots un mana lidmašīna nākamajā rītā pavisam agri paceļas spārnos, lai no saulainās Fez ielidotu sniegotajā Rīgas lidostā...un turpinātu ausu ārstēšanu mājās.

Photos by M.R.

Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 2.daļa

Turpinājums no 1. daļas. 
Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Brīvprātīgie - dažādu ceļu gājēji

Pirmā brīvprātīgo tikšanās notika jau pirmajā vakarā, kad es ierados Kenitrā. Patiesību sakot, tā nebija formāla tikšanās, bet pasēdēšana ar tiem, kas bija jau atbraukuši. Izrādās, liktenis savedis kopā dažādu dzīves ceļu staigātājus – te ir gan studenti, kas izbrīvējuši laiku aizņemtajos studiju grafikos, vairs nestudējoši jaunieši kā es, gados pavecākas dāmas, no kurām viena (no Dānijas) ir agri aizgājusi pensijā un tagad ceļo no Indijas uz Ķīnu, no Dānijas uz Maroku. Ir viens pensionāru pāris no Francijas – vīrs skolas laikos te aizvadījis trīs gadus, jo tēvs no Francijas bija nosūtīts šeit strādāt un tagad kopā ar sieviņu varēs ne tikai mācīt bērnus, bet arī kavēties nostaļģiskās atmiņās. Ir kāda krievu meitene, kas atbraukusi ar divgadīgo bērniņu un savu mammu. Mūsu dažādība vien liek pasākumam iezibēties. Taču kā izrādās ar to nepietiek, lai lietas virzītos un izdotos.

Nākamajās dienās ieradās arī pārējie brīvprātīgie, kas netika satikti iepriekšējā vakarā, lai pievienotos oficiālajam notikuma sākumam. Pārsteidza tas, ka Imads ar savu komandu nekādas uzrunas neteica, vien atvēra skatuvi jautājumiem – un tad caur jautājumiem tika mēģināts noskaidrot tālāko. Tiesa, vairāk par nākamo dienu uzzināt nemaz neizdevās, un pamazām mēs sākām atklāt, ka, lai arī pirms braukšanas bija saplānota programma 30 dienām, tagad mēs vien runājām par nākamās dienas programmu – pusdienām ar ģimeni, kurām vēl nebija pat satikšanās laiks izdomāts. Savukārt pati bērnu skološana paredzēta vēl pēc pāris dienām, jo bērniem brīvdienas. Pat ja niknajiem plānotājiem eiropiešiem sākumā to bija grūti pieņemt, lielākajai daļai pret brīvdienām nebija iebildumu. Vien 90 eiro iekasēšana pirms uzzinām, kas tad mūs galu galā sagaida – taču ar stingru solījumu, ka pie programmas (nu jau jaunās) tiek strādāts – neradīja simtprocentīgi uzticīgu priekšstatu. Lai nu kā naudiņa atdota – tagad gaidām artavu. 

Piektdienās kuskuss

Izrādās, nākamās dienas kopīgās brīvprātīgo pusdienas bija ieplānotas manas ģimenes mājā. Vien es pati par to uzzināju attiecīgās dienas rītā. Hmm, būs jauki visus šeit redzēt. Pusdienas bija vissvarīgākā ēdienreize. Bija dzirdēts, ka dažkārt pat ofisi aizveras uz trim stundām, lai noturētu ikdienišķo pusdienu pārtraukumu. Ēdieni pusdienās parasti nāk trīs stāvos: pirmais ir tā saucamie salāti un apetīti rosinoši ēdieni, otrais – parasti vistas vai liellopu gaļa (tikai ne cūkgaļa) ar spageti, rīsiem vai ko citu, taču ja ir piektdiena, kas ir svētā diena pēc musulmaņu kalendāra un mošejas apmeklēšanas diena (līdzīgi kā kristiešiem Baznīca svētdienās), tad pusdienu galdā tiek likts kuskuss - marokāņu tradicionālā delikatese. Tāpat arī ar kuskusu mielojas svētku vai citās ģimenei īpašās reizēs, piemēram, kad pulcējusies visa radu saime. 

