ERASMUS Somijā: 6. sērija: Trīs dienas Lapzemē

27. feb 2008

Lai arī sen neesmu savā Somijas dienasgrāmatā neko stāstījusi, tas nenozīmē, ka manā dzīvē iestājies klusums. Gluži otrādi – nevaru spēt sevi visam un visiem sadalīt: pa gabalam studijām, ārzemju draugiem, pasākumiem un ballītēm, organizācijām, ceļojumiem, Latvijai, mūzikai, slinkumam....bet cenšos - šajā sērijā par ceļojumu uz Rovaniemi Lapzemē, jo iespaidi ir pārāk spilgti, lai tos vienkārši noklusētu un apraktu...

Brīvība vilcienā

Viss sākās ar to, ka es izdomāju pievienoties piecu cilvēku (nevaru tos visus saukt par draugiem, jo tā vairāk pazīstu tikai vienu – spāniete) braucienam uz Rovaniemi, lai izbaudītu īstenu ziemu. Mūsu kompānija: spāniete Laura, viņas divas draudzenes no Spānijas, itālis Luka, beļģiete Katlīna un es (pierodiet, šito penteri mēs ceļojuma laikā skaitījām kādas 10 reizes visiem, kas jautāja, no kurienes esam – tai skaitā Santa Klausam). Kompānija tādai kā man - interesanta un dīvaina, pirmkārt, tāpēc, ka visi, izņemot tās divas gadījuma spānietes, studē filozofiju, visi ir no attīstītām +/- dienvidu valstīm, kam ziemeļi pilnīgi noteikti ir eksotika, visi perfekti zina angļu valodu, šķiet, līdz sīkākajām spāņu krokešu un zivju uzbūves sastāvdaļām, un visi tādi pilsētnieki un pārtikušas dzīves baudītāji, ka nu tikai....bet kam ceļojuma laikā, sastopoties ar situācijām, bija liela nozīme..(es nepārmetu, tikai konstatēju faktu un salīdzinu ar savu situāciju). Nu tad visi pieci izdomāja ceļā doties jau pagājušās nedēļas vidū, bet es no Helsinkiem nakts vilcienā uz Rovaniemi iekāpu tikai ceturtdien, 21. februārī pēc grandiozās vizītes YLE (izklausās pēc atskaites policijai, bet nu ok...). Laikam lieki piebilst, cik man ļoti patīk Somijas labiekārtotie vilcieni, kas tādu 12 stundu braucienu pārvar kā nieku, ja vien tev divvietīgajā vietā blakus nesēž kāds cits un vari justies brīvs noaut zābakus, izplesties ar kājām, iestatīt prožektorus virs galvas un nodoties lasīšanai (jāmācās arī kaut kad!!!). Citi savukārt sēž vilciena restūzī, skatās kādu filmu laptopā vai nemitīgi vibrē uz tualeti (to var just pēc diezgan skaļās durvju atvēršanas skaņas, kas traucē lasīšanai) vai vēl labāk - ērti iekārtojušies guļamvagona nodalījumā, par kuru, protams, iepriekš bija jāsamaksā un kas izvietots vilciena sākumā. Vienvārdsakot šī, lūk, ir īstā brīvība – kad tu jebkur vari paņemt līdzi sevi ar savām aktivitātēm un vajadzībām, un sabiedriskais transports tās neierobežo...

Vēl viena interesanta figņa par vilcieniem – tā kā braucam naktī, dabiski, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi kā es un iemieg tā, ka var pabraukt garām savai pieturai...bet tieši tāpēc pirms pieturām papildus to nosaukšanai somu, zviedru un angļu valodā pa visu vilcienu tiek atskaņoti tādi kā neciešami bļāvieni: aaa, aaaa, aaaaaaaa!! Tie kļūst arvien spēcīgāki, un cilvēks ir spiests pamosties. Man, protams, sākumā miegā nepieleca, vai kāds bļauj tualetē vai kā, bet tikai pēc tam sapratu to intensitāti un lielo domu!! Paldies somiem!

Jauns hobijs - bļitkošana

Tad nu ir piektdiena, ap astoņiem no rīta, un esmu ieradusies sniegotajā un vējainajā Rovaniemi vilcienu stacijā. Meklēju savu autiņu, lai dotos uz Visatupa – tāda kā tūristu viesu māja, kur iespējams baudīt dažnedažādas ziemas aktivitātes. Pēc stundas esmu klāt, samaksāju sestdienas nakts nodevu un satieku savu kompāniju. Šie tikai mostas, bet plāni dienai lieli!! Pirmkārt, jādodas zemledus makšķerēšanā jeb laikam kā mēs to saucam – bļitkošanā. Man, protams, tas neliekas nekas sevišķs, zinot, ka Latvijā ar to nodarbojas pusmūža onkas, bet kā tad es viena palikšu mājās? Protams, ka nē! Samaksāju par šo nelēto un neeksotisko prieku 10 eiro un ar īpašu iekārtu (ziemas motorragavas??) dodamies uz vietējo aizsalušo upi/ezeru, kur tiekam apmācīti bļitkošanā (to arī ietvēra tie 10 eiro). Mūs apmāca Visatupas saimnieks Janne un vēl piekodina: nebūs zivju, nebūs vakariņu. Tad nu milzumaukstajā laikā ķeramies pie darba: vispirms katram jāizurbj āliņģis, tad tas ar speciālu tīkliņu jāiztīra no ledus gabaliem, lai ir dzidrs ūdens, un tad tiek piešķirts sēžamspainis un speciāla makšķerīte, kurai arī ir sava lietošanas instrukcija. Kad nu visi septiņi (ieskaitot Janni) esam pie saviem āliņģiem sasēduši, gaidām, kad ķersies lomi. Bet kā nav, tā nav. Tad nu pēc 20 minūšu salšanas Janne ierosina pārvākties uz citu areālu un vēlreiz darīt to pašu: izgrebt āliņģi un iekārtot savu vietu! Jēziņ!!! Es jau sen vairs nejūtu savas kājas!!! Bet neko darīt! Ir samaksāts!! Sākam otro raundu, un, šķiet, pamazām sāk atgriezties dzīvība, jo sāk ķerties zivis. Pirmais izceļas itālis ar vienu zivteli. Tad vadībā izvirzos es!!! Noķeru vienu, bet tad nāk otra un trešā un tieku pie veselām četrām zivīm! Tātad Latvija pagaidām vadībā, Itālija – 1, Beļģija – 2, Spānija vēl tukšā (tas nekas, ka viņas ir veselas trīs...mēs tos punktus pēc katras zivs tā arī skaitījām!!). Jēziņ, kas to būtu domājis, ka man iepatiksies bļitkošana! Nevaru aprakstīt to sajūtu, kad tu mierīgi sēdi un bīdi to diedziņu ar „tārpu” galā vajadzīgajā dziļumā turpu un šurpu, un tad jūti, ka kaut kas smags galā pieķēries un kustas!! Un tad momentā straujš vilciens uz ātru un bļāviens: man ir zivs!! Tad Janne nāk talkā un noņem zivi, lai varu darbu turpināt. Citādāk bija beļģietei, kas, visu darot ar tādu pussaviebušos seju, pati sevi nodēvēja par pilsētas meiteni. Lai arī viņai patika bļitkošana, viņas saucieni par to, ka noķerta zivis drīzāk izklausījās pēc: palīgā, ko man tagad darīt??? Kā arī jaunkundze nespēja aprast ar to, ka noķertajām zivīm acis ir vaļā un ka tās mēdz, ielēkāties un būt vēl dzīvas.....Galu galā mūsu mačs, protams, beidzās draudzīgi – visi dabūja noķert vairākas zivis un kopā sanāca 18! Bet tad, atbraucot mājās, atkal viebjainas attieksmes: zivis bija pašiem jātīra (mūsu vienīgais vīreklis itālis ilgi ņēmās, kamēr saņēmās, lai iegrieztu..), pēc tam jācep uz ugunskura un pats galvenais – jāapēd!!! Atkal jau beļģietei tas liekas dīvaini – atgriezties (kā viņa pati teica) pie „back to the basics” sajūtas....man gan tas likās tik normāli, jo mēs tak, Jāņu bērni, katru gadu paraduši ugunskurā cept desiņas un kartupeļus...

