Nu taaa....laikam jau lieki vairs kādam piebilst un paziņot to kā jaunumu, ka pašlaik atrodos Helsinkos, kur līdz 31.maijam mācīšos Helsinku Universitātē. Ir pagājušas tikai dažas dienas, bet notikumu TIK DAUDZ, ka katram no jums to fiziski grūti paspēt izstāstīt, tāpēc uzsāku savu prombūtnes dienasgrāmatu, kas, cerams, būs regulāra, nevis vienas nakts skribelējums.
Zem sedziņas, gaidot prāmi Tallinas ostā
No Rīgas uz Tallinu ar autobusu izbraucu ceturtdien, 3. janvāra pašā vakarā. Jau tad sapratu, ka ceļš būs gan garīgi, gan fiziski smags - lielās somas, nepabeigtais semestris LU SZF, neziņa par to, kas un kā, vai es - cilvēks, kas apmaldās 3 priedēs - tomēr spēs starp tām atrast visas vajadzīgās adreses, parakstīt līgumus par dzīvošanu utt. utjp. Lai nu kā vieglā miegā iesnaudusies un tieši pirms kāpšanas ārā pamodusies (un labi, ka tā), Tallinas ostā beidzot nokļuvu - par nožēlu jāsaka - stundu ātrāk pirms paredzētā laika, kas nozīmē stundu vairāk jāgaida, līdz ostu atvērs. Bet ir taču auksti un 4.00 naktī!!!!! Un apziņa, ka man 2 stundas ar savām paunām jāgaida!!! Aiziet nekur nevar, jo tās SOMAS!! bet cik tad ilgi lēkāsi uz pirkstgaliem??? Tā nu es nopriecājos, ka man līdzi ir guļammaiss un sega. Vilku tik ārā un uz soliņa pie Tallinas ostas iekārtoju sev ērtu midzenīti - ielīdu maisā, sega virsū līdz zodam, somas apkārt, pleijera baltie vadiņi ausīs iekšā un divu stundu gaidīšana var sākties. Sākumā izjutu pat tādu kā komfortu melnajā, drēgnajā nakti, kad Teemu vēl ausīs spiedz "it's cold in here, it's dark in here" (klausos The Crash pirmo albumu "Comfort Delux", kas šādām nostaļģiskām aizbraukšanas noskaņām ir vairāk kā atbilstošs). Bet pēc stundas jau saprotu, ka auksti ir arī ar to pašu segu!! Vienīgais, kas spēj iedvest kādu jautrību – pamazām teritoriju sāk apstaigāt dažādi ostas darbinieki, kas ierauga mani, rāda ar pirkstiem un savā starpā sasmejas. Turklāt pavisam dīvaini tas kļūst tad, kad gaidīšanas laikam samazinoties, ierodas citi gaidītāji un brīnās, kur tāda te gadījusies... Lai nu kā, es bez kompleksiem – man ir auksti, tāpēc daru, ko varu....
Ezītis beidzot pie miega
Notikumus uz prāmja atceros miglaini, jo ar somu piekabi, kas mani visur pavadīji nekur tālu izkustēties nespēju – atradu vien kādu atbalsta sienu un salikusi somas sev apkārt, vēl pirms prāmja atiešanas domāju: beidzot pagulēšu. Iemigu ar. Bet tad sāka palikt jocīgi – jo jutu, ka garām staigā arvien vairāk cilvēku – atvēru acis un sapratu, ka esmu bezspēkā nokritusi pretī sienai, kas nu ir atvērusies kā restorāns....un cilvēki staigā šurpu-turpu un laikam es viņiem maisos pa kājām...nu ja jau tā, tad savācu savas mantiņas un dodos pie kādas citas sienas un atkal atlūztu vienā momentā...līdz brīdim, kad dzirdu paziņojumu: prāmis piestās Helsinku ostā pēc 10 minūtēm.
Pirmais vīrietis - taksists
Tā nu nolēmu, ka mans pirmais vīrietis, ko Helsinkos sastapšu, būs taksists, jo pati ar savām paunām uz staciju, kur atstāt tās mantu glabātuvē, spējīga nokļūt nebiju. Diezgan pavecs, solīds kungs knapi stibīdamies, iekrāva manus čemodānus savā mašīnā un braucām klusēdami. Tad šis mani pieveda pie pašas stacijas, es, ātri nevilcinādamās, atradu mantu glabātuvi un sabāzu savus čemodānus tur iekšā, lai dotos ceļa meklējumos uz Helsinku Universitāti un kopmītņu ofisu. Sīkumos neprasiet: lietas jānokārto un atslēga jādabū. Arī tur neiztika bez maldīšanās, bet visā visumā visu izdarīju un varēju sākt šķūrēt savas paunas uz Pohjois-Haaga (ziemeļu rajons Helsinkos, kur dzīvošu). To vajadzēja darīt ar divām reizēm. Uz Pohjois-Haagu braucu četras pieturas ar vilcienu, tad ar kājiņām 10 minūtes cauri priežu mežam/parkam (jēziņ, tur ir vairāk kā trīs priedes) un kopmītnēs esmu. Dzīvoju trīsistabu dzīvoklītī, kur pagaidām esmu viena. Man ir sava istabiņa ar gultu, galdu un pārējām ērtībām, kopēja virtuve, vannas istaba, viesistaba un balkons! Esmu ļoti apmierināta, jo apartaments tiešām mājīgs un jauks, pa logu skats uz priežu mežu.
Kur Agnija, tur problēmas
Jā, problēmas jau sākās pirmajā dienā, kad atskārtu, ka man tomēr nav internets, kā viņi bija solījuši. Tad nu svētdien, vairs neizturot starp četrām sienām, bez TV, neta, radio, nevienas dzīvības, rakstīju meilu (pie interneta tiku, ciemojoties pie draudzenes Danas, kas dzīvo Helsinkos) datoriķim Teemu. Godīgi izstāstīju savu situāciju, ka man nežēlīgi vajag internetu, jo galvenais jau – "jāsarakstās ar pasniedzējiem katru dienu, jāsūta viņiem darbi, jo vēl joprojām paralēli mācos LU SZF un cenšos pabeigt iesākto semestri". Šis man nekavējoties atraksta sms, ka viņam ir gripa, bet, ka rīt (pirmdien) varētu atnākt. Tāds nu arī (gripains) šodien ieradās – aizdeva vairākus metrus garu vadu, bet teica, ka nopirks man savu (par kuru man, protams, būs jāsamaksā) un atnesīs piektdien. Viņam ērtie laiki – pēc 22.00 vakarā...neprasiet kāpēc. Nezinu. Visā visumā parunājām ar šo par studentu korporācijām un viņš mani mudināja iestāties kaut kādā somu korporācijā – arī nesaprotu, kāpēc.
Otra problēma – zābaki. Vakar gāju uz veikalu un baudīju pirmo dziļo sniegu, kad pēkšņi atskārtu, ka rāvējslēdzējs zābakam „čupā”. Nu neko, labi, ka bija uz to brīdi, ar ko kāju vismaz apsaitēt, lai tā kaut kādu aizsegu no sniega justu....bet vispār šodien aiznesu zābaku uz apavu remonta pie veca soma, kas tikai somiski un tā arī nesapratu, kad man jāiet tam zābakam pakaļ un ko viņš viņam izdarīs. Dzīvosim, redzēsim.
Ir jau vēl viskautkādu iespaidu un piedzīvojumu, bet jau miegs nāk un nespēju parakstīt. Rīt pirmā īstā skolas diena, kad satikšu pārējos Erasmus studentus un pasniedzējus. Sāksim mācīties!