Trešajā ēdienu kārtā parasti mielojas ar augļiem, citkārt, šī sadaļa tiek izlaista, uzreiz pēc malītes piedāvājot tēju. Tradicionālajā stilā pagatavotā tēja vienmēr noslēdz pusdienu maltīti. Pirmais, ko eiropietis pamanīs, būs tējas šķebinošais saldums. Marokāņi netaupa cukuru tējas pagatavošanai – divi kalniņi cukura tiek iejaukti kopā ar ūdeni un tēju un savārīti. Tad seko īpašais tējas ieliešanas process – čaiņiks tiek pacelts iespējami augstu no tējas glāzītes un šaurā strūkliņā sāk tecēt traukā. Kāpēc tāda procedūra? Lai tējas virspusē, kad tā ielieta glāzē, veidotos baltas putiņas, - tā ir zīme, ka tēja ir pareizi sagatavota un ielieta. 

Pastaiga medīnās

Dienas turpinājumā visi bariņā devāmies uz Kenitras medīnu. Medīnas ir vai katrā Marokas pilsētā, un tām ir ļoti liela sociālā loma un bieži tur pat cilvēki dzīvo, ja medīna ir kā tāds ciematiņš, piemēram, galvaspilsētas Rabātas medīna. Varētu pat teikt, ka visa marokāņu dzīve notiek medīnas – tirdziņos, kur viņi iepērkas vai katru dienu. To pieprasa viņu dažādā virtuve, kas ir iemesls dažādajiem produktiem, garšvielu kalniem, augļiem un dārzeņiem, vietējiem saldumiem. Medīnas ir samērā dārgi tirdziņi, lētāks ir tā saucamais suk (souk). Arī tur labumu netrūkst. Jau izejot pa šādu tirdziņu vien, tu smelies ļoti daudz marokāņu kultūras un gūsti katras pilsētas šarmu. Protams, līdzīgi kā citos arābu valstu tirgos, ļoti neatņemama sastāvdaļa marokāņu tirgos ir kaulēšanās. To sagaida gan pārdevēji, gan pircēji. Jebkuru mantu var nokaulēt. Tā ir tirgus būtība – lēni staigāt, skatīties, kaulēties, aplūkot mantas, runāties ar pārdevēju. Te nav ātrais šopings – ieskrēju lielveikalā, saliku grozā visu, ko vajadzēja, samaksāju, prom. Eiropietim, kas negrib medīnām un sukiem veltīt laiku, varētu būt diezgan pagrūti tikt galā ar ļaužu masām un cenām.

Medīna. Photo by M.R.

Marokas kultūras iepazīšana turpinājās arī nākamajās dienās. Brauciens uz pludmali ar taksi, par kuru pārsteidzošā kārtā bija jāmaksā pašiem (likās jau, ka 90 eiriki nosedz programmas izmaksas...), sēdēšana kafejnīcās, kam arī naudiņa jāvelk ārā no saviem makiem, vietējo marokāņu uzaicinājumi uz vakariņām vai pusdienām. 

Meiteņu un puišu bērnunami

Marokā ir nodalīti zēnu un meiteņu bērnunami. Mūsu grupas pirmā viesošanās bija puišu mītnē. Sagaidīja nama direktors, kas pastāstīja, ka tur mīt bez vecākiem palikuši vai trūcīgu ģimeņu zēni no 5 līdz pat 22 gadiem. Ēkas pašā vidū ir skaists dārzs ar apelsīnu kokiem, taču mēs jau esam gudri – zinām, ka, lai arī šis ir apelsīnu sezonas laiks, tuvējās apkārtnes kokos augošie oranžie augļi nav ēdami – tie ir skābi kā citroni. Nama iekštelpas ir diezgan pieklājīgas, zēni guļ pa divi vai pa trim vienā istabiņā. Tālākā apskate mūs ved uz ēdnīcu un mācību telpām, kas, būsim godīgi – nekādu draudzīgo atmosfēru nerada. Vienkāršas solu un galdu rindas, un telpa pati par sevi izstaro aukstumu ar ģiptīgi zaļajām sienām, kurām tā vien prasās, kā nomainīt apmetumu. Februārī aukstumu jūt vistiešākajā nozīmē, ņemot vērā, ka Marokā apkure lielākoties netiek izmantota. 

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Direktors, kas mums pirmajā dienā izrādīja namu, ne vien ekskursijas beigās pacienāja ar tēju un cepumiem, bet arī stāstīja, cik ļoti mīl nama zēnus un rūpējas par tiem. Tas jau nekas, ka paši bāreņi mums, skolotājām, pēc tam stundās stāstīja ko citu, proti, rokas pacelšanu un sišanu, īpaši uz jaunākajiem zēniem. 

Meiteņu bērnunams man rādījās siltākās krāsās. Ne tikai tāpēc, ka diena, kad to apciemojām, bija siltāka, bet noskaņas dēļ – telpas bija gaišākas. Dārzu rotāja ne tikai apelsīnu koki, bet arī palmas, kas vienu brīdi radīja iespaidu, ka esi pludmalē. 

Brīnumskolotājas no ārzemēm

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Meiteņu namā vairāk neuzturējos, jo biju izraudzīta kā puišu skolotāja. Tas laikam tāpēc, ka dzīvoju netālu no zēnu bērnunama. Lai gan pirms brauciena biju sagatavojusies uz pamatīgu skolotājas amata pildīšanu un kārtīgu gatavošanos stundām, tas viss beigās izvērtās pavisam citādā – marokāņu stilā. Izrādījās, ka skolotāju ir vairāk nekā klašu un skolēnu, tāpēc lielākajai daļai vajadzēja mācīt pāros – es biju viena no tām. Mana partnere bija ap 40 gadus veca vāciete, ar kuru kopā skolojām apmēram 15 jauniešus vecumā no 17 līdz 21 gadam. Sajūtas bija dīvainas. Pirmkārt, klase bija ļoti auksta, jo apkures tur nebija, tāpēc es parasti uz stundām gāju ar segu. Otrkārt, mūsu studenti likās vairāk ieinteresēti savās ārzemnieciska izskata skolotājās, nekā pašā angļu mēlē. Viņi stundu laikā uzdeva jautājumus vai izteica piezīmes, piemēram, „Tev ir zilas acis”, kas lika justies kā apbrīnotām un novērotām aiz zoodārza krātiņa. Protams, varēja saprast viņu attieksmi. Tie bija jaunieši, kas par visām varītēm cerēja tikt prom – prom no sava bērnunama, kur viņi bija piedzīvojuši bargu direktoru un dažs labs arī viņa sitienus, prom no Marokas, kurā lielākajai daļai no viņiem nebija savas ģimenes. Divas ārzemnieces, kas viņu tumšajos vakaros pēkšņi ienāca kā angļu valodas skolotājas likās kā iespējamā saite viņu bēgšanai. Cik ļoti viņiem gribējās dzīvot citādu dzīvi, tikt pie savas mājiņas, naudas un ģimenes. Kāds puisis, kas angļu valodu zināja diezgan labi, vasarās strādāja Makdonaldā, un pateicoties darbam, viņam bija savi iekrājumi – to varēja redzēt arī viņa ārējā izskatā. Taču ne visiem bija tā paveicies.

Bieži vien stundas aizritēja kā dalīšanās pieredzē par dzīvi Eiropā un Marokā. Godīgi sakot, savas skolotājas karjerai šī pieredze neko daudz nedeva, jo arī strādāt pārī bija diezgan neērts veids – katrai tomēr savas idejas par mācīšanu. Taču kā kultūras iepazīšanas aktivitāte tā bija vērtīga.

Lai nu kā, beigās pati mācīšana tika uztverta kā tāda otrā plāna nodarbe. Un organizatoriem nerūpēja, ka 30 cilvēku grupai, tāpat kā 3 cilvēku grupai ir viena skolotāja, bet 15 pusaudžus skolo divas dāmas. 

Turpinājums uz 3.daļu. 

Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 1. daļa

Šis raksts lasāms arī portālā manapasaule.lv. 

Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Februāris – ziemas aukstākais mēnesis, un re – paveras iespēja to pārziemot Marokā. Turklāt pārziemot tā godam – mācīt bērnunama bērniem angļu valodu un pateicībā par to tikt uzņemtai marokāņu ģimenē. Tu brauktu? Man, kā jau kārtīgai latvietei, izdzirdot, ka kaut kas ir par brīvu (šajā gadījumā uzturēšanās un ēdiens ģimenē), sapnis par saules siltumu, pastaigām gar Atlantijas okeāna piekrasti, marokāņu virtuves bagātībām itin viegli pārvēršas realitātē: jau nākamajā mirklī epasta kastē ir lētas aviobiļetes rezervācija un aidā – prom uz siltajām zemēm...ja vien ideālo sapni no mēneša uz divām nedēļām nesaīsinātu pēkšņa saslimšana it kā siltajā Ziemeļāfrikā. Turklāt vēl ar kārtīgu devu marokāņu kultūras īpatnību. 

