LCMDF: Foršas un garlaikotas

Intervija ar somu grupu "Le Corps Mince de Francoise" publicēta arī portālā Easyget. 

Tu būsi izbrīnīts, aizkaitināts un ieinteresēts. Tev viņas patiks un nepatiks vienlaicīgi, kad klausīsies viņu kliedzošos hītus Cool and Bored, Bitch of the Bitches, Rayban glasses. It kā trīs vienkāršas somu meitenes – māsas Emma un Mia Kempainenas (Kemppainen) un Malina Nūkvista (Malin Nyqist) - , tomēr uz skatuves izpilda kaut ko pavisam netipisku līdz šim dzirdētajai somu mūzikai. „Pagājis kāds laiks, kopš somi mums ir sarūpējuši kaut ko tik iespaidīgu,” viņas pamanījis arī kāds Kanādas mūzikas portāls exclaim.ca. Le Corps Mince de Francoise – ar francisko grupas nosaukumu, jaunās somu mūzikas sajūtu sirdī un, apvienojot kaut ko no elektro, indie, dzīvas enerģijas un modes, šīs meitenes pusotra gada laikā paspējušas iekarot auditorijas uzmanību ne tikai mājās Somijā, bet arī Lielbritānijā, Vācijā un jo īpaši Francijā. Šobrīd grupa strādā pie sava pirmā albuma izdošanas un ļoti aktīvi koncertē Eiropā. Paguvu trijotni pārtvert neilgi pirms viņu uzstāšanās Flow festivālā, kas no 13. līdz 16. augustam notika pašu mājās Helsinkos, Somijā.

Tā kā esat jauna grupa, vai varat pastāstīt, kā sākās jūsu projekts?

Emma: Le Corps Mince De Francoise tāda, kā tā ir tagad, ir tikai pusotru gadu veca. Pirms tam man tas bija kā solo projekts, pie kura es daudz strādāju. Taču tad paaicināju tajā iesaistīties savu mazo māsu Miu. Sākumā bijām tikai draugu grupa un vienkārši spēlējām savam priekam, bet tad mūs pamanīja producents Jonas Vervijnens (Verwijnen) un sāka daudz darīt mūsu karjeras labā. Tas vienmēr ir bijis mans sapnis pelnīt naudu ar mūziku. Es studēju grafisko dizainu, bet pametu savas studijas grupas dēļ. Bet, protams, arī vienkārši darīt kaut ko kopā ar draudzenēm ir jautri – un mums vēl joprojām kopā ir jautri.

Mia: Mums sākumā nebija tādu lielu gaidu, jo mēs darījām, ko gribējām darīt. 

E: Un mēs tiešām esam daudz strādājušas, lai gūtu tādus panākumus, kādi tie ir tagad – pilnas darba dienas jau divus gadus, tā kā tas viss kaut kur ved.

Kā ir būt divām māsām grupā?

M: Mēs labi sastrādājamies kopā. Kad es redzu Emmu visu laiku, arī brīvajā laikā, tas var būt nedaudz pagrūti, bet kaut kā tas tomēr strādā.

E: Arī es nesūdzos. Es nesen pārvācos uz Berlīni un atstāju Miu vienu pašu. Tāpēc dažreiz es jūtos kaut kā skumji, jo mēs esam līdz šim esam bijušas kopā visu laiku.

Tad kā jūs šobrīd mēģināt, ja tu pārvācies?

E: Jā, es pārvācos, jo mēs pašlaik ierakstām savu albumu mazā studijā Berlīnē. Kad mēs tur aizbraucām, es vienkārši iemīlējos šai pilsētā. Man tur ļoti patīk. Un pārsvarā es esmu tā, kas strādā pie studijas albuma. Arī koncertdzīvei mana jaunā dzīvesvieta netraucē - esam jau daudz kopā spēlējušas, turklāt pirms koncertiem mēs veicam intensīvu mēģināšanu. Bet mums pēdējā laikā koncerti ir visu laiku, tāpēc nav vairs īpaši tādas idejas - praktizēties.

Kā jūs nonācāt pie šāda grupas nosaukuma?

E: Tas nekad nebija domāts kā grupa vai grupas nosaukums, jo man sākumā bija tikai MySpace lapa pašai sev. Un tad es vienkārši iemīlējos franču valodā un kaut ko uzrakstīju franciski. Mēs sanācām kopā, sākām sacerēt mūziku, mums bija daudz koncertu, kuros radījām lielu interesi, tāpēc visi vienmēr prasīja, kāds ir mūsu grupas nosaukums. Un tad tas vienkārši tāds arī palika. Un mēs patiesībā nezinām, kāpēc tas tā palika. Taču esam ar to tīri apmierinātas – piemēram, kāds meklē mūs google, un tur parādās tikai informācija saistībā ar mūsu grupu, nevis kā tas būtu ar The Museum vai Cool Chiks – tad tur būtu daudz atvērumu ar dažādām lietām. Bet Le Corps Mince De Francoise ir tiešām ļoti unikāli.

M: Un tādējādi mēs ļaujam visiem to izrunāt, kā vien viņi to vēlas, jo nosaukums tiešām ir sarežģīts.

E: Tas ir kā brīvā stila vārds. Tu tam vari izdomāt dažādas īsās versijas, mēs tiešām to ļaujam.

