Gabaliņi no Japānas

 5. Jūlijs. Modernā SAS airbus lidmašīna, kur var sevi vēsā mierā izklaidēt: filmas, ēdiens, mūzika, sekošana līdzi lidmašīnas gaitām. Mākslīgās tumsas radīšana turpceļā, jo japāņiem – nakts.

·         6. Jūlijs. Ierašanās Japānā. Sasutis gaiss un apmācies, bez saules. Jūtama karstā sezona. Sagaidīšana pārdomāta – visiem mūsu koferiem jāpiestiprina tagi, lai nekas nepazustu visa ceļojuma laikā, kad pārvietojamies no viena hoteļa uz otru.

·         Vienmēr paliekam glaunās viesnīcās. Tām nav zvaigznītes kā pēc Eiropas principiem, bet cits sadalījums: internacionālās, pilsētas utt. Glaunas viesnīcas tāpēc, ka japāņiem svarīga ir kvalitāte – un ja arī atpūšas, tad arī kvalitatīvi.

Tokyo

·        8. Jūlijs. Tokijas ielās. Aizejam uz hardrock kafē, bet kaut kā nevelk, lai tur uzturētos ilgāk. Taču satiekam uz ielām milzum daudz eiropiešus – te angli ar viņa japāņu draudzeni, kurš ir sajūsmā par to, ka pirmo reizi satiek latviešus. Pilnīgi gatavs uz Latviju tagad braukt. Viņu kompānijā arī viens vācietis, kurš ceļo pa Āzijas valstīm un kā nākamo izvēlējis Austrāliju un Jaunzēlandi. Ah, nenocietos un uzaicināju šo feisbukā, lai sekotu līdzi viņa aktivitātēm.Tad pienāk trīs somu puiši un man sirds lec pa muti ārā – tak ne jau tāpēc, ka man šie baigi simpatizētu, bet gan tāpēc, ka tie taču mani somi – tas tikpat kā negaidīti latvieti satikt kaut kādā pasaules malā, varbūt pat vēl vairāk. Hauska tutustua!! J

·         9. Jūlijs. Nenormāli svarīga diena – pasākuma oficiālā atklāšana un tikšanās ar Japānas kroņprinci. Pirms tam tikos un tikos obligāti jābūt tur un tur – dresskods formal, visam izgludinātam, baltam, mirdzošam....njaa, ja vien mums trijām Latvijas dalībniecēm nebūtu pirms tam sanācis pa pilsētu pastaigāt un nedaudz aizkavēties, tad jau pucēšanai varētu atvēlēt vairāk nekā 10 minūtes. Tā nu sanāca vilkt drēbes mugurā un reizē tās gludināt – stress, sviedri, viss pa galvu, pa kaklu un ar 5 minūšu nokavēšanos pusburzīta stāvēju ierindā. ;) Bet tā prinča sagaidīšana – nu varen lieta ar varen noteikumiem. Pirms princis ienāk, jābūt absolūtam klusumam. Nekāda ēšana, arī tad, ja sanāk runāt ar princi, tikai ar tukšu muti un bez traukiem rokās. Tā teikt – latviešu lielajai interesei „galdam” šeit tika dota īpaša komanda.

·        10. Jūlijs. Es ieguvu jaunu iesauku, kas mani vajāja visu turpmāko Japānas laiku – Aglija!!! Te nu ir izskaidrojums: japāņi iepazīstoties viens ar otru, parasti saka: „hello, my name is Sakani, please call me Saki vai pat arī šādi: my name is Kumi, please call me Kumi..” nu tā k-kaa. Tad nu mūsu workshopā grupas vadītāja nebija līdz galam atcerējusies manu vārdu un, kad gribēja prasīt manu viedokli, viņai izsprucis:, „So Aglija, what do you think?”. Es pat to nedzirdēju, bet grupas biedre Ruta šādi atstāstīja un no tā izšķetināja, ka tātad mani sauc Aglija, but you can call me Ugly...;)heh, smieklīgi...;) Vēl attiecībā uz vārdiem japāņi formālajā tonī pie vārda liek –san un neformālajā –čan. Tā, piemēram, mana viesģimene mani visu laiku sauca „Agnijasan, breakfast is ready!”. ;)

·        11. Jūlijs. Sanāca palikt Jauniešu centra hostelītī. Noteikumi gan te stingrie – nav nekāda Eiropa: laukā pēc 23.00 iziet nevar..un apkārt pat ir sētiņa, kuru apsargā. Un interesanti, ka arī dušas ir pieejamas tikai vakarā – pa japāņu modei nav pieņemts no rītiem mazgāties. Īstenībā pieķēru sevi pie domas, ka es tak tāpat daru – priekšroku tīrīšanās aktivitātēm dodu vakarā.

·       12. Jūlijs. Te mani tiešām ķēra kultūršoks par gastronimiskajām izvirtībām. Bijām restorāna, kur es pasūtīju rīsus ar kaut kādām zivtelēm pa virsu. Jēziņ!!!! Man atnes bļodiņu, kur mazās zivteles izskatās kā mazi balti tārpiņi ar zilām actiņām. Ārprāc: un tādas tur desmitiem sabērtas. Nu kā es varu ēst actiņas??? Dabūju visas ņemt nost un likt uz atsevišķa šķīvja. Nākamais hardkors (kā teiktu Ilze) bija saldējums: zaļās tējas + saldo pupiņu saldējums. To zaļo tēju apdēdu, un jutos baigi veselīgā, bet kad tiku līdz sarkanajām pupiņām – nu nē, tas bišķu manām smadzenēm par traku...kādā citā ēdienreizē arī astoņkāji ar viņa 8 kājiņām manas smadzenes atteicās uzņemt, kad uzzināja, ka tā gaļa, kas tagad tiek ēsta un īstenībā tīri labi garšo, pieder astoņkājim...bet citādi tikai labākie vārdi par japāņu ēdienu. Viss ir manā stilā: nekādi nezināmi  mikšļi un rasoļņiki, visas sastāvdaļas atsevišķi saliktas uz šķīvja, nekādu treknumu, mani mīļie rīsi trīsreiz dienā. Nu vienkārši perfekti!!!

Rice and small fish

Green tea ice cream with sweet beans

·     13. Jūlijs. Oficiālā vizīte Latvijas vēstniecībā. Atrast nav viegli, un kad ar Ilzi vienā sestdienas vakarā tur devāmies pirmo reizi, vajadzēja mēģināt sazināties ar vairākiem japāņiem, pirms nokļuvām gala punktā – pēdējā kontrolpunktā viens eiropeiska izskata pavēstīja, ka redzējis sarkanbaltsarkano plīvojam. Un tad jau atradām...Visā visumā ļoti jauka atmosfēra tur valda un patiess prieks par tiem diviem Latvijas diplomātiem (Vēstnieks un diplomāts), kuri tur tik daudz ko jau paveikuši un daudz arī iecerējuši. Malači!

Latvia Embassy

·      13. Jūlijs. Pēc neliela šopinga izpaudās mana pazušana 3 priedēs...jo pazudu Tokijā. Nu kaut kā pēc manis arī izskatās. Mēs ar Ilzi izšķīrāmies metro, jo vienkārši starp mums aizvērās durvis – es paliku metro un viņa izkāpa ārā. Un tad katrai pašai nācās atrast ceļu....sākumā mēģināju saviem spēkiem, bet tad man sanāca ieklīst metro stacijā, kur japāņi paskatījās uz manu ID kartīti, kur otrā pusē bij japāniski teikts, ka esmu pazudusi un sāka zvanīt un celt kājās hoteli un programmas atbildīgos. Bāc, obligāti tam bija tik skaļi jāizvēršas!!!Un tad kādu pusstundu man nācās sēdēt metro iecirknī un gaidīt, kad man atbrauks pakaļ. Starp citu, par metro runājot, man tomēr patīk tas viņu noteikums, ka jāuzvedas klusi un jāizvairās no skaļas runāšanas – nesen sēdēju kādā trolejbusā Rīgā un tā kā man vairs nav austiņu, jo visi pleijeri vai nu saplīsuši vai pazuduši, nevarēju izturēt kādu skaļu dāmu bazaru. Un vēl metro zīmīgi, ka visi spaida savus telefonus – zilos, sarkanos, rozā, melnos – visās iedomājamajās krāsās – viņi sēž un visbiežāk raksta meilus (tā man zināja stāstīt). Un visiem ir atveramie telefoni ar visādiem spīguļu piekariņiem klāt – tas lai personalizētu. Skaisti, skaisti, ko lai saka!! J

·       13. Jūlijs. No šīs dienas mūs sāk pastiprināti uzraudzīt, lai tik cūciņgripu nenoķer, jo dodamies lokālajā programmā. Tiek izdalītas maskas un turpmākajās dienās regulāri mērīta temperatūra – arī pa japāņu modei – iebāžot termometru ausī.  Tāpat visi saslimām. Bet šķiet, ka ne ar cūciņgripu – vienkārši nebija iespējams nesaaukstēties, ja visu laiku svelmainās dvesmas nomaina gaisa kondicionieru aukstās plūsmas.

·      19. Jūlijs. Palikšana viesģimenēs. Man kā vēlāk atzina arī paši japāņi, gadījās diezgan turīga ģimene – divi vecīši, kuriem divas meitas jau izaugušas un dzīvo ar saviem vīriem. Jau ierodoties mājās, mani pārsteidza daudzas lietas: Latvijas un Japānas karogs, kas izlikts uz galdiņa istabas vidū un visu manas uzturēšanās laiku tur kā simbols stāvēja abu valstu draudzībai, 13 istabas, no kurām es varu izvēlēties savējo (ar skatu uz D vai Z pusi), katrā istabā pat pa diviem kondicionieriem, liels dārzs ar kivi kokiem. Un tomēr gadījums ar adapteri bija dīvains. Dodoties uz ģimenes rezidenci nopirku adapteri (ko īstenībā viņi man nopirka, bet es teicu, ka vēlāk atdošu naudu), taču beigās tai vakarā aizmirsu atdot, jo jutos slima un vispār bija jau slikti no tiem kondicionieriem un nākamajā rītā man pie brokastu galda bija čeks uzlikts kā atgādinājums...hmmm....dīvaini...citādi viņi man visu izmaksāja visur kur un pat dažādus suvenīrus sadeva līdzi.

My host family's home

·        Japāņu darba ritms – šī nu tiešām ir zeme darbaholiķiem. Jo reti kurš tur guļ vairāk par sešām stundām. No rīta celies visi skrien uz darbu, vakarā deviņos ielas pilnas un visi skrien mājās. Pat manas viesģimenes meita atvērusi zobārstniecības klīniku, kuras darba laiks ir no 10.-28....tātad līdz nākamās dienas 4 no rīta...un viņa galvenokārt viena tur strādā....un tāda tīri laimīga izklausījās pa telefonu, kad ģimene man lika ar viņu runāt, jo redz, varam tak abas angliski sazināties...

My host-dad

·         Japāņu tualetes – tas ir piedzīvojums! Principā jau ir tikai liels caurums, kur uzstāties ar kājām un darīt lietu – tādā puspietupienā, nekāda sēdēšana..;) Un tomēr manā viesģimenē bija pods ar aptamborētam poda maliņām, tā ka tādi eiropeiski arī ienāk modē, kur silti un maigi sēdēt.

·         Visā visumā gribu teikt, ka esmu sajūsmā par Japānu: valsts, dzīvesstils, domāšana, cilvēki. Un latviešiem no tā visa vajadzētu daudz mācīties, jo īpaši ilgtermiņa nākotnes domāšanu. Vēl es sapratu, ka iemesls, kāpēc man patīk Japāna, ir tāds, ka atradu tai daudz līdzības ar savu Somiju: izolētība, drošība kā galvenais, valodas intonācijas līdzība, pašnāvības, skolotāja profesijas cieņa, ilgtermiņa domāšana, cilvēku kautrīgums, vannas/saunas tradīcijas, komiksi, tehnoloģijas, un abas šīs kultūras savā izolētībā rada savu unikālo, savu atšķirīgo no citiem....bet tas jau ir cits stāsts...

Tokyo