Maroka iekrita ekastītē

Tā kā esmu aktīva dažādās organizācijās, paziņojums, ka tiek meklēti eiropieši, kas varētu februāri pavadīt Marokā, skolojot bērnus, man tā vienkārši iekrita epastā. Pfuu, uzreiz nopriecājos, ka nebūšu viena, bet ar bariņu no Eiropas – tad jau var pavisam droši mesties iekšā nezināmajā. Turklāt biju jau angļu mēli mācījusi bērniem un pieaugušajiem Ēģiptē, līdz ar to man nebija iemesla baiļoties ne par savu angļu valodas skolotājas, ne arābu kultūras pieredzi. Ļoti iepriecināja arī tas, ka visam mēneša pasākumam bija plānojums – un papildus skološanai un dzīvošanai ģimenē bija paredzēts apmeklēt vietējos dārgumus Kenitrā, galvaspilsētu Rabātu, kā arī tūristiem tik iecienīto Marakešu. Naudiski mums, brīvprātīgajiem, par programmu būtu jāsedz tikai neliela daļa – apmēram 25 eiro, kas likās tā vērts. 

Pāris dienas pirms došanās ceļā un koferu krāmēšanas mums visiem sešpadsmit brīvprātīgajiem pienāca vēstule, kurā galvenais organizators dziļi atvainojās...ar tādu un tādu valdības rīkojumu naudu no bērnunama bērniem iekasēt nedrīkt, lai gan sākotnēji to bija atļauts darīt, līdz ar to mums jābūt gataviem maksāt 90 eiro, kā arī var rasties papildu tēriņi šai summai. Hmm, reakcijas bija divējādas. Vieni teica: vai mums tiešām nepieciešams piedalīties visās aktivitātēs, kurām šī nauda tiktu tērēta? (par palikšanu ģimenēs jāmaksā neesot). Otri teica: nu lab jau lab, samaksās, es tāpat tur veselu mēnesi par velti dzīvošu un galu galā – nav jau tie 90 eiro tik milzīgi liela summa. Turklāt negribas būt tam vienīgajam, kas tagad tēlos nabagu. Arī es biju nedaudz vīlusies. Taču, lai kāda būtu katra individuālā reakcija, viens bija skaidrs – lidmašīnas biļetes bija pasūtītas, grāmata par Maroku izlasīta, fantāzijas sasapņotas – būtu muļķīgi tagad nebraukt. Tā nu arī es izdomāju, ka jābrauc ir. Vien labi, ka biļeti biju pasūtījusi vienā virzienā. Jo piedzīvojumi tikai sākās.

Kafija un lidojums

Lidoju, protams, pa lēto: Ryanair līdz Briselei, mokoša nakts Šarleruā lidostā un tad ar Jet4You uz Kasablanku. Jau sēžot un gaidot lidmašīnu pamanu, ka liela daļa, ja ne vairākums ceļotāju, ir Eiropā dzīvojošie marokāņi, kas paši vai kuru senči uz šejienie emigrējuši. Viņu trumpis ir franču valoda, kas Marokā tik ļoti izplatīta. Ar to var dzīvot gan Francijā, gan Beļģijā. Lidojuma laikā sēdēju pa vidiņu – gar malu man blakus sēdēja viena no šādām Eiropas marokānēm. Tumša āda un mati – jā, mati brīvi krītoši, nevis hidžabā ietīti, kas islāma reliģijai piederas. Viņa ar vieglu roku pasūtīja tik daudz ēdamo – sviestmaizi, čipsus, - ka arī man sakārojās kaut ko nopirkt lidojuma laikā. Patiesībā jau biju domājusi, ka Jet4You nav tik nabagi, lai nepabarotu savus pasažierus, tāpēc biju pat speciāli taupījusies un neko nenopirku lidostā. Tad nu tagad jutu izsalkumu. Daudz atļauties nevarēju. Vēl joprojām taču bija šoks par tiem 90 eiro, tāpēc paņēmu pašu nepieciešamāko – kafiju ar pienu. Patiesībā tik ļoti nāca miegs pēc negulētās nakts lidostā, ka labprāt būtu gulējusi, bet tai pat laikā nebiju vēl sev vēderā ielējusi neko siltu – nu gluži vai prasījās. Tā nu es ar šiku pasūtināju savu kafiju un iedevu stjuartam ar kvadrātainu galvu un samākslotu smaidu divus eiro.