Vai jūs pašas runājat franciski?

E: Es kādu laiku franču valodu mācījos... Iemesls bija tāds: kad mums sanāca daudz koncertēt Francijā un kļuvām tur zināmas, cilvēki mums nāca klāt uz ielas un metro un teica kaut ko franciski. Un tad es domāju: ak mans Dievs, es taču vispār nezinu franču valodu! Tāpēc tagad es varu varbūt pasūtīt kafiju un bageti franciski, bet tā nav pat saruna.

Vai jums ir vēl kaut kādas attiecības ar Franciju?

E: Mums tur ir daudz draugu. Un tad mūsu dziesma franču valodā kļuva tur par lielu indie hītu pēc tam, kad bijām rādītas Francijas televīzijā. Mums bija daudz koncertu, daudz draugu un vispār daudz kas notika Francijā. Mēs ieguvām labu franču draugu, pateicoties kuram varējām uzstāties pie Luvras. Jā, mums patīk Francijā.

Kāda ir vizuālā nozīme jūsu mūzikā?

M: Emma ir daudz darījusi šīs lietas labā, jo viņa studēja grafisko dizainu.

E: Mēs visas īstenībā esam studējušas vizuālo, tāpēc tas ir diezgan normāli, ka mūsu uzstāšanās ir tik vizuālas. Bet es to nekad neuzskatu kā kaut ko ļoti svarīgu, tas vienmēr notiek dabiski. Mēs neesam par to domājušas vairāk kā 20-gadīga meitene domā par to, kā viņa vēlas ģērbties un izskatīties forša. Mēs vienkārši cenšamies būt tiešām radošas, un, nevis sekot modei, bet nākt klajā ar lietām, lai mode, iespējams, sekotu mums.

Vai kas tāds jau ir noticis?

M: Es nezinu. Mums koncertos ir fani, kuriem ir tāds pats meikaps kā mums. 

E: Bet tas ir forši! Reiz, kad bijām uzstājušās kādā modes skatē, par mums sāka rakstīt arī modes žurnālos pat vairāk nekā mūzikas žurnālos, kas arī ir interesanti.

Pastāstiet, kā top jūsu dziesmas!

E: Es parasti uzrakstu dziesmas pamatu – bungas un dziesmu vārdus. Mia sacer ģitāras daļas. Dažreiz es uzrakstu visu, dažreiz Mia uzraksta vairāk. Un sākotnējās dziesmās arī Malina ir šo to uzrakstījusi. Tad mēs dodamies uz studiju un strādājam ar savu producentu.

Kas ir tas ziņojums, ko jūs gribat nodot auditorijai ar tādām dziesmām kā Rayban glasses, Bitch of the Bitches...

E: Tās ir mūsu pirmās dziesmas. Tās ir tiešām dīvainas, jo tās pasmejas par tiem, kas ir forši un moderni. Tā ir zināmā mērā pašironija, kad mēs pasmejamies arī par to, kas mēs pašas esam. Bet jaunais albums būs atšķirīgs no tā. Tur saglabāsies šī pati gudrā ironija, bet tas būs daudz emocionālāks. Tas būs tiešām ļoti emocionāls!

M: Mēs neienīstam Rayban brilles.

E: Tas ir simbols, kā modes stereotips.

Bet tomēr jūs šo dziesmu iekļausiet savā jaunajā albumā, vai ne?

E: Mēs šodien spēlēsim jauno Rayban glasses versiju. Mēs īstenībā pārdevām Bitch of the Bitches dziesmu Lielbritānijai, tātad mēs nevaram to iekļaut albumā. Bet Cool and Bored noteikti būs albumā, taču jaunajā versijā. Jaunais albums būs mazāk elektronisks. Visas mūsu vecās dziesmas ir ļoti elektroniskas un vairāk klubiskas, bet tagad tās būs progresīvākas, popsīgākas, ar vairāk ģitārām un bungām. 

Kādi jums plāni ir ar gaidāmo albumu?

E: Mēs šobrīd meklējam labus atbalstītājus. Līdz šim strādājām ar producentu Switch, bet pašlaik viņš strādā ar Kristīnu Agileru un viņam vairs nav tik daudz laika. Mēs joprojām meklējam arī ierakstu leiblu, jo šobrīd visu darām pašas. Taču darāmā kļūst vairāk nekā sākumā domāts - sēdēt pie datora un atjaunot savu MySpace profilu. 

Un kāda ir iespēja jūs skatīt Baltijas reģionā un Latvijā?

E: Pašlaik mums jau koncerti ir saplānoti, bet, kad iznāks albums, noteikti būs masveida tūre, tāpēc esmu diezgan pārliecināta, ka šāda iespēja ir.

Kāda ir atšķirība starp somu un starptautisko auditoriju, kad uzstājaties koncertos?

E: Mums ir tāda sajūta, ka ārpus Somijas cilvēki vairāk klausās mūziku un viņiem tā vairāk patīk. Somijā mums arī ir šāda auditorija, bet tomēr nevar noliegt, ka mēs esam ļoti atšķirīgas no citām somu grupām, kas parasti vai nu spēlē smago mūziku vai ļoti nopietnu mūziku vai arī ļoti indie mūziku. Mēs esam pretējas tam visam. Mēs esam kliedzošas un iekrītam tieši sejā, un darām to visu citādākā veidā. Arī dziedāt angliski Somijā nav pārāk izplatīti. Tā rezultātā cilvēki ir šokēti, aizkaitināti, ieinteresēti. Ir tiešām daudz reakciju, kas nāk no somu auditorijas puses. 

Ja neesat tipiska somu grupa, cik daudz jūtaties kā reprezentētu Somiju, kad dodaties koncertēt uz ārzemēm? 

E: Man šķiet, mēs reprezentējam Somiju pat ļoti. Mēs reprezentējam jaunu somu mūzikas versiju – jaunu veidu, kāds vēl nekad nav bijis. 

M: Un ārzemēs tas ir tiešām eksotiski, ka mēs nākam no Somijas, jo neviens neko par somu mūziku nav dzirdējis jau kādu laiku, tāpēc tas ir tiešām eksotiski un forši, un es ar to lepojos. 

E: Es vismaz ceru, ka mēs iespaidojam citas somu grupas Somijā radīt popmūziku, jo tā tiešām šeit ir reti izplatīta.

Cicadas buzzing @ Osaka, Japan

The sound of cicadas was so powerful for one's ears at my host family's place in Osaka, Japan that I couldn't ignore capturing it. Especially they are active at nights. /Osaka, Japan, 2009/

VIDEOs Japan: Traditional Japanese singing and dancing

Wakajama, Japan, 2009.

Gabaliņi no Japānas

 5. Jūlijs. Modernā SAS airbus lidmašīna, kur var sevi vēsā mierā izklaidēt: filmas, ēdiens, mūzika, sekošana līdzi lidmašīnas gaitām. Mākslīgās tumsas radīšana turpceļā, jo japāņiem – nakts.

·         6. Jūlijs. Ierašanās Japānā. Sasutis gaiss un apmācies, bez saules. Jūtama karstā sezona. Sagaidīšana pārdomāta – visiem mūsu koferiem jāpiestiprina tagi, lai nekas nepazustu visa ceļojuma laikā, kad pārvietojamies no viena hoteļa uz otru.

·         Vienmēr paliekam glaunās viesnīcās. Tām nav zvaigznītes kā pēc Eiropas principiem, bet cits sadalījums: internacionālās, pilsētas utt. Glaunas viesnīcas tāpēc, ka japāņiem svarīga ir kvalitāte – un ja arī atpūšas, tad arī kvalitatīvi.

Tokyo

·        8. Jūlijs. Tokijas ielās. Aizejam uz hardrock kafē, bet kaut kā nevelk, lai tur uzturētos ilgāk. Taču satiekam uz ielām milzum daudz eiropiešus – te angli ar viņa japāņu draudzeni, kurš ir sajūsmā par to, ka pirmo reizi satiek latviešus. Pilnīgi gatavs uz Latviju tagad braukt. Viņu kompānijā arī viens vācietis, kurš ceļo pa Āzijas valstīm un kā nākamo izvēlējis Austrāliju un Jaunzēlandi. Ah, nenocietos un uzaicināju šo feisbukā, lai sekotu līdzi viņa aktivitātēm.Tad pienāk trīs somu puiši un man sirds lec pa muti ārā – tak ne jau tāpēc, ka man šie baigi simpatizētu, bet gan tāpēc, ka tie taču mani somi – tas tikpat kā negaidīti latvieti satikt kaut kādā pasaules malā, varbūt pat vēl vairāk. Hauska tutustua!! J

·         9. Jūlijs. Nenormāli svarīga diena – pasākuma oficiālā atklāšana un tikšanās ar Japānas kroņprinci. Pirms tam tikos un tikos obligāti jābūt tur un tur – dresskods formal, visam izgludinātam, baltam, mirdzošam....njaa, ja vien mums trijām Latvijas dalībniecēm nebūtu pirms tam sanācis pa pilsētu pastaigāt un nedaudz aizkavēties, tad jau pucēšanai varētu atvēlēt vairāk nekā 10 minūtes. Tā nu sanāca vilkt drēbes mugurā un reizē tās gludināt – stress, sviedri, viss pa galvu, pa kaklu un ar 5 minūšu nokavēšanos pusburzīta stāvēju ierindā. ;) Bet tā prinča sagaidīšana – nu varen lieta ar varen noteikumiem. Pirms princis ienāk, jābūt absolūtam klusumam. Nekāda ēšana, arī tad, ja sanāk runāt ar princi, tikai ar tukšu muti un bez traukiem rokās. Tā teikt – latviešu lielajai interesei „galdam” šeit tika dota īpaša komanda.

