Flow plūst uz panākumiem

Festivāls: Flow festival

Vieta: Helsinki, Somija

Laiks: 15.08.2008. – 17.08.2008.

Biļete trim dienām: 80 eiro

Apmeklētāju skaits trīs dienās: 22 000

Skatuves: 4

Adrese internetā: www.flowfestival.com

Spītējot Somijā tik populārajiem smagā roka, glemroka un metāla mūzikas cienītāju festivāliem, kas jau iekarojuši meinstrīma statusu, nedēļas nogalē no 15. līdz 17. augustam jau piekto gadu Somijas galvaspilsētā Helsinkos sevi piesaka indī un elektroniskās mūzikas cienītāju iemīļotais Flow festivāls, šogad startējot īpaši spilgti – ar gandrīz divtik lielu apmeklētāju skaitu nekā iepriekšējā gadā.

Par festivāla mājām jau vairākus gadus kļuvusi kāda ļoti industriāla, alternatīva un labi noslēpusies vieta Helsinku mikrorajonā Kallio. Pamestās ēkas un to neizprotamā funkcionalitāte rada tādu Andrejsalas atmosfēru. Iespējams, arī liktenis abām vietām līdzīgs – proti, Somijas publiskajā telpā dzirdēts, ka pēdējo gadu Flow festivāls var notikt šeit, jo no nākamā gada te tiks veikti rajona renovācijas darbi un par festivāla iespējamību pierastajā vietā vēl tiks lemts. Neskatoties uz to, Flow nākotne solās būt pozitīva, jo jau šogad festivāls sevi attaisnojis ar tādiem vārdiem kā The Roots (USA), Kings of Convenience (NOR), Martha Reeves & The Vandellas (USA) Cut Copy (AU) Sébastien Tellier (FRA), Múm (IS), Crystal Castles (CAN), Jamie Lidell (UK), Detektivbyrån, kā arī laikus izpārdotām biļetēm festivāla pirmajām divām dienām.

Uz nepareizajām skatuvēm

Festivāla darbība notiek uz četrām skatuvēm – galvenā, telts skatuve, kā arī divas kluba skatuves, kuras savu darbību sāk vakara gaitā ap 22.00. Jau Flow pirmajā dienā paralēli somu auditorijā atpazīstamajām grupām (Jesse, 22-Pistepirkko u.c.), ir iespējams dzirdēt arī internacionāli atpazīstamus vārdus. Un pirmais no tiem – Džeimijs Lidels no Lielbritānijas. Uzstājoties uz galvenās skatuves, mūziķis ar lielu aktivitāti un straujajām, vienmēr mainīgajām kustībām izstaro draudzīgumu un gūst atzinību auditorijā, taču, atceroties viņa pirms pāris gadiem notikušo uzstāšanos festivālā Skaņu mežs Rīgā, jāsecina, ka tā bijusi labāka – tā man piekrīt arī kāda nejauši sastapta somu paziņa, kura arī redzējusi mūziķa priekšnesumu Skaņu mežā. Iespējams, vainojama pārāk lielā skatuve, kas nerada omulīgu un intīmu atmosfēru. Ar tādu pašu „lielās skatuves sindromu”, šķiet, saskaras arī nākamie viesi – norvēģi Kings of Convenience. Sākumā grupa pat aizrāda auditorijai, ka „mēs spēlējam, cik skaļi vien varam, bet joprojām dzirdam cilvēkus auditorijā skaļi runājam, dzeram un izklaidējamies”. Pēc draudzīgā aizrādījuma gan auditorija šķiet ir labojusies un savas skaļās balsis pārvērš ne vairs čalošanā dziesmu laikā, bet skaļās gavilēs dziesmu beigās. Tas norvēģiem iepatīkas, un viņi uz skatuves paaicina vēl divus savus kolēģus – čellistu no Itālijas un vijoles spēlētāju no Vācijas – ar ko kopā nospēlē jaunas grupas dziesmas. Taču publika netiek pievilta arī attiecībā uz vecajām dziesmām, un visu gaidīto I’d rather dance than talk with you puiši nodzied kā pašu pēdējo ar neiztrūkstošajām Ērlenna Oijes (Erlend Øye) kustībām dziesmas laikā.

Tūlīt pēc norvēģu puišiem, nākamie uz lielās skatuves nāk vēl kādi ziemeļnieki – islandieši Múm. Šī samērā lielā cilvēku sastāva un līdz ar to mūzikas instrumentu dažādības grupa patiesi izstaro sirsnību un vienkāršumu. Viņu mūzikā, kas tik negaidīti no klusām, mierīgām skaņām pārvēršas skaļos, kliedzošos, ne tikai ar instrumentiem, bet arī ar rokām un kājām izteiktos ritmos, ieklausās ikviens. Ar šo savdabīgo islandiešu mieru un grupas izteikto vēlmi vēl kādreiz uzspēlēt Somijā, viņi pamet skatuvi kā pēdējie pirmās dienas lielās skatuves mākslinieki, un līdz ar to pūlis sāk virzīties telts skatuves virzienā, kur paredzēta dienas hedlaineru Crystal Castles uzstāšanās. Jau sākumā šķiet, ka mazā telts skatuve ir gaužām par mazu pēdējā laikā popularitāti iekarojušajai Kanādas grupai un vilšanos rada gan lielā grūstīšanās un agresivitāte pirmajās rindās, gan arī grupas kavēšanās par kādu stundu, līdz tā beidzot uzkāpj uz skatuves. Un arī tad auditorijas pūļa vara šķiet ir stiprāka – bļaušana un grūstīšanās kļūst aizvien lielāka, un solistes Alises balsi dzirdēt ir praktiski neiespējami, līdz ar to arī no dziesmām var saprast tikai atsevišķas melodijas. Rezultātā šis koncerts paliek atmiņā ar nemitīgu solistes skraidīšanu no vienas skatuves malas uz otru un regulāru lēkšanu pūlī – arī pēc grupas pēdējās dziesmas, kad neviens vairs nesaprot, kur soliste pazudusi, bet vismaz ir zināms, ka koncerts noslēdzies.

Mum

Franču noskaņās ar Detektivbyrån un Sébastien Tellier

Detektivbyran

Festivāla otrā diena sākas ar nerimstošu lietus līņāšanu, kas nedaudz sabojā patīkamo noskaņu. Lietus pavadībā noskatos tādus vietējos mūziķus kā Astrīda Svāna (Astrid Swan), TV OFF, Joose Keskitalo& Kolmas Maailmanpalo, bet tad savu vietu atrodu telts skatuvē, kur gaidāmi dienas pirmie internacionālie viesi – zviedri Detektivbyrån. Grupa, kas Rīgā uzstājās pagājušā gada oktobrī, Helsinkos spēlē pirmo reizi un pārliecinoši rada sev lielu atbalstītāju pulku. Šķiet, neviens, kam patīk filma Amēlija ar Jana Tīrsena (Yann Tiersen) sacerēto mūziku, nevar pretoties Detektivbyrån instrumentālajām akordeona un glokenšpīla skaņām. Trīs puiši, kas spēlē grupā, liekas vienkārši un pozitīvi un varbūt pat nedaudz kautrīgi, bieži smaida un pretī dabū tādu pašu smaidu no auditorijas, kura viegli šūpojas grupas instrumentālajās skaņās. Tā kā Detektivbyrån mūzika ir bez vārdiem, puiši daudz runā starp dziesmām – tā piemēram, tiek pateikts par grupas gaidāmo albumu 3. septembrī, par viņu līdzšinējo pieredzi Somijā, kā arī tiek stāstīts par jaunajām dziesmām, kuras varēs dzirdēt albumā, protams, arī nospēlējot dažas no tām. Un visbeidzot grupas vienkāršums parādās arī pašās beigās, kad zviedri aicina visus interesentus turpat pie skatuves pēc koncerta iegādāties grupas atribūtiku vai vienkārši parunāties ar māksliniekiem.

Pretēji patīkamajam bērnišķīgumam un naivismam, ko Detektivbyrån izstaroja telts skatuvē, uzvedas francūzis Sebastien Tellier, kas uzstājas uz lielās skatuves. Šogad viņš bijis īpaši pamanīts – pārstāvējis Franciju Eirovīzijas dziesmu konkursā, izdevis albumu Sexuality un tagad braukā pa tūres koncertiem, un ar savu grandiozo šovu ir piestājis arī Helsinkos. Izrotājis skatuvi albuma noskaņās, tērpies spilgti sarkanā jakā un violetās biksēs, viņš atgādina karstasinīgu siržu lauzēju, kas ērti iekārtojies starp savdabīgajiem skatuves dekoriem – sievietes kājām un izpilda sava albuma dziesmas.

Sebastien Tellier

Līdzīgu šovu pilnīgi noteikti nevar sagaidīt no islandiešu grupas Borko, kas uzstājas telts skatuvē. Bjorns Kristiansons (Björn Kristiansson), kas ir grupas līderis sev palīgos pieaicinājis vēl 5 dalībniekus, no kuriem divi ir iepriekšējā dienā redzētie Múm puiši. Borko mūzika ir tērpta tipiskajā islandiešu popā, iejaucoties instrumentālām un eksperimentālām skaņām. Ikdienā strādājot skolā par mūzikas skolotāju un sacerot mūziku teātrim un filmām, viņš beidzot ir izdevis savu debijas albumu Celebrating Life, ko atrādīs festivālos un koncertos vēl visu septembri.

Dienas beigās lielākā daļa cilvēku pulcējas pie lielās skatuves, kur gaidāma amerikāņu grupas The Roots uzstāšanās. Pirms tam gan ar savu jau pirms gada Pukkelpop festivālā Beļģijā atrādīto šovu īpaši nepārsteidz, bet tomēr auditoriju priecē CSS no Brazīlijas. Un tad The Roots kā hedlaineri noslēdz festivāla otro dienu.

Cut Copy ar disko no Austrālijas

Ar patīkamu nogurumu kājās sākas festivāla pēdējā diena. Kā jau iepriekšējās dienās, vispirms vārds tiek dots pašmāju grupām, no kurām īpaši atmiņā paliek Plutonium 74. Spēlējot kaut ko starp latviešu Hospitāļu ielu un Labvēlīgo Tipu, grupai patiesi izdodas uzturēt auditoriju dzīvespriecīgu. Pēc šī savdabīgā uzveduma ir vērts vēl uzkavēties telts skatuvē, jo tūlīt uz tās kāps skandināvu dziesminiece Ane Brune (Ane Brun). Dzimusi un uzaugusi Norvēģijā, viņa savu profesionālo karjeru aizsāk Zviedrijā, kur dzīvo jau astoņus gadus. Viņa spēlē dziesmas gan no sava jaunā, gan iepriekšējiem pieciem albumiem. Pēc kāda brīža viņai uz skatuves pievienojas vēl kāda zviedru izpildītāja Nīna Kinerta (Nina Kinert), un abas dziesminieces ieslīgst dvēseliskās ģitāras un klavieru noskaņās. Izskatās, ka to šajā brīdī gaida arī auditorija. „Man vajadzētu šeit braukt biežāk,” savu patiku pret Flow festivāla apmeklētājiem neslēpj Ana Brune.

Pēc šādas liriskas atmosfēras laiks pienācis dienas hedlainerieriem – Cut Copy no Austrālijas. Būdami pēdējie gan dienas, gan festivāla mākslinieki, viņi tiek uzņemti ar lielām ovācijām. Austrālieši vilties neliek – paši būdami aktīvi dejotāji uz skatuves, viņi iedrošina visu auditoriju dejot līdzi lipīgajām disko melodijām. Cut Copy pārsvarā izpilda dziesmas no sava jaunā albuma In Ghost Colours, kā arī atvainojas auditorijai par to, ka tas viņiem prasījis trīs gadus, lai otro reizi piestātu Helsinkos.

Cut Copy

Me and Cut Copy

Raksts tika publicēts portālā SVLV http://sv.lv/photogallery/show.php?id_id=183

.

Cut Copy likes trying new things

They started their band as good friends. They enjoy playing in big crowds, but think that also small places can make a good show. They get excited about playing new songs to the audience. They hope to play in Latvia one day. They are from Melbourne (Australia) and they think that coffee is what one should get once there. I catch them at Flow festival in Finland in 2008 after they have recently released their second album In Ghost Colours. Who are they? Right! Cut Copy! This is an interview with Mitchell Scott, the drummer of the band.

M.S. Are you from Riga?

Not originally, but right now I am living there.

M.S.: Wow!

You have released a new album. How is it different from the last one?

It’s always kind of hard to describe your music, but in terms of how it’s different – it has been four years, there’s 4 year gap between the records. I guess your tastes change and your playing ability changes and after playing live so much we all have got a little bit better playing and a little bit better producing music. So the way we feel now – it’s a progression. We also have a lot more time in the studio to make record. So whereas the first one with a lot more of out of time and a little bit recording the record was made and mixed this time we had a lot of time in the studio – 6 weeks that we could do – so we had a lot more time for the record, a lot more complete ideas.

I got a feeling that you are braver in this album and dare to say more…

That’s probably true too. We sort of tried a few different things and different instruments. So, a lot more singing and a lot more lyrics, different styles as well and yeah – being more comfortable with trying new things and a sort of progression in getting the ability to try new things as well.

How do you divide the tasks? Is there a main guy?

Dan would be the main guy. He does the majority of song writing and he writes the lyrics too and then we sort of all work on things. So, I guess we all have our influence with Dan being the main one.

Now you are touring. Which has been your greatest show so far?

It’s really hard to say. We had some really good shows and we were really lucky. We played a show in Australia with Daft Punk and there were like 40 – 50 000 people. Just a really big show basically in a big stadium! So that was really fun! We played a show in Madison Square Garden in New York with Franz Ferdinand. That was really fun, but it’s always fun playing a small show too. Nothing that really stands out about it except for that it becomes really fun with really good energy from a crowd. Yeah, sometimes a small show where everything goes right can be one of the best shows.

Do you somehow make your shows different from region to region?

It’s definitely different when playing in different places because maybe people haven’t heard the music so much before and that makes a show different itself. When we start playing new songs it’s so interesting playing new songs which nobody has heard before and just seeing how they work because once the songs have been on the radio or people have heard them we sort of know how it works. So, it can be really fun playing new songs for the first time and seeing how the reaction is and often it’s true when you go to a new place and people haven’t heard the song it’s just like the music has to do the job on its own.

Have you played in Finland before?

This is our second time. We were here about 3 years ago and we played a show in a club. I remember that was awesome. Then we had no idea what to expect and the record wasn’t even released here that time, so it was really such a good show and it’s a shame to come so late back here.

So, you have expectations for today’s show…

Well, a little bit. We played really good last time and hopefully this one is good too. 

Have you thought about coming to Baltic States and Latvia?

That gets decided on a booking agent or whatever it is. It’s often the club or festival who gives you the offer to get you over to the place. So I don’t know whether we have an officer in Latvia or not, but could we have an audience?

Yeah!

Cool! We would love to come one day.

What are you yourself listening to right now? Have you discovered any new bands?

Right now I am listening to the new Sebastien Tellier record. It is really good!

How has the Internet changed your band’s life?

I think people can get the access to the music a lot easier. People can more find about it. It’s so much easier. So, it can be a really good way to find about the band. You put a remix and you notice that on a very next day people are talking about it. 

Do you get a lot of feedback?

Yeah, there’s a lot of feedback whether on MySpace or feedback from people on blogs.

Do you care about it?

Yeah, you read the reviews. You do care. It’s always difficult thing, the key thing is to make music you are happy with.

Before you started a band you were good friends and used to go to the gigs together. Are you still doing it?

Sure, the time we have. That’s one of the good things about us as a band. So, the base is that we all are just good friends and I think it makes touring better. You know, the time you need to spend on touring is crazy, yeah I think we really have a good base as friends.

What do you like to do apart from music?

All kinds of stuff – to go and see bands. When we are home we try to catch up with friends and eat nice food and have good coffee at home.

What should I do when I am in your home city Melbourne?

In Melbourne you should definitely go and get some coffee. That’s sort of big thing, we are big coffee drinkers. Melbourne does that really well. Melbourne is not one of the most beautiful places like for example Sydney. It’s amazing. Melbourne is kind of the weather is not nearly as nice and it’s maybe not as nice as Sydney in that way. But it’s really cultural place, so it got really good museums and galleries and really good music scene, so probably you can go to see some bands play and [enjoy] really good food. So that’s probably the best thing about Melbourne.

Pelnrušķīši: intervija ar Detektivbyrån

Diena, kad toreiz nezināmās zviedru grupas „Detektivbyrån” dalībnieks Anders Flanders gluži kā parasts ielu muzikants spēlēja savu akordeonu uz kādas ielas Gēteborgā, grupai izrādījās liktenīga. Jo garām gāja producents Jespers Kumbergs (Jesper Kumberg), kuram, neskatoties uz viņa līdzšinējo pieredzi rokmūzikā, akordeona spēle iepatikās. Tāpēc, uzzinājis, ka aiz viena akordeonista patiesībā slēpjas trīs cilvēku grupa, J. Kumbergs izrādīja interesi „Detektivbyrån” daiļradi paklausīties... Tagad grupa, kuras sastāvā ir Anders Flanders, Martins Molins (Martin Molin) un Jons Ekstroms (Jon Nils Emanuel Ekström) ir izaugusi līdz savam pirmajam septembra sākumā izdotajam albumam „Wermland”, bet uzmanību „Detektivbyrån” piesaistīja jau ar savu pirms diviem gadiem izdoto mazā izmēra plati „Hemvägen EP”.

„Detektivbyrån” koncertējuši daudzviet Eiropā, tai skaitā arī Ziemeļvalstu filmu dienās Rīgā pagājušā gada oktobrī. Šī gada vasarā pirms svaigā albuma izdošanas un tūres plānu kalšanas „Detektivbyrån” viesojās arī vairākos festivālos. Tā, piemēram, augusta vidū kopā ar tādiem Ziemeļvalstu mūzikas pārstāvjiem kā „Kings of Convenience”, „Mum”, Borko, Ane Brun un citiem viņus varēja manīt Somijas populārākajā indie un elektroniskās mūzikas festivālā – „Flow festival” Helsinkos. Savā kaimiņvalstī „Detektivbyrån” uzstājās pirmo reizi, bet ar to pietika, lai publikai iepatiktos – koncerta laikā mazā telts skatuve bija piepildīta pilna, un šķiet, neviens, kam patīk filma Amēlija (Amelie) ar Jana Tīrsena (Yann Tiersen) sacerēto mūziku, nevarēja pretoties „Detektivbyrån” instrumentālajām akordeona un glokenšpīla skaņām. Trīs puiši, kas spēlē grupā, uz skatuves liekas vienkārši, pozitīvi un nedaudz kautrīgi, bieži smaida un pretī saņem tādu pašu smaidu no auditorijas. Par franču piegaršu, jauno albumu un savu dzimto rajonu Vermlandi pēc nospēlētā koncerta Flow festivālā stāsta Martins Molins – cilvēks, kurš grupā ne tikai spēlē glokenšpīlu, bet labprāt mūzikas instrumentus izgatavo arī pats. Būvēt lietas – tas ir viņa hobijs, tāpēc reiz kādā festivālā, uzmeistarojot ledusskapi, pārējie grupas biedri viņu iesaukuši par Makgaiveru. 

Jūs izdodat jaunu albumu „Wermland”. Kā tas atšķirsies no jūsu mazā izmēra plates „Hemvägen EP”?

Tur būs visa kā vairāk - skaņu, skaņu avotu, dažādu instrumentu, dažādu stilu, bet noteikti varēs atpazīt EP noskaņu. Esam arī sākuši izmantot jaunu instrumentu - vibrofonu. Tāpat arī tur būs šķēres, elektriskās šķēres, pildspalva, ir vairāk basa skaņu, kuru EP albumā nebija vispār.

Tikko klausoties jūsu koncertu, man bija sajūta, ka jaunās dziesmas ir smagākas.

Jā, tā varētu būt, ka tās izklausās smagāk. Tur ir nedaudz vairāk bungu, vairāk agresivitātes, bet tai pašā laikā ir arī mierīgas daļas.

Jaunais albums saucas „Wermland”– tāpat kā jūsu dzimtais reģions Zviedrijā. Kāpēc tā?

Man šķiet, tas ir tāpēc, ka mums vispār ir daudz vietu nosaukumu dziesmu virsrakstos, piemēram, „Granmon” ir vieta, „E18” ir ceļš. Jā, mēs nākam no Vermlandes, un mēs ar to lepojamies, bet man personīgi tas nav pats svarīgākais. Vermlande ir vieta, un tas kļūst par tādu kā slavinājumu mūzikai. Un, tā kā mēs vairs nedzīvojam Vermlandē, bet gan Gēteburgā, kas ir pavisam citā rajonā, mums vajag par kaut ko runāt, un mēs daudz runājam par Vermlandi. Tas ir jauks vārds, un vēl man patīk arī vārds „land”, jo tas nedaudz izklausās kā pasaku zeme vai nekurzeme.

Vai jūs bieži apciemojat šo vietu tagad?

Jā, mūsu ģimenes tur dzīvo. Piemēram, Jons tur pavadīja visu šo vasaru.

Savā EP platē jums ir izdevies radīt tādu franču piegaršu, kur var saklausīt ietekmi no Jana Tīrsena mūzikas. Vai kaut kas tāds saglabāsies arī šajā albumā? 

Mēs ceram. Man šķiet, jā. Tur ir 14 dziesmas, bet EP bija 7, kur tās visas labi saderas kopā. Ar 14 dziesmām radīt šo sajūtu ir grūtāk, bet es domāju, ka jā – tur valdīs tā pati noskaņa.

Un kā jums vispār sanāca tā ietekmēties no Jana Tīrsena?

Pirms 3-4 gadiem es visu vasaru katru dienu klausījos Jana Tīrsena dziesmu celiņus filmai „Amēlija”, un man personīgi tas deva lielu iedvesmu – tur ir daudz akordeona un glokenšpīla. Bet man patīk arī Džimijs Heindriks (Jimi Heindrix) un „Roxette”. Un tā kā tu teici, ka jaunās dziesmas ir nedaudz smagākas, tad tur būs vairāk ietekmes arī no šādas mūzikas. 

Jūsu dziesmām nav tekstu. Vai jūs nebaidāties, ka cilvēki jūs tādējādi varētu nesaprