Japāņu kultūras, ēdienu un cilvēku varā

Agnija Kazuša, Linda Tarvida

Rīga - Kopehāgena – Narita. Atveras lidmašīnas durvis, un te nu mēs esam – 12 Latvijas jaunieši, noguruši pēc 11 pavadītajām stundām lidmašīnā, tomēr pilni patīkama satraukuma un neziņas, pirmo reizi mūžā tverot Japānas mitro un tveicīgo jūlija gaisu. Priekšā gandrīz trīs nedēļas. Astoņpadsmit sen gaidītas dienas no 6. līdz 23. jūlijam, kad, piedaloties Starptautiskajā Jaunatnes attīstības apmaiņas programmā (INDEX), varēsim ne vien elpot Japānas gaisu un sajust tās precīzo, darba orientēto dzīves ritumu, bet baudīt šīs valsts dabu ar tās krāsainību, izgaršot Japānas virtuvi ar zināmo suši, jūras veltēm un zaļo tēju, iepazīt japāņus, kuru sākotnējais, bet patīkamais kautrums vēlāk itin dabiski pārtop atvērtībā un draudzīgumā.

Tokyo

Japānas iniciētajā programmā, kas aizsākta 1994. gadā, lai pieminētu Japānas kroņprinča un kroņprinceses laulību, šogad piedalās 48 ārzemju jaunieši no četrām valstīm: Kambodžas, Dominikānas Republikas, Laosas un Latvijas. Latvijas delegāciju pārstāv Uldis Eglavs, Jūlija Lidovska, Linda Tarvida, Inga Lāce, Ilze Štrassere, Edgars Ivanovs, Sandris Krūmiņš, Una Volkova, Ruta Masaļska, Māris Resnis, Agnija Kazuša un grupas līdere Līga Efeja. Ārzemju jauniešu vizītes mērķis Japānā ir veicināt savstarpējo draudzību un sapratni starp japāņu un ārzemju jauniešiem un paplašināt Japānas jauniešu starptautiskās perspektīvas, organizējot dažādas aktivitātes, diskusiju programmas, konferences, institucionālās vizītes. Savukārt pēc piedzīvotās programmas Japānā ārzemju delegācijas atgriežas mājās ar mājasdarbu septembrim – Japānas jauniešu uzņemšanu savās valstīs, arī Latvijā.

Mēģinot džudo nogāzt japāni

Vizītes pirmo nedēļu pavadām Tokijā. Jau pirms atbraukšanas zinājām, ka esam sadalīti trīs tematiskos kursos, kuros visas programmas laikā darbosimies, - Kultūra, Izglītība, Vide. Pēc savu grupu starptautisko dalībnieku iepazīšanas bijām gatavi kursa pirmajai aktivitātei – institucionālajai vizītei. Svinīgi sapucējušies nacionālajos tērpos, Izglītības grupas jaunieši kā pirmie jau īsi pirms astoņiem no rīta trešajā programmas dienā devās ciemos uz Totsuka Daīči (Daiichi) pamatskolu, lai tiktos ar tās skolēniem un skolotājiem. Drīz pēc tam savā vizītē uz japāņu vides aktīvista Futoshi Sato lauku mājām un rīsu plantācijām devās Vides kurss. Savukārt Kultūras kursam programmas sākums bija ļoti garšīgs – grupa viesojās tradicionālajā japāņu restorānā. Tur tika pamanīts japāņiem raksturīgais: maltītes sastāvdaļas tiek glīti izkārtotas bento kastītē ar četriem nodalījumiem, kā arī vienmēr neiztrūkstoša ir miso zupa un zaļā tēja. Pēc tam kurss devās uz džudo institūtu, kas veltīts šī sporta veida dibinātājam Jigoro Kano. Tur tika iepazīta ne vien džudo vēsture, bet arī tehnika, vērojot skolēnu paraugdemonstrējumus. Bet kas gan ir teorētiskas zināšanas bez prakses? Tādējādi jauniešiem tika dota iespēja arī pašiem izmēģināt 3 partnera nogāšanas paņēmienus, katram pārī saņemot pa vienam japāņu skolēnam. Viņi gan, par lielu atvieglojumu, bija instruēti viesus nemētāt, tā vietā liekot tiem nogāzt zemē viņus – trenētos japāņus.

Skatot vaigā kroņprinci

Pēc pirmajiem gūtajiem iespaidiem par izglītības, kultūras un vides jomu situāciju Japānā, dalībniekus nākamajā dienā gaidīja ļoti svarīgs un svinīgs notikums – oficiālā atklāšanas ceremonija, kas sākās ar medicīnas zinātnes doktora Jukio Hatori (Yukio Hattori) lekciju par uztura izglītību. Lekcijā kā viena no galvenajām problēmām tika akcentēta kodola ģimeņu veidošanās, kad ģimenes locekļi kļūst arvien individuālāki, tai skaitā sievietes aizvien vairāk pievēršas karjerai, kā rezultātā izzūd ģimenes kopīgu maltīšu tradīcija un, piemēram, Japānā mazi bērni neiemācās pareizi ēst ar irbulīšiem.

Atklāšanas ceremonija bija īpaša arī ar to, ka tās laikā visiem ārzemju jauniešiem pirmo reizi bija iespēja skatīt vaigā un sarokoties ar tiem japāņu jauniešiem, kas septembrī brauks uz viņu valstīm. Savukārt pēc lekcijas četru ārzemju valstu pārstāvji ar saviem jaunajiem japāņu draugiem iepazinās tuvāk un vienojās kopīgā diskusijā par aktīvu līdzdalību sabiedrībā. Bet pēc diskusijas kā dienas kulminācija ar patīkamu klusuma pauzi tika svinīgi sagaidīts Japānas kroņprincis, kas sveicināja visus programmas dalībniekus.

Kā motivēt mācīties svešvalodas?

Arī nākamajā dienā devāmies grupu vizītēs. Vides grupa - uz atkritumu izgāztuves novietni Tokijas līcī, Izglītības grupa – uz Sofijas universitāti, savukārt Kultūras grupa piedalījās tējas ceremonijā čado, precīzāk, tās noslēguma stadijā, jo kopumā ceremonija var aizņemt vairākas stundas. Bija aizraujoši vērot, cik liela nozīme tiek piešķirta pat vissīkākajām detaļām, cik svarīgs ir estētiskuma aspekts un cik daudz siltuma tiek ieguldīts katrā ceremonijas momentā. To pieredzot, ir viegli saprast, cik meditatīva ir šī japāņu tradīcija.

University of Tokyo

Pēc vizīšu apmeklējumiem sekoja intensīva divu dienu diskusiju programma, kur visi trīs kursi diskutēja par vizītēs redzēto, kā arī mēģināja rast risinājumus problēmjautājumiem, kādi izglītības, kultūras un vides jomās tika saskatīti. Kamēr Kultūras grupa diskutēja par to, kā nākamajām paaudzēm nodot tradicionālo kultūru, Vides grupa apsprieda ilgtspējīgu attīstību un iespējas uzlabot dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Tika diskutēts gan par atkritumu šķirošanu, gan mežu saglabāšanu, gan valdību politiku vides jomā. Savukārt Izglītības grupa centās rast veidus, kā Japānā, kas ir izolēta valsts, veicināt motivāciju apgūt angļu valodu – valodu, kas šeit netiek plaši pārzināta un pielietota. Tas ļāva latviešiem saskatīt Eiropas valstu priekšrocību, kad motivācija apgūt svešvalodas, jo sevišķi angļu valodu, nav tālu jāmeklē, jo kopīgā valstu saime, kādā dzīvojam un vieglās iespējas ceļot dod itin pašsaprotamu iemeslu, lai valodu mācītos.

Dzīvā un izgaismotā Tokija

Lai arī diskusiju programma bija intensīva, neizpalika arī Tokijas vietējās dzīves iepazīšana. Jau vienā no pirmajiem vakariem Latvijas delegācija tika uzaicināta uz vakariņām japāņu restorānā kopā ar diviem japāņu dalībniekiem, kas šo apmaiņas programmu izmantojuši iepriekš un bijuši Latvijā. Samaksā 3000 jēnas (apmēram 15 Ls) un divas stundas ēd un dzer, cik tik tīk – šāda veida metode japāņu vidū ir iecienīta, tāpēc arī mēs to labprāt izbaudījām.

Japāņu jauniešu pavadībā apskatījām arī Meidži svētnīcu Jojogī parkā, kā arī japāņu zīmējumu muzeju. Tāpat arī neizpalika pilsētas vides iepazīšana – Šiņdžuku krustojums, kuru dienas laikā šķērso visvairāk cilvēku pasaulē, Haradžuku, Šibujas, Akihabaras rajoni. Pilsētas dzīve Tokijā mutuļo. No rīta izteikti pamanāma melnbaltā krāsa, kad vīrieši rūpīgi izgludinātos baltos kreklos un melnos uzvalkos, bet sievietes tādas pašas krāsas kostīmos steidz uz darbu. Vakarā vēl vēlās darba stundās novērojama līdzīga aina, kad strādājošie dodas mājup, bieži vien, piespieduši pie auss savu mobilo telefonu vai veikli klabinādami tajā podziņas. Netrūkst arī naktsdzīves elpas, kad japāņu kā darbaļaužu sabiedrībā ir atvērti liela daļa veikalu. Cilvēki strādā, iepērkas, dodas izklaidēties. Tokija ar izgaismotajiem debesskrāpjiem dzīvo pa īstam un viesmīlīgi uzņem mūs.

Meiji shrine

Tokyo at night

Citi lec mums līdzi

Ar Tokijas atmiņām kabatā dodamies dziļākā Japānas izpētē, lai piedzīvotu vietējās programmas aktivitātes. Latvijas delegācija kopā ar Kambodžas delegāciju devās uz Osaku un budistu pilsētiņu Vakajamu, kamēr Dominikānas Republikas un Laosas jaunieši – uz Fukuoku un Kagavu. Tur tika iepazīti vietējie japāņu jaunieši un līdzīgi kā Tokijā organizētas institucionālās vizītes un diskusijas Kultūras, Izglītības un Vides grupās. Tā, piemēram, Izglītības grupa viesojās Vakajamas universitātē, Vides grupa apskatīja Matsudas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un Vakauras līča piekrasti, savukārt Kultūras grupas ceļi veda uz tradicionālā japāņu alkoholiskā dzēriena sake darītavu, kuru tās pašreizējais vadītājs ir pārmantojis jau piektajā paaudzē.

Jāuzsver, ka īpaši lokālajā programmā izpaudās japāņu viesmīlīgā un pagodinošā uzņemšana. Piemēram, vizītē pie Vakajamas vicegubernatora, mūsu autobusam piestājot pie ēkas, mūs ieskāva sagaidītāji, kas bija bruņojušies ar Latvijas un Kambodžas karodziņiem un sasveicināšanās frāžu uzrakstiem mūsu dzimtajās valodās. Tik patīkami! Tiesa, neatpalika arī latviešu atbildes reakcija mūsu valsts prezentācijās, kuras gan Tokijā, gan vietējā programmā vienmēr izpelnījās straujus sirdspukstus un tika atzinīgi novērtētas. Japāņi un pārējo valstu pārstāvji labprāt fotografējās pie mūsu krāsainajiem tautastērpiem, pieskārās un interesējās par tiem, sita plaukstas pie Bēdu manu, lielu bēdu un dejoja līdzi Tūdaliņ, Tāgadiņ, kā arī apjūsmoja neskarto Latvijas dabu un skaisto Rīgu līdzpaņemtajos video klipos Sounds like Latvia un Welcome to my country.

Uz viesģimeni pēc Japāņu kultūras

Viena no spilgtākajām pieredzēm ikkatram no mums bija dzīvošana japāņu viesģimenē, kas arī bija daļa no lokālās programmas. Ģimeņu saskaņošanas pasākums ar katru ārzemju jaunieti izvērtās par īpašu procesu, piešķirot patīkama satraukuma momentu - vai ģimenē būs bērni, vai vecāki runās angliski, vai varēsim saprasties – dažādi jautājumi jaucās pa galvu, pirms uzzinājām, kādas ģimenes paspārnē dosimies mājās un pavadīsim nākamās divas dienas. Pavisam drīz patīkamais satraukums pārgāja pirmajās iepazīšanās sarunās un nākamo dienu aktivitāšu plānošanā. Tā kā visas viesģimenes dzīvoja Osakas rajonā, kas ir netālu no senās Japānas galvaspilsētas Kioto, tad bija skaidrs, ka vēlamies tur pavadīt daļu laika, apskatot senos tempļus, jo īpaši zelta paviljonu. Tāpat arī Osakas apskate lielākajai daļai no mums negāja secen: braucām panorāmas ratā un redzējām pilsētu no augšas, kā arī apskatījām blakus esošo akvāriju un tā iemītniekus. Netrūka arī Japānas kultūras iepazīšana mājās. Tējas ceremonija, ietērpšanās tradicionālajā jukatā, japāņu virtuves baudīšana, pareizi mācoties ēst ar irbulīšiem, japāņu dziesmu dziedāšana, spēlēšanās ar bērniem – tās ir tikai dažas no aktivitātēm, pateicoties kurām japāņu kultūru un dzīvesstilu izdevās iepazīt labāk un personiskāk.

Kyoto

Osaka

Beigas un sākums

Atvadas no viesģimenēm pēdējā kopīgajā pasākumā Osakā signalizēja par visas apmaiņas programmas tuvošanos noslēgumam. Nākamajā dienā jau devāmies uz Tokiju, lai kopīgi izvērtētu programmas laikā iegūto. Vēl pēdējās vakariņas ar irbulīšiem, pēdējās foto sesijas ar jauniegūtajiem draugiem uz Tokijas debesskrāpju fona, pēdējās dāvanu un suvenīru apmaiņas, pēdējie rokasspiedieni, smaidi un pēc pēdējās nakts jau esam autobusā, lai dotos uz lidostu un vēlreiz izdzīvotu šo valsti atmiņās – vienam par laipno viesģimeni, citam par japāņu ēdieniem, vēl citam par aktivitātēm ar jauniepazītajiem draugiem. Katram citādās... Beigas? Nē. Gribētos to saukt par sākumu – jauniem kontaktiem, iespējām, apmaiņām un citām vizītēm un pieredzēm.