Nu negaršoja man tās kroketes!

Lai arī seno laiku naturālās saimniecības izbaudīšana galu galā izvērtās kā lieliska pieredze, nepieciešamība pēc tādas, protams, nebija, jo ledusskapis bija sapirkts pilns, lai tiktu nodrošināta pienācīga trīsreizēja ēdināšana+uzkodas, lai „izdzīvotu dienu” (tā atkal teica beļģiete, kad plānojām ceļojumu un pa dienai un laikiem katru ēdienu un uzkodas starp tiem). Njaaa...tas man likās smieklīgi (es tajā, protams, iekļāvos un kopīgajā budžetā metos, bet iekšēji smējos par to visu). Manas prombūtnes laikā tika gatavotas itāļu pastas, lazanja un vēl sazin kas, ko gribējās nobaudīt, bet nepaveicās, kad piektdienas ēdienkartē bija spāņu kroketes (jeb kā viņi moderni sauc „krokEtas”). Kad redzēju to pildījumu, kas tiek apviļāts miltos un cepts olā, jau tad man bija sabojāta apetīte, jo tas pildījums tiešām izskatījās pēc vēmekļiem (dzeltenīgs ar gabaliņiem)....kad kroketes bija saceptas, domāju, ka tiks liktas uz kopējā šķīvja un katrs pats ņem, cik grib un tad es varēšu neuzkrītoši ēst ko citu. Bet NĒ!!! Kamēr es te pa saunu šiverēju (jā, sauna katrā kempinga mājiņā 24 stundas dienā, citādi jau ziemeļos neizturētu), skatos, ka uz mana pusdienu šķīvja uzliktas kādas 5 tās kroketes! Nu no ārpuses jau izskatās smuki oranžas, bet zinot to pildījumu un manu izsmalcinātību attiecībā uz ēdieniem!!! Domāju, ko darīt: visi ņem dakšiņu un nazīti, smuki griež un klusumā ar baudu ēd. Es pirms tam vēl pajautāju, kādas sastāvdaļas un tad izraisu pastiprinātu visu uzmanību (jo visi laikam ir saskārušies ar šo ēdienu), respektīvi, mans pirmais kumoss tiek visu novērots un esmu spiesta norīt to gabalu un atbildēt: kā man garšo? Pasaku, ka ir ok, lai gan ar katru nākamo kumosu tā nedomāju, jo nespēju aizmirst to vēmekļaino izskatu, arī garša ir savāda un tad tomēr pasaku, ka tas laikam nav priekš manis....pavāres izskatās vīlušās, bet tomēr saprot mani un manus nākamos straujos tvērienus pēc maizes un ūdens! Šīs vēl piebilst: vai nu ir labāk? 

Turpmāk braukšu ar ziemeļbriežiem

Jā, tā nu pagāja piektdiena: bļitkošana, slēpošana, jocīgās kroketes, sauna no rīta un pusdienlaikā savā mājiņā un lielā vakara sauna ar lēkšanu āliņģī atsevišķā mājā, ugunskurs ar pašu ceptiem ēdieniem, kas viennozīmīgi bija labāki par kroketēm...nogulēta nakts un jauna diena ir klāt! Paldies Dievam šajā rītā brokastis gatavo beļģiete un galdā – lielās pankūkas, kas man taaaa garšo!! Te atkal es izcēlos daudz-ēšanā – njā, beļģu kultūra mums tiešām tuvāka – to zinu jau pēc iepriekšējās saskares ar beļģiem. Pēc slēpošanas riņķa rīta rosmes vietā pametam kempingu, lai dotos uz ziemeļbriežu fermu, kur paredzēts 30 minūšu garš un 30 eiro dārgs brauciens ar ziemeļbriežiem. Un kā mums teica kruīza vadītājs – tiem pašiem, kas Santa Klausu nogādā uz mēnesi...  Es gan iejautājos, vai mums to mēnesi ar nevar tūrē iekļaut, bet, redz, nē – tas izdodas tikai tad, kad Santa Klauss ir kamanās....arī šis bija diezgan salīgs pasākums – godīgi sakot, nevarēju sagaidīt, kad tūre beigsies, jo atkal nejutu savas kājas, bet jutu to, kā beļģiete zem segas, kas bija uz kājām, bakstīja manējās...

Bet labā lieta pēc šādas salā būšanas ir iespēja novērtēt siltuma nozīmi. Respektīvi, pēc tūres tikām ievesti tādā kā koka rijā, kur vidū bija ugunskurs, mums pienesa kafiju un tēju un paši uz koka iesmiem ugunskurā cepām pullas (somu nacionālās maizītes), klausījāmies tūres vadītāja stāstus par armiju un izdzīvošanu un rekordauksto -48 grādu ziemu Lapzemē, kā arī mums tika izsniegtas ziemeļbriežu vadītaja apliecības. Tā kā nebrīnieties, ja es ap Ziemassvētku laiku tagad braukāšu kopā ar Santa Klausu pa mēnesi...  esmu tiesīga to darīt veselus trīs gadus, pēc tam apliecība jāatjauno.

Santa Klauss runā latviski

Santa village, Rovaniemi

Pēc ziemeļbriežu tūres loģisks likās Santa Klausa ciemata apmeklējums. Kā jau visi godīgi pilsoņi pieteicāmies rindā uz vizīti pie slavenā personāža, saņēmām tādu kā karti un mums nozīmētajā laikā varējām doties iekšā. Jēziņ!! Nebiju domājusi, ka tā būs tāaaaada procedūra. Ieejot telpā, vispirms jāiet cauri tādam kā baisam tunelim, kur ir visādi ērmi un mošķi un kur jāšķērso stikla un citāda kaluma grīdas un ko īpaši baisu un noslēpumainu padara milzīgā pulksteņa lēnie tikšķi. Sākumā, ejot cauri ejai, nevarēja saprast, no kurienes tā skaņa nāk, tikai uzkāpjot pa trepēm, ieraudzījām vaininieku. Tas līdzinājās tādiem pulksteņiem, kas redzēti mistiskās filmās (piemēram, Operas spoks). Vēl tikai pašu spoku pietrūka līdz baisuma kulminācijai...arī šajā procesa posmā ir nedaudz jāuzgaida, jo pie cien. Santa Klausa laiž pa grupiņām...beidzot mūsu kārta ir klāt. Ieejam daudz mājīgākā telpā, kur uz neliela paaugstinājuma sēž mūsu varonis. Viņš prasa, no kurām valstīm esam. Kad mēs kārtējo reizi noskaitām savu penteri, šis sāk mūs sveicināt nacionālajās valodās. Kā pirmo viņš pasaka „labdien”, bet tad izgāžas, sajaucot spāņu un itāļu...  tomēr veikli atgūstas ar manu biedru palīdzību..Dažās minūtēs, kas mums atvēlētas, mēs izdarām ierasto procedūru – piespiežamies cik nu tuvu var klāt (to uzstāja Santa), lai fotogrāfs mums pretī šo mirkli skaisti iemūžinātu. Pēc tam, bišķi parunājuši par dāvanu dalīšanas īpatnībām, ejam no telpas ārā, kur mums šī bilde tiek piedāvāta par 30 eiro. Nē, paldies, laikam šoreiz nē. Tāpēc vienīgā atmiņās paliekošā tuvība ar Santa Klausu ir viņa roka pār manu plecu.

Ziemeļnieku varā...

Pēc pamatīgas ieturēšanās meksikāņu restorānā dienas vakarā mana jaukā kompānija devās atpakaļ uz Helsinkiem, bet es vēl paliku Rovaniemi pilsētā – satiku milzum daudz interesantu cilvēku – pilnīgi pretējus savai kompānijai, kas drīzāk dzīvo uz taupīšanas un pieticības rēķina un kam dzīvesveidu diktē daba. Varbūt tāpēc izplatīts veganisms un frīganisms, rūpes par globālo sasilšanu un vēl visādas interesantas rīcības...cilvēki, kas ir vienkārši un sirsnīgi. Par Lapzemes pamatiedzīvotājiem (sāmiem) vairāk uzzinu nākamajā dienā Arktikum muzejā, kur, pavadot 3-4 stundas, par dzīvi uz polārā loka (ne tikai Lapzemē) un ziemeļniekiem gūstu spilgtus un dziļus iespaidus. Viņi tiešām ir īpaši - dabas bērni, kuru sejās ir ne tikai daudz rūdījuma un stipruma, bet arī patiesuma, naivuma, siltuma par spīti vējā nosalušajiem, sarkanajiem vaigiem un tāluma no Rietumu pasaules. Brīžiem kļūst žēl: bet kā? Mūs vai viņu? ... Domu un sajūtu ir tik daudz un cieņas pret viņiem arīdzan.

...svētdienas vakarā no trīs dienu ziemas atvados, un no rīta jau esmu Helsinku pavasarī...

ERASMUS Somijā: 5.sērija: Pirmais pienākums - āfrikāņu integrēšana

2. feb 2008 

Kamēr Jūsu acis pielipušas Eirovīzijai, es te Helsinku mājās pildu savu pirmo godpilno pienākumu, ko pirms kāda laika saņēmu no skolas ārējo sakaru koordinatores un ko dīvainā kārtā publiski atgādināja arī mana "International Journalism" lektore, kad stādījos visiem priekšā, - proti, āfrikāņu integrēšana. Šodien viņi ieradās, un daļa apmetās manās kojās, tāpēc tikko biju devusies ciemā pie kādas namībietes vārdā Ndapanda!!!! (Jā, es pareizi uzrakstīju!). Pietika tikai pusstundu parunāt ar viņu, kad mani sagrāba diezgan interesants kultūršoks (es neapsmeju, es tikai parādu, kā citā pasaulē dzīvo un reizē brīnos):

- viņai ir garlaicīgi - nav ne TV, ne radio, ne datora. Es teicu, ka man ir internets - un tas nozīmē, ka ir arī TV un radio. Viņa bij šokā - kā tas apvienojams? Bet viņa ir dzirdējusi par tādu skype...Tāpēc viņa grib atrast kādu, no kā varētu izīrēt datoru uz 3 mēnešiem....

- Viņa ir pārsteigta, ka lekcijās ir tik maz - max.30 cilvēku. Viņiem vienā lekcijā ir 300 un grupu darbi notiek grupās pa 10-15. 

- Protams, ka viņa nezināja ne to, kas ir Latvija, ne kur tāda ir. Bet bija ieinteresēta šeit iegūt maģistra grādu. Hmmmm....es gan teicu, ka studijas mums - komunikāčiem - notiek latviešu valodā. Un viņa nesaprata - kāpēc mēs nemācamies angļu valodā. Man nācās izskaidrot, ka valstij ir sava valoda. Viņu ģimenē jau ar ir sava, bet skolā un kā es sapratu - arī citās formālās iestādēs - viss notiek angļu valodā.

- Es saku: ejam nākamnedēļ uz zviedru skolas rīkoto ballīti! Uz ko viņa atbildēja: "How much?". Es teicu, ka šoreiz nav nekas jāmaksā...Njaa, tad nu brīnums, viņa izsaucās, jo esot dzirdējusi un nesaprotot, kāpēc Eiropā, ejot uz ballītēm, jāiet ar saviem ēdieniem un dzērieniem un vēl jāmaksā...Es teicu, ka te pat par kažociņa pakāršanu klubā jāmaksā....

- Un kā var klausīties roku???? Viņa par šādu mūziku brīnās, jo pie āfrikāņiem tikai R&B un Hip-Hops.

- Kas ir kredītpunkti????? Viņai nav skaidra šāda sistēma!!! Viņa pet nezina, kādus kursus šeit ņems...es teicu: bet es gan diezgan skaidri zinu, ka Tu mācīsies ar mani "International Journalism", jo mēs šajā lekcijā jūs - Āfrikas studentus -pieminējām.

- Viņa nesaprot, kā izdzīvos šos trīs mēnešus (līdz 1. maijam) bez sava drauga un ģimenes...ja viņai nepatikšot, jau nākamnedēļ brauks atpakaļ uz Āfriku....

Dīvaini....pat pagrūti brīžiem saprast viņas angļu valodu...bet interesanti...