Pirmās sarunas ar kungiem

Lidmašīna nolaidās, bet imigrācijas lapiņas pasažieriem tā arī netika izsniegtas lidojuma laikā - stjuarti bija tik aizņemti ar ēdināšanu, ka laikam aizmirsa. Tāpēc nācās tās pildīt, pirms gāju cauri kontrolei. Nodarbošanās – ierakstīju žurnāliste. Tiesa, nepraktizēju tagad to regulāri, bet pēc pieredzes un visiem papīriem skaitos gan. Un izrādās imigrācijas kungam šis teikums radīja interesi. „No kura medija jūs esat?” viņš jautāja. Es salēcos. Tak jau domāja, ka varbūt no BBC. Vai tad mazāk prestižu ir vērts teikt? Es iedomājos, ka pateiktu: esmu no „Lielvārdes Ziņām”, kur mēdzu strādāt. Ko tev, kungs, tas izteiktu? „Nē, es jau tikai ārštatniece,” viņam atteicu. Lai neņem mani par tik svarīgu personu. Ko zini, varbūt tiem vēl papildu procedūras jākārto.

Laimīgi tiku ielaista Marokā, samainīju naudu uz dirhamiem un biju gatava sēsties vilcienā uz Kenitru. Cik ērti, ka tas kursēja no lidostas, nekur nebija jābrauc, vien jāpārsēžas Kasablankas centrā, bet to jau ar vietējo palīdzību izdarīt spēju. Un re, iegūstu vilcienā jaunu draugu. Izrādās, esam ar to pašu lidmašīnu pat atlidojuši. „Ko tad jūs šeit?” jautāju vīram, kam ap piecdesmit. „Braucu pie sievas,” viņš atbildēja. „Ak tā, vai tad nedzīvojat kopā?”

„Nē, mēs tikai pirms pusgada apprecējāmies, šī ir mana otrā sieva,” viņš ķiķina. 

„Un cik tad sievai gadu?”

„30.”

„Un kur iepazināties?”

„Internetā,” viņš turpina ķiķināt. „Hehe, tas tak normāli!”

Ir jau ir. Kungs, izrādās, ir no Libānas, kur no pirmās sievas jau divi bērni paspēti, tagad pēdējos gadus dzīvo Briselē un sagribējās vēl vienu mamzeli. Ha, vecais kārumnieks, es nodomāju. Un meitene – 30 gados noteikti bija tik izmisusi, ka nav jau vairs runas par kaut kādu izvēli. Jau no pieredzes Ēģiptē zināju, ka lielai daļai musulmaņu meiteņu tipiski apprecēties līdz tautā pieņemtajiem 25, ja ne - vari palikt vecmeitās. Un kaimiņi ar var sākt ar pirkstiem rādīt.

Pārvietojas ar takšiem

Kad vilciens apstājas Kenitrā, ir jau tumšs. Mani sagaida galvenais organizators Imads un viņa brigāde. Viens no brigādes uzreiz pieskrien pie manis klāt – būšot mans hosts, viņš saka. Vārdā Murads. Viņa ģimene neesot liela – tikai mamma un vecākais brālis, kas par mani uzņemsies rūpes visu nākamo mēnesi. Uz māju mani nogādā ar taksi – tas šeit ir visizplatītākais transporta veids. Nav arī pārāk dārgs Eiropas standartiem. Desmit minūšu brauciens maksā apmēram latu. Tiesa, ne jau cenas dēļ to parasti izvēlas, bet gan tāpēc, ka nav īsti alternatīvas – sabiedriskais transports ir pārāk mistisks savos ceļos un tiesa – ne vienmēr dodas vajadzīgajā virzienā. Turklāt vairākas reizes pat novēroju, ka tas bieži neapstājas pieturā vai nepaņem kādu pasažieri, kas nav paspējis pirmajā mirklī ielēkt busā. Secinājums – autobuss uzvedas kā tāds savvaļas kaķis – kur gribu, tur braucu. Tieši tāpēc arī vietējie visbiežāk izvēlēsies taksi, kas ir viegli sasniedzams un piedāvā salīdzinoši uzticamu servisu ar šoferīti (taksistu), kas  vismaz ir tevī ieinteresēts. Pareizāk sakot – ieienteresēts tavā naudā.

