Agnija Kazuša, Sanita Pumpure
Nekādu jautājumu par vislielākajiem meliem, iepriekšējo grupu Flying of Fears un ietekmi no Joy Division, tiek piekodināts žurnālistiem pirms intervijas ar grupu White Lies Flow festivālā Helsinkos šī gada augustā. Un nav jau nekāds brīnums – 2009. gadā tik strauji uzlecošā angļu grupa, kas ar savu debijas albumu To Lose My Life gada sākumā iesoļoja tieši pirmajā vietā pašmāju albumu topā, vasarā paspēja apceļot pasaules mūzikas festivālus, desmit dienu laikā viesojoties pat trīs kontinentos, oktobra beigās ieguva Lielbritānijas mūzikas žurnāla Q balvu kategorijā Labākā jaunā grupa (Best New Act), pārspējot Friendly Fires, Empire of The Sun, Passion Pit un The Dead Weather un, protams, iekļuva MTV balvas nominācijā, noteikti ir sniegusi pietiekami daudz interviju, lai par pašsaprotamām lietām, ko var izlasīt viņu Wikipedias lapā internetā, vairs nerunātu. Tas, ar ko šī drūmās, untumainās, nobriedušās un greznās rokmūzikas spēlējošā Londonas grupa dalās savā intervijā, stāsta White Lies bundzinieks Džeks Lorencs-Brauns (Jack Lawrence-Brown).
Iepazīstoties ar jūsu biogrāfiju, rodas sajūta, ka White Lies karjera virzījusies ļoti strauji. Kāda ir jūsu panākumu atslēga?
Man liekas, ka mūsu panākumu atslēga slēpjas divās lietās, pirmkārt, tas, ka mēs trīs zinām viens otru jau ļoti ilgu laiku, un mums ir bijusi iespēja kopā spēlēt un saprast, kādi mēs esam kā grupa. Līdz ar to, laika gaitā mēs it kā sasniedzam pilngadību otrreiz. Un tad es domāju, ka daļēji arī tas, ka mēs visu darījām nesteidzoties – mēs nesasteidzām ar White Lies. Man šķiet, lai veidotos veiksmīga grupa, tās dalībniekiem jābūt ļoti pārliecinātiem par visu, ko viņi dara, un jātic sev. Tas nenotiek uzreiz. Grupas izveide prasa laiku. Ir jāsaprot, ko patiesi grupa vēlas darīt. Un mums ir bijis šis laiks. Tā rezultātā mūsu attiecības ir kļuvušas ciešākas, un grupa - stabilāka.
Tātad tā visa pamatā ir bijis smags darbs?
Jā, jā! Kāds iespējams domā, ka mēs uzpeldējām kā no zila gaisa, bet īstenībā mēs spēlējam kopā jau kopš 14 gadu vecuma. Toreiz mēs spēlējām tādu draņķīgu mūziku un mācījāmies savas dziesmas. Tāpēc tagad ir jauki apzināties, ka pēc visiem šiem gadiem, cilvēki mūs atpazīst. Mēs neko tādu nebijām gaidījuši! Un vēl joprojām – mēs negaidām, ka cilvēkiem patiktu mūsu mūzika, bet, protams, ir jauki, ja viņiem tā patīk.
Vai nedomājat, ka ātri nākošs varētu būt ātri gaistošs?
Jā, tas bija tieši tas, kas mani sākumā satrauca. Jo tas ir veids, kā mediji, īpaši jau Lielbritānijā, strādā - tie ļoti ātri izceļ grupu slavas saulītē, bet nākamajā nedēļā grupa ir nulle un nevienam nevajadzīga. Taču tas nenotiek ar mums, es domāju, ka pašlaik grupai ir izveidojies pietiekami liels fanu pulks. Ir cilvēki, kuriem patīk mūsu mūzika, un viņi tai nododas. Man šķiet, ka mūsu fani paliks mums uzticīgi, pat, ja, piemēram, mediji izlems vairs nerunāt par White Lies, un radio vairs neatskaņos White Lies dziesmas. Domāju, ka tas mums nesagādātu problēmas. Dažreiz tas tiešām nav tas, par ko mēs tik ļoti uztraucamies, jo to darām vairāk paši sev, ne citiem. Es domāju, ka tā turpinot, mēs nonāksim pie posma, kurā nevienam vairs nepatiksim. Bet tik ilgi, kamēr mums pašiem tas patiks, mēs turpināsim to darīt.
Kāds ir vislielākais pārsteigums, ko esat piedzīvojuši savā muzikālajā karjerā?
Es domāju, ka neviens no mums nebija paredzējis mūsu grupai tādu veiksmi. Tu tomēr neuzdrošinies sapņot, ka tavs albums būs pirmajā vietā, kad tu sāc kaut ko darīt. Ir diezgan grūti sevi vērtēt. Mēs esam pateicīgi par visu, ko esam ieguvuši. Bet mēs apzināmies, ka daudzām grupām netiek dota iespēja, kāda tika dota mums. Bet, zini, man šķiet, ka viss ir veiksmes un smaga darba apvienojums. Mums nenoliedzami ir uzspīdējis mazliet veiksmes, bet mēs arī strādājām tikpat smagi, ja ne smagāk kā gandrīz visas mazās grupas pašlaik, mēģinot ierakstīt albumus vai organizējot koncertu tūres. Mēs esam ziedojuši pagājušo gadu, atstājuši aiz sevis visu, ko zinām un mīlam, lai tikai nodotos mūzikai pilnībā. Un tas ir tas pienākums, kas grupai ir jāuzņemas. Un atkal, ir jānododas mūzikai un jābūt ļoti dedzīgam pret to, ko dari, citādi nekas nesanāks, manuprāt. Man šķiet, ka mēs esam gājuši pareizajā virzienā.
Jūsu dziesmu tekstu tēmas nav ikdienišķas. Vai mēģināt rakstīt par to, kas vēl nav plaši izteikts?
Man šķiet, ka dziesmu vārdi tiek sacerēti dabiski. Basģitārists Čārlzs raksta dziesmu tekstus, viņam vienmēr ir paticis rakstīt stāstus. Un daudzas mūsu dziesmas ir stāsta formā. Manuprāt, mēs vienkārši esam tādi cilvēki, kuriem patīk tumši, drūmi, samudžināti stāsti, tāpat arī filmas un grāmatas. Es neteiktu, ka mēs īpaši meklējam kaut ko interesantu, lai vēlāk to izmantotu dziesmu tekstos.
Nedomāju, ka daudzas grupas spētu uzrakstīt un izdot tādu dziesmu kā Death un ar to gūt panākumus. Man šķiet, ka tas ir labi, ka mēs uzrakstījām tādu dziesmu, jo dažāda veida popmūzikas sūdi savā veidā ietver visu – visas emocijas un sajūtas. Tāpēc man liekas, ka ir svarīgi, ka mēs varam būt šeit un reprezentēt sevi, un nedomāju, ka ir daudz grupas, kas dara to tādā pašā veidā kā mēs.
Jūsu mūzika man liekas ļoti emocionāla. Kā jūs paši bagātināt savu emociju pasauli un kā atbrīvojaties no liekajām emocijām?
Man liekas, ka mums mūzika ir kā terapeitisks līdzeklis, kas palīdz tikt galā ar emocijām. Lietas, par kurām mēs negribam runāt vai domāt ikdienā, mums ir iespēja paturēt sevī un izlikt dzīvajos koncertos. Es spēlēšanu dzīvajā izbaudu un atrodu tajā glābiņu no ikdienas dzīves, tas man ir kā zāles.
Jūs uzņemat emocijas arī no skatītājiem?
Jā, noteikti. Es domāju, ka tā ir viena no labākajām sajūtām - apziņa, ka grupai ir daudz fanu, ka cilvēki zina mūsu dziesmas. Un tā var būt lieliska pieredze. Vislabākajiem koncertiem nav jānotiek lielākajās koncerta vietās pasaulē, bet, ja visi cilvēki sniedz mums emocijas, tas tiešām palīdz.
Vai jūs joprojām uzstājaties mazās vietās, piemēram, mazos klubos?
Jā, tas ir dīvaini, jo, piemēram, Amerikā, mēs vēl neesam populāra grupa, tāpēc pie tā strādājam. Esam vēl tālu no cerētā. Lielbritānijā mēs spēlējam lielākās vietās, kas ir ļoti satraucoši, bet tai pat laikā mums patīk būt arī iesildošajai grupai, spēlēt mazās koncerta vietās un pārliecināties, ka katrs koncerta apmeklētājs ir liels grupas fans. Nav tā, ka mēs spēlējam viena izmēra koncertzālēs visur, un tas ir labi, jo varam gūt iespaidus par dažādām auditorijām.
Manuprāt, jūsu mūzika ir vairāk piemērota liela izmēra laukumiem...
Jā, dažreiz brīvdabas festivālos ir lieliski spēlēt. Kā piemēru varu minēt festivālu Fuji Rock, tur koncerta vieta atradās gandrīz pie Fudži kalna. Tas noteikti piestāv mūsu mūzikai. Man tur ļoti patika spēlēt. Bet es domāju, ka grupai jāspēj pielāgoties jebkurai situācijai un jāvērš tā sev par labu. Jo, kad tu raksti dziesmas, tu to dari sev, bet, kad tu koncertē un tev par to tiek maksāts, tas ir arī citiem, tāpēc ir jāpiepūlas, lai viss izdotos.
Vai Jūs kaut ko sagaidāt no publikas ikreiz, kad kāpjat uz skatuves?
Es nekad par to īsti neesmu domājis. Parasti neko no auditorijas negaidu. Arī pats, kad skatos kādas grupas uzstāšanos vai klausos mūziku, manas gaidas ir no viņiem nevis otrādi.
Kas ir bijis viskarstākais festivāls pagājušajā vasarā? Es dzirdēju labas atsauksmes par Poliju...
Jā, Polija mums bija liels pārsteigums. Tur mēs spēlējām pirmoreiz. Mēs zinājām, ka White Lies ir bijuši panākumi Polijas radiostacijās, taču pēc tā vēl neko nevarējām spriest. Tomēr tas bija lieliski: 15 000 cilvēku, kuriem mūsu uzstāšanās tiešām patika. Tas bija viens no labākajiem festivāliem, arī Glastonbury, kur mēs spēlējām pirmo reizi. Glastonbury mums gāja ļoti labi, un tas bija lieliski!
Vai ir kāda iespēja jūs redzēt Baltijas valstīs?
Es ceru. Es nezinu grafiku tik labi. Iespējams, ar nākamo albumu mēs dosimies daudz intensīvākā tūrē pa Eiropu. Ar šo albumu mēs esam daudz laika pavadījuši Amerikā. Bet es tiešām pret to neiebilstu, man patīk Amerika. Jā, mēs gribētu aizbraukt uz vietām Eiropā, kurās vēl neesam bijuši un pat tālāk, jo tā mums ir kā neskartā teritorija. Vienmēr ir forši doties uz jaunām vietām, piemēram, kā mēs devāmies uz Poliju, un tas bija lieliski.
Daudzi latvieši devās uz Poliju, lai jūs redzētu.
Vai tiešām? Jā, pēc Polijas mēs lūdzām, lai mums ir vairāk koncertu, bet mēs nevarējām tos ielikt grafikā, jo katru dienu bijām ļoti aizņemti. Bet mēs gribam tur atgriezties, jo izskatās, ka tā varētu būt mums laba vieta.
Vai, ceļojot no vienas valsts uz otru, jums kā mūzikas grupai ir iespējams sastapt kultūras šoku?
Jā, noteikti. Pirms dažām dienām bijām Amerikā, un atmosfēra tur ir daudz citādāka nekā Eiropā. Eiropā ir daudz brīvāka atmosfēra. Mēs bijām trīs dažādos kontinentos 10 dienu laikā: Japānā, Austrālijā un Amerikā. Ir atšķirīgi visur, kur tu dodies. Tas zināmā mērā sagroza galvu. Eiropā es vairāk jūtos kā mājās nekā kad kaut kur tālienē.
Jūs nākat no Londonas. Kādi ir plusi un mīnusi, esot grupai no Londonas?
Vislabākais ir tas, ka grupai ir daudz iespēju. Proti, tā var koncertēt neatkarīgi no tā, cik grupa ir laba vai slikta. Zināmā mērā, esot Londonā, grupa ir mūzikas industrijas centrā. Iespējams, tas ir labi, iespējams – slikti. Bet mums tas palīdzēja, jo ierakstu kompānijas gribēja ar mums runāt, un mums nevajadzēja nekur ceļot. Sliktā puse - Londonā ir tiešām pārspīlēti daudz mūzikas. Tur izveidojas vairāki simti jaunu grupu, taču nevar zināt, vai tās ir labas. Bet man tiešām patīk Londona – tās ir manas mājas. Un tā ir arī ļoti radoša vieta. Tāpēc domāju, ka kopumā Londona ir laba vieta jaunajām grupām.
Vai var teikt, ka esat pilnībā nodevušies mūzikai un atlikuši visu pārējo, piemēram, iesāktās studijas?
Jā, mēs visi esam atlikuši studijas. Manuprāt, tā ir lieta, ko es varētu darīt jebkurā laikā. Mūzika parādījās mūsu dzīvē īstajā brīdī un deva tai jēgu. Arī panākumi nāca īstajā laikā. Tagad mūzika ir mūsu dzīve. Bet es nesaku, ka mēs visu dzīvi pavadīsim koncerta tūrēs, mums joprojām ir savas intereses, kurām vēlamies nodoties, negribam kļūt par vienas dienas grupu. Dažreiz tas ir smags darbs. Ir jauki gūt cita veida glābiņu ārpus šoviem. Piemēram, fotografēt vai veidot filmas. Mums ir arī citas intereses.