·        10. Jūlijs. Es ieguvu jaunu iesauku, kas mani vajāja visu turpmāko Japānas laiku – Aglija!!! Te nu ir izskaidrojums: japāņi iepazīstoties viens ar otru, parasti saka: „hello, my name is Sakani, please call me Saki vai pat arī šādi: my name is Kumi, please call me Kumi..” nu tā k-kaa. Tad nu mūsu workshopā grupas vadītāja nebija līdz galam atcerējusies manu vārdu un, kad gribēja prasīt manu viedokli, viņai izsprucis:, „So Aglija, what do you think?”. Es pat to nedzirdēju, bet grupas biedre Ruta šādi atstāstīja un no tā izšķetināja, ka tātad mani sauc Aglija, but you can call me Ugly...;)heh, smieklīgi...;) Vēl attiecībā uz vārdiem japāņi formālajā tonī pie vārda liek –san un neformālajā –čan. Tā, piemēram, mana viesģimene mani visu laiku sauca „Agnijasan, breakfast is ready!”. ;)

·        11. Jūlijs. Sanāca palikt Jauniešu centra hostelītī. Noteikumi gan te stingrie – nav nekāda Eiropa: laukā pēc 23.00 iziet nevar..un apkārt pat ir sētiņa, kuru apsargā. Un interesanti, ka arī dušas ir pieejamas tikai vakarā – pa japāņu modei nav pieņemts no rītiem mazgāties. Īstenībā pieķēru sevi pie domas, ka es tak tāpat daru – priekšroku tīrīšanās aktivitātēm dodu vakarā.

·       12. Jūlijs. Te mani tiešām ķēra kultūršoks par gastronimiskajām izvirtībām. Bijām restorāna, kur es pasūtīju rīsus ar kaut kādām zivtelēm pa virsu. Jēziņ!!!! Man atnes bļodiņu, kur mazās zivteles izskatās kā mazi balti tārpiņi ar zilām actiņām. Ārprāc: un tādas tur desmitiem sabērtas. Nu kā es varu ēst actiņas??? Dabūju visas ņemt nost un likt uz atsevišķa šķīvja. Nākamais hardkors (kā teiktu Ilze) bija saldējums: zaļās tējas + saldo pupiņu saldējums. To zaļo tēju apdēdu, un jutos baigi veselīgā, bet kad tiku līdz sarkanajām pupiņām – nu nē, tas bišķu manām smadzenēm par traku...kādā citā ēdienreizē arī astoņkāji ar viņa 8 kājiņām manas smadzenes atteicās uzņemt, kad uzzināja, ka tā gaļa, kas tagad tiek ēsta un īstenībā tīri labi garšo, pieder astoņkājim...bet citādi tikai labākie vārdi par japāņu ēdienu. Viss ir manā stilā: nekādi nezināmi  mikšļi un rasoļņiki, visas sastāvdaļas atsevišķi saliktas uz šķīvja, nekādu treknumu, mani mīļie rīsi trīsreiz dienā. Nu vienkārši perfekti!!!

Rice and small fish

Green tea ice cream with sweet beans

·     13. Jūlijs. Oficiālā vizīte Latvijas vēstniecībā. Atrast nav viegli, un kad ar Ilzi vienā sestdienas vakarā tur devāmies pirmo reizi, vajadzēja mēģināt sazināties ar vairākiem japāņiem, pirms nokļuvām gala punktā – pēdējā kontrolpunktā viens eiropeiska izskata pavēstīja, ka redzējis sarkanbaltsarkano plīvojam. Un tad jau atradām...Visā visumā ļoti jauka atmosfēra tur valda un patiess prieks par tiem diviem Latvijas diplomātiem (Vēstnieks un diplomāts), kuri tur tik daudz ko jau paveikuši un daudz arī iecerējuši. Malači!

Latvia Embassy

·      13. Jūlijs. Pēc neliela šopinga izpaudās mana pazušana 3 priedēs...jo pazudu Tokijā. Nu kaut kā pēc manis arī izskatās. Mēs ar Ilzi izšķīrāmies metro, jo vienkārši starp mums aizvērās durvis – es paliku metro un viņa izkāpa ārā. Un tad katrai pašai nācās atrast ceļu....sākumā mēģināju saviem spēkiem, bet tad man sanāca ieklīst metro stacijā, kur japāņi paskatījās uz manu ID kartīti, kur otrā pusē bij japāniski teikts, ka esmu pazudusi un sāka zvanīt un celt kājās hoteli un programmas atbildīgos. Bāc, obligāti tam bija tik skaļi jāizvēršas!!!Un tad kādu pusstundu man nācās sēdēt metro iecirknī un gaidīt, kad man atbrauks pakaļ. Starp citu, par metro runājot, man tomēr patīk tas viņu noteikums, ka jāuzvedas klusi un jāizvairās no skaļas runāšanas – nesen sēdēju kādā trolejbusā Rīgā un tā kā man vairs nav austiņu, jo visi pleijeri vai nu saplīsuši vai pazuduši, nevarēju izturēt kādu skaļu dāmu bazaru. Un vēl metro zīmīgi, ka visi spaida savus telefonus – zilos, sarkanos, rozā, melnos – visās iedomājamajās krāsās – viņi sēž un visbiežāk raksta meilus (tā man zināja stāstīt). Un visiem ir atveramie telefoni ar visādiem spīguļu piekariņiem klāt – tas lai personalizētu. Skaisti, skaisti, ko lai saka!! J

·       13. Jūlijs. No šīs dienas mūs sāk pastiprināti uzraudzīt, lai tik cūciņgripu nenoķer, jo dodamies lokālajā programmā. Tiek izdalītas maskas un turpmākajās dienās regulāri mērīta temperatūra – arī pa japāņu modei – iebāžot termometru ausī.  Tāpat visi saslimām. Bet šķiet, ka ne ar cūciņgripu – vienkārši nebija iespējams nesaaukstēties, ja visu laiku svelmainās dvesmas nomaina gaisa kondicionieru aukstās plūsmas.

·      19. Jūlijs. Palikšana viesģimenēs. Man kā vēlāk atzina arī paši japāņi, gadījās diezgan turīga ģimene – divi vecīši, kuriem divas meitas jau izaugušas un dzīvo ar saviem vīriem. Jau ierodoties mājās, mani pārsteidza daudzas lietas: Latvijas un Japānas karogs, kas izlikts uz galdiņa istabas vidū un visu manas uzturēšanās laiku tur kā simbols stāvēja abu valstu draudzībai, 13 istabas, no kurām es varu izvēlēties savējo (ar skatu uz D vai Z pusi), katrā istabā pat pa diviem kondicionieriem, liels dārzs ar kivi kokiem. Un tomēr gadījums ar adapteri bija dīvains. Dodoties uz ģimenes rezidenci nopirku adapteri (ko īstenībā viņi man nopirka, bet es teicu, ka vēlāk atdošu naudu), taču beigās tai vakarā aizmirsu atdot, jo jutos slima un vispār bija jau slikti no tiem kondicionieriem un nākamajā rītā man pie brokastu galda bija čeks uzlikts kā atgādinājums...hmmm....dīvaini...citādi viņi man visu izmaksāja visur kur un pat dažādus suvenīrus sadeva līdzi.

My host family's home

·        Japāņu darba ritms – šī nu tiešām ir zeme darbaholiķiem. Jo reti kurš tur guļ vairāk par sešām stundām. No rīta celies visi skrien uz darbu, vakarā deviņos ielas pilnas un visi skrien mājās. Pat manas viesģimenes meita atvērusi zobārstniecības klīniku, kuras darba laiks ir no 10.-28....tātad līdz nākamās dienas 4 no rīta...un viņa galvenokārt viena tur strādā....un tāda tīri laimīga izklausījās pa telefonu, kad ģimene man lika ar viņu runāt, jo redz, varam tak abas angliski sazināties...

My host-dad

·         Japāņu tualetes – tas ir piedzīvojums! Principā jau ir tikai liels caurums, kur uzstāties ar kājām un darīt lietu – tādā puspietupienā, nekāda sēdēšana..;) Un tomēr manā viesģimenē bija pods ar aptamborētam poda maliņām, tā ka tādi eiropeiski arī ienāk modē, kur silti un maigi sēdēt.

·         Visā visumā gribu teikt, ka esmu sajūsmā par Japānu: valsts, dzīvesstils, domāšana, cilvēki. Un latviešiem no tā visa vajadzētu daudz mācīties, jo īpaši ilgtermiņa nākotnes domāšanu. Vēl es sapratu, ka iemesls, kāpēc man patīk Japāna, ir tāds, ka atradu tai daudz līdzības ar savu Somiju: izolētība, drošība kā galvenais, valodas intonācijas līdzība, pašnāvības, skolotāja profesijas cieņa, ilgtermiņa domāšana, cilvēku kautrīgums, vannas/saunas tradīcijas, komiksi, tehnoloģijas, un abas šīs kultūras savā izolētībā rada savu unikālo, savu atšķirīgo no citiem....bet tas jau ir cits stāsts...

Tokyo

Report on International Youth Conference Discussion Program July 9 – 11, 2009

Excited and colorfully dressed in national costumes the participants from the Kingdom of Cambodia, Dominican Republic, Lao People’s Democratic Republic and Republic of Latvia were entering the classroom of 6^th grade students at Totsuka Daiichi Elementary School in Tokyo. The aim of the first day activity of International Youth Conference for Education course members was to see how elementary school students study English.

Primary school in Tokyo.

 “Go straight, turn left,” the students were trying their best to learn the directions by playing an interactive game. Compared to my English lessons in 6^th grade I got an impression that it’s more complicated for Japanese students to learn English and therefore the issue of foreign language education should be regarded seriously here.

Apart from participating in English lesson and enjoying students’ openness and friendliness, we had an opportunity to learn about the education system in school as well as see its facilities leaving an impression of a good equipment of sport and music subjects. That was proved also by the concert presented to us where all students showed their skills for singing and playing flutes.

On the 9^th of July, the official opening ceremony was held when all of the participants had a chance to hear a lecture “Let’s Engage in Food Education – Shokuiku” by Dr. Yukio Hattori. The most interesting I learned from the lecture was the concept of nuclear families. Although I was aware of such trends as individualization, women’s increasing role in society and thus busyness of both parents in family, I hadn’t realized the concrete examples of nuclear families in our society, especially in Asia. Y. Hattori was saying that because of changed eating habits to more individual than family meals young people in Japan cannot use chopsticks very well. In regard to this issue I could agree with the professor that parents should raise the awareness of this problem and such a simple tradition as keeping fairytales alive and telling them to children could be the possible ways how to cope with this trend in order to pass the food education to the next generations.

On the following day we were split into groups to discuss course related issues. At first, the Education course visited Sophia University to hear Kensaku Yoshida’s lecture about English education in Japan when we faced the problem for Japanese people to learn English, to use it and to like it. It made me realize that I live in a comparatively good location where finding a motivation to learn English is much easier. But for Japanese the situation is slightly different – because of the lack of the possibilities to practice English, to find the context for using English there’s less motivation to study it. However, my opinion is that we all should have equal rights in using English no matter where we live. Therefore, after this lecture it became crucial to discuss foreign language teaching practices in our course.

During discussions we firstly remembered our own experiences with a foreign language. After that, the motivation aspect was discussed when we realized that the teaching methods, especially the textbook, is of a great importance when learning English. Also a teacher plays a crucial role when creating a proper setting for studying: providing interactive games, keeping students’ interest and facilitating their motivation. However, studying English doesn’t finish when the bell of the lesson rings. Apart from classes, the very essential part of studying English is using it into practice.  English language clubs with an opportunity to debate about various local and global issues, interaction with foreign people and engagement in international organizations were considered as the possibilities for practicing English.

This discussion program was very fruitful for me with an opportunity to learn about different education systems in different countries and especially to compare different English teaching practices. Additionally to that this conference gave a unique opportunity to work in globalized settings introducing to different backgrounds, experiences and cultures. The program brought me a lot of fresh ideas, eagerness and inspiration for the future youth work in fostering the cooperation within the one world we are living, and raising the awareness of foreign languages.

                                                                                                                    

Japāņu kultūras, ēdienu un cilvēku varā

Agnija Kazuša, Linda Tarvida

Rīga - Kopehāgena – Narita. Atveras lidmašīnas durvis, un te nu mēs esam – 12 Latvijas jaunieši, noguruši pēc 11 pavadītajām stundām lidmašīnā, tomēr pilni patīkama satraukuma un neziņas, pirmo reizi mūžā tverot Japānas mitro un tveicīgo jūlija gaisu. Priekšā gandrīz trīs nedēļas. Astoņpadsmit sen gaidītas dienas no 6. līdz 23. jūlijam, kad, piedaloties Starptautiskajā Jaunatnes attīstības apmaiņas programmā (INDEX), varēsim ne vien elpot Japānas gaisu un sajust tās precīzo, darba orientēto dzīves ritumu, bet baudīt šīs valsts dabu ar tās krāsainību, izgaršot Japānas virtuvi ar zināmo suši, jūras veltēm un zaļo tēju, iepazīt japāņus, kuru sākotnējais, bet patīkamais kautrums vēlāk itin dabiski pārtop atvērtībā un draudzīgumā.

Tokyo

Japānas iniciētajā programmā, kas aizsākta 1994. gadā, lai pieminētu Japānas kroņprinča un kroņprinceses laulību, šogad piedalās 48 ārzemju jaunieši no četrām valstīm: Kambodžas, Dominikānas Republikas, Laosas un Latvijas. Latvijas delegāciju pārstāv Uldis Eglavs, Jūlija Lidovska, Linda Tarvida, Inga Lāce, Ilze Štrassere, Edgars Ivanovs, Sandris Krūmiņš, Una Volkova, Ruta Masaļska, Māris Resnis, Agnija Kazuša un grupas līdere Līga Efeja. Ārzemju jauniešu vizītes mērķis Japānā ir veicināt savstarpējo draudzību un sapratni starp japāņu un ārzemju jauniešiem un paplašināt Japānas jauniešu starptautiskās perspektīvas, organizējot dažādas aktivitātes, diskusiju programmas, konferences, institucionālās vizītes. Savukārt pēc piedzīvotās programmas Japānā ārzemju delegācijas atgriežas mājās ar mājasdarbu septembrim – Japānas jauniešu uzņemšanu savās valstīs, arī Latvijā.

Mēģinot džudo nogāzt japāni

Vizītes pirmo nedēļu pavadām Tokijā. Jau pirms atbraukšanas zinājām, ka esam sadalīti trīs tematiskos kursos, kuros visas programmas laikā darbosimies, - Kultūra, Izglītība, Vide. Pēc savu grupu starptautisko dalībnieku iepazīšanas bijām gatavi kursa pirmajai aktivitātei – institucionālajai vizītei. Svinīgi sapucējušies nacionālajos tērpos, Izglītības grupas jaunieši kā pirmie jau īsi pirms astoņiem no rīta trešajā programmas dienā devās ciemos uz Totsuka Daīči (Daiichi) pamatskolu, lai tiktos ar tās skolēniem un skolotājiem. Drīz pēc tam savā vizītē uz japāņu vides aktīvista Futoshi Sato lauku mājām un rīsu plantācijām devās Vides kurss. Savukārt Kultūras kursam programmas sākums bija ļoti garšīgs – grupa viesojās tradicionālajā japāņu restorānā. Tur tika pamanīts japāņiem raksturīgais: maltītes sastāvdaļas tiek glīti izkārtotas bento kastītē ar četriem nodalījumiem, kā arī vienmēr neiztrūkstoša ir miso zupa un zaļā tēja. Pēc tam kurss devās uz džudo institūtu, kas veltīts šī sporta veida dibinātājam Jigoro Kano. Tur tika iepazīta ne vien džudo vēsture, bet arī tehnika, vērojot skolēnu paraugdemonstrējumus. Bet kas gan ir teorētiskas zināšanas bez prakses? Tādējādi jauniešiem tika dota iespēja arī pašiem izmēģināt 3 partnera nogāšanas paņēmienus, katram pārī saņemot pa vienam japāņu skolēnam. Viņi gan, par lielu atvieglojumu, bija instruēti viesus nemētāt, tā vietā liekot tiem nogāzt zemē viņus – trenētos japāņus.

Skatot vaigā kroņprinci

Pēc pirmajiem gūtajiem iespaidiem par izglītības, kultūras un vides jomu situāciju Japānā, dalībniekus nākamajā dienā gaidīja ļoti svarīgs un svinīgs notikums – oficiālā atklāšanas ceremonija, kas sākās ar medicīnas zinātnes doktora Jukio Hatori (Yukio Hattori) lekciju par uztura izglītību. Lekcijā kā viena no galvenajām problēmām tika akcentēta kodola ģimeņu veidošanās, kad ģimenes locekļi kļūst arvien individuālāki, tai skaitā sievietes aizvien vairāk pievēršas karjerai, kā rezultātā izzūd ģimenes kopīgu maltīšu tradīcija un, piemēram, Japānā mazi bērni neiemācās pareizi ēst ar irbulīšiem.

Atklāšanas ceremonija bija īpaša arī ar to, ka tās laikā visiem ārzemju jauniešiem pirmo reizi bija iespēja skatīt vaigā un sarokoties ar tiem japāņu jauniešiem, kas septembrī brauks uz viņu valstīm. Savukārt pēc lekcijas četru ārzemju valstu pārstāvji ar saviem jaunajiem japāņu draugiem iepazinās tuvāk un vienojās kopīgā diskusijā par aktīvu līdzdalību sabiedrībā. Bet pēc diskusijas kā dienas kulminācija ar patīkamu klusuma pauzi tika svinīgi sagaidīts Japānas kroņprincis, kas sveicināja visus programmas dalībniekus.

Kā motivēt mācīties svešvalodas?

Arī nākamajā dienā devāmies grupu vizītēs. Vides grupa - uz atkritumu izgāztuves novietni Tokijas līcī, Izglītības grupa – uz Sofijas universitāti, savukārt Kultūras grupa piedalījās tējas ceremonijā čado, precīzāk, tās noslēguma stadijā, jo kopumā ceremonija var aizņemt vairākas stundas. Bija aizraujoši vērot, cik liela nozīme tiek piešķirta pat vissīkākajām detaļām, cik svarīgs ir estētiskuma aspekts un cik daudz siltuma tiek ieguldīts katrā ceremonijas momentā. To pieredzot, ir viegli saprast, cik meditatīva ir šī japāņu tradīcija.

University of Tokyo

Pēc vizīšu apmeklējumiem sekoja intensīva divu dienu diskusiju programma, kur visi trīs kursi diskutēja par vizītēs redzēto, kā arī mēģināja rast risinājumus problēmjautājumiem, kādi izglītības, kultūras un vides jomās tika saskatīti. Kamēr Kultūras grupa diskutēja par to, kā nākamajām paaudzēm nodot tradicionālo kultūru, Vides grupa apsprieda ilgtspējīgu attīstību un iespējas uzlabot dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Tika diskutēts gan par atkritumu šķirošanu, gan mežu saglabāšanu, gan valdību politiku vides jomā. Savukārt Izglītības grupa centās rast veidus, kā Japānā, kas ir izolēta valsts, veicināt motivāciju apgūt angļu valodu – valodu, kas šeit netiek plaši pārzināta un pielietota. Tas ļāva latviešiem saskatīt Eiropas valstu priekšrocību, kad motivācija apgūt svešvalodas, jo sevišķi angļu valodu, nav tālu jāmeklē, jo kopīgā valstu saime, kādā dzīvojam un vieglās iespējas ceļot dod itin pašsaprotamu iemeslu, lai valodu mācītos.

Dzīvā un izgaismotā Tokija

Lai arī diskusiju programma bija intensīva, neizpalika arī Tokijas vietējās dzīves iepazīšana. Jau vienā no pirmajiem vakariem Latvijas delegācija tika uzaicināta uz vakariņām japāņu restorānā kopā ar diviem japāņu dalībniekiem, kas šo apmaiņas programmu izmantojuši iepriekš un bijuši Latvijā. Samaksā 3000 jēnas (apmēram 15 Ls) un divas stundas ēd un dzer, cik tik tīk – šāda veida metode japāņu vidū ir iecienīta, tāpēc arī mēs to labprāt izbaudījām.

Japāņu jauniešu pavadībā apskatījām arī Meidži svētnīcu Jojogī parkā, kā arī japāņu zīmējumu muzeju. Tāpat arī neizpalika pilsētas vides iepazīšana – Šiņdžuku krustojums, kuru dienas laikā šķērso visvairāk cilvēku pasaulē, Haradžuku, Šibujas, Akihabaras rajoni. Pilsētas dzīve Tokijā mutuļo. No rīta izteikti pamanāma melnbaltā krāsa, kad vīrieši rūpīgi izgludinātos baltos kreklos un melnos uzvalkos, bet sievietes tādas pašas krāsas kostīmos steidz uz darbu. Vakarā vēl vēlās darba stundās novērojama līdzīga aina, kad strādājošie dodas mājup, bieži vien, piespieduši pie auss savu mobilo telefonu vai veikli klabinādami tajā podziņas. Netrūkst arī naktsdzīves elpas, kad japāņu kā darbaļaužu sabiedrībā ir atvērti liela daļa veikalu. Cilvēki strādā, iepērkas, dodas izklaidēties. Tokija ar izgaismotajiem debesskrāpjiem dzīvo pa īstam un viesmīlīgi uzņem mūs.

Meiji shrine

Tokyo at night

Citi lec mums līdzi

Ar Tokijas atmiņām kabatā dodamies dziļākā Japānas izpētē, lai piedzīvotu vietējās programmas aktivitātes. Latvijas delegācija kopā ar Kambodžas delegāciju devās uz Osaku un budistu pilsētiņu Vakajamu, kamēr Dominikānas Republikas un Laosas jaunieši – uz Fukuoku un Kagavu. Tur tika iepazīti vietējie japāņu jaunieši un līdzīgi kā Tokijā organizētas institucionālās vizītes un diskusijas Kultūras, Izglītības un Vides grupās. Tā, piemēram, Izglītības grupa viesojās Vakajamas universitātē, Vides grupa apskatīja Matsudas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un Vakauras līča piekrasti, savukārt Kultūras grupas ceļi veda uz tradicionālā japāņu alkoholiskā dzēriena sake darītavu, kuru tās pašreizējais vadītājs ir pārmantojis jau piektajā paaudzē.

Jāuzsver, ka īpaši lokālajā programmā izpaudās japāņu viesmīlīgā un pagodinošā uzņemšana. Piemēram, vizītē pie Vakajamas vicegubernatora, mūsu autobusam piestājot pie ēkas, mūs ieskāva sagaidītāji, kas bija bruņojušies ar Latvijas un Kambodžas karodziņiem un sasveicināšanās frāžu uzrakstiem mūsu dzimtajās valodās. Tik patīkami! Tiesa, neatpalika arī latviešu atbildes reakcija mūsu valsts prezentācijās, kuras gan Tokijā, gan vietējā programmā vienmēr izpelnījās straujus sirdspukstus un tika atzinīgi novērtētas. Japāņi un pārējo valstu pārstāvji labprāt fotografējās pie mūsu krāsainajiem tautastērpiem, pieskārās un interesējās par tiem, sita plaukstas pie Bēdu manu, lielu bēdu un dejoja līdzi Tūdaliņ, Tāgadiņ, kā arī apjūsmoja neskarto Latvijas dabu un skaisto Rīgu līdzpaņemtajos video klipos Sounds like Latvia un Welcome to my country.

Uz viesģimeni pēc Japāņu kultūras

Viena no spilgtākajām pieredzēm ikkatram no mums bija dzīvošana japāņu viesģimenē, kas arī bija daļa no lokālās programmas. Ģimeņu saskaņošanas pasākums ar katru ārzemju jaunieti izvērtās par īpašu procesu, piešķirot patīkama satraukuma momentu - vai ģimenē būs bērni, vai vecāki runās angliski, vai varēsim saprasties – dažādi jautājumi jaucās pa galvu, pirms uzzinājām, kādas ģimenes paspārnē dosimies mājās un pavadīsim nākamās divas dienas. Pavisam drīz patīkamais satraukums pārgāja pirmajās iepazīšanās sarunās un nākamo dienu aktivitāšu plānošanā. Tā kā visas viesģimenes dzīvoja Osakas rajonā, kas ir netālu no senās Japānas galvaspilsētas Kioto, tad bija skaidrs, ka vēlamies tur pavadīt daļu laika, apskatot senos tempļus, jo īpaši zelta paviljonu. Tāpat arī Osakas apskate lielākajai daļai no mums negāja secen: braucām panorāmas ratā un redzējām pilsētu no augšas, kā arī apskatījām blakus esošo akvāriju un tā iemītniekus. Netrūka arī Japānas kultūras iepazīšana mājās. Tējas ceremonija, ietērpšanās tradicionālajā jukatā, japāņu virtuves baudīšana, pareizi mācoties ēst ar irbulīšiem, japāņu dziesmu dziedāšana, spēlēšanās ar bērniem – tās ir tikai dažas no aktivitātēm, pateicoties kurām japāņu kultūru un dzīvesstilu izdevās iepazīt labāk un personiskāk.

Kyoto

Osaka

Beigas un sākums

Atvadas no viesģimenēm pēdējā kopīgajā pasākumā Osakā signalizēja par visas apmaiņas programmas tuvošanos noslēgumam. Nākamajā dienā jau devāmies uz Tokiju, lai kopīgi izvērtētu programmas laikā iegūto. Vēl pēdējās vakariņas ar irbulīšiem, pēdējās foto sesijas ar jauniegūtajiem draugiem uz Tokijas debesskrāpju fona, pēdējās dāvanu un suvenīru apmaiņas, pēdējie rokasspiedieni, smaidi un pēc pēdējās nakts jau esam autobusā, lai dotos uz lidostu un vēlreiz izdzīvotu šo valsti atmiņās – vienam par laipno viesģimeni, citam par japāņu ēdieniem, vēl citam par aktivitātēm ar jauniepazītajiem draugiem. Katram citādās... Beigas? Nē. Gribētos to saukt par sākumu – jauniem kontaktiem, iespējām, apmaiņām un citām vizītēm un pieredzēm.