Katram savu televizoru

Izkāpām no takša un mani veda pa šauru ieliņu uz priekšu – laiks bija diezgan drēgns un jau tumšs, tikko bija sācis arī līt. Es un mani čemodāni sekojām Muradam pa mazo ieliņu, kas savienoja divas vertikālas māju rindas, kurās ik pēc metra vai diviem bija iemūrētas durvis – tas skaitījās kā viens dzīvoklis. Murads atvēra vienas no durvīm un mēs iegājām iekšā. Vispirms pavērās pavisam maziņš koridors, kur pa labi bija gareniska virtuvīte. Ja divi nostātos, tad tikai vertikāli, jo horizontāli vietas nepietiktu pavisam noteikti. Tālāk aiz koridora bija tā saucamā marokāņu istaba. Tajā pie trim sienām bija tradicionāli novietoti gaumīgi dīvāniņi un pa vidu – galds. Maltītes bija ļoti svarīgi ģimenes brīži, kad visi ēda kopā, tāpēc šo telpu varētu dēvēt par vissociālāko. Protams, tāpēc arī televizors novietots tieši šajā istabā. Tas nu pilnīgi noteikti jāatzīst – televizoram kā medijam arābu valstīs ir vissvarīgākā loma. Diena paiet vērojot ziņas un manas uzturēšanās laikā Al Jazeera kanāls rādīja nonstopā Ēģiptes nemierus, savukārt vakarā ģimene iegrimst seriālos un filmās, kas arī bieži vien ir ēģiptiešu. (Ēģipte ir lielākā filmu eksportētāja starp visām arābu zemēm)

Ziemas jakās pa istabu

No galvenās istabas varēja nokļūt uz trim guļamistabām. Viena mātei, otra – brāļiem, trešā – man. Istabās pārsvarā bija tikai gultas un skapji drēbēm un lietām, izņemot manējo – tādi paši dīvāniņi pie visām četrām sienām kā dzīvojamā istabā – laikam istaba oriģināli domāta kuplāku ģimenes pasākumu rīkošanai. Istabiņas ir ļoti mazas, kā tādas aliņas bez logiem. Turklāt mājas nav celtas ar tradicionālo jumta konstrukciju. Jumts ir līdzens un uz tā tiek žāvēta veļa – pirms braucu uz Maroku, lasīju, ka sievietēm jumtu augšas parasti ir kā socializēšanās vieta, kas īpaša ar to, ka tā domāta tikai viņām – vīrieši tur nenāk. It sevišķi, ja dzīvoklīši ir viens pie otra saknapināti, tad sievietes, nesot augšā veļu un izkarinot to žāvēties, var viena ar otru sarunāties. Ja saulīte nevar ienākt pa logiem, kuru nav, tad šī ir vieta, kur tā pavisam noteikti tiek iekšā. Tas ir labi ne tikai slapjajai veļai, bet arī, ja vēlas siltumiņu pasmelties, ko noteikti nevar gūt istabā. Ziemas mēnešos (janvāris, februāris) uz jumta ir siltāk nekā pašā mājā, kur nav apkures un mājinieki sēž biezajās ziemas pufaikās un segās, lai nenosaltu, kamēr vēro televizoru. 

Mazgājies un izkārnies vienuviet

Ja runājam par sevis apmazgāšanu un dvēseles atvieglināšanu, tad nu mīļie - sagatavojieties uz nelielu kultūršoku. Protams, lielās pilsētās, smalkos ofisos, biezās villās un dzīvokļos noteikti varēs sastapt Eiropas stila dušu un tualeti, bet tradicionālā un nabadzīgākā aliņā, kādā es biju nokļuvusi, ir arī tradicionālā tualete – maza kvadrātaina telpa, kurā pašā vidū caurums – tas tā kā būtu ķemertiņš, kur es tupus izdaru savu vajadzību. Un tad noskaloju to ar spainīšiem, kas salikti uz ūdens krāna. Kad prasīju, kur atrodas duša, domādama, ka te jau nav vairs vietas, noteikti kādā citā telpā, - izrādās nekā! Dušas šļauka ir turpat augšā uzstutēta un praktiski sanāk dušojoties stāvēt dažus milimetru no...lai neteiktu uz tualetes. Nav tik traki, ka pašā caurumā jāstāv, bet turpat apkārt tu tomēr līgojies no vienas kājas uz otru, kamēr apskalojies. Ak jā, un siltais ūdens nebūt nav pašsaprotama lieta. „Vai tu mazgājies siltā vai aukstā ūdenī?” kādai no brīvprātīgajām ģimene drošības pēc pajautāju – nevar jau zināt, kā tie vācieši beržas tur Eiropā, gan jau domāja. Viņai gan jautājums vien radīja drebuļus, nerunājot par pašu ūdeni, kas izrādījās ir tikai auksts.  Manā ģimenē par laimi darbojās sistēma, ka silto ūdeni var dabūt, pirms tam to atgriežot. 

Lūk, mana ģimene!

Mana ģimene, kā jau Murads teica, nebija liela, jo īpaši zinot, ka marokāņu saimes mēdz būt raženākas ar krietnu pulciņu bērnu. Ģimenes māte bija tipiska mājsaimniece. Viņas dienas pagāja pie plīts, rūpējoties par brokastīm, pusdienām, vakariņām un kafijas vai tējas pauzēm, ja atnāca kāds ciemiņš. Sievietes vīrs jeb ģimenes tēvs nomira pirms diviem gadiem. 

Murads ģimenē bija jaunākais dēls – 25 gadus vecs. Viņš bija iesaistījies organizācijā, kas rīkoja mūsu brīvprātīgo aktivitātes Kenitrā. Nedomāju, ka viņš ar to pelnīja naudu. Viņš teicās, ka viņam ir savs privātbiznesiņš, bet kaut kā neizskatījās īsti peļņu nesošs, jo naudas ģimenei bija maz. Turklāt arī viņa angļu valoda nebija tik laba, lai es uzķertu, ko viņš īsti domāja ar savu nodarbošanos. Lai nu kā puisis bija pats ļoti ieinteresēts brīvprātīgajā darbā un sapņoja nākamajā vasarā braukt uz Ganu un palīdzēt celt mājas. Tāpēc arī viņš bija iesaistījies mūsu brīvprātīgā projekta koordinēšanā – „tikai lai redzētu bāreņu smaidu” – viņš skaidroja savu motivāciju piedalīties. 

Murads

Murada brālim Muhamedam bija 33. Arī viņš tāpat kā Murads nebija mācījies augstskolā un, kad jautāju Muradam, ar ko viņa brālis nodarbojas, atbilde bija – iepērk un pārdod preces. Sākumā es pat nesapratu, kāds īsti ir puiša darbs, jo likās caurām dienām viņu redzu sēžam mājās pie televizora vai palīdzam savai mammai virtuvē. Ja arī viņš šad tad izgāja ārā, tad vai nu spēlēt futbolu vai pie draugiem. Murads paskaidroja, ka pēdējā laikā vecākā brāļa nodarbošanās ir diezgan bīstama, jo viņam neesot licences, kas ļautu preces pārdot. Tomēr viņš uzdrošinājās sapņot - par savu kafejnīcu vai taksista biznesu. Lai to uzsāktu, viņu atturēja tikai nauda. „Bet viņš dabūs ar laiku,” mani izbrīnīja brāļa Murada pozitīvisms. „Marokā mēs viens otram palīdzam, visa ģimene palīdz...kā to nesen izdarīja mans tēvocis, kas man atsūtīja naudu, kad lūdzu,” jā, pirmais solis uz sapņa izdošanos bija sperts – pozitīva domāšana. Muhameds sapņoja arī par ģimeni un bērniem. Pavisam pretēji domāja jaunākais brālis Murads – „man ir labi, kā ir! Es nevēlos sievu, kas pieprasa skaistas drēbes un māju,” viņš teica, piebilstot, ka ļoti bieži marokāņu meitenes ir materiālā labuma meklētājas. 

Turpinājumu lasi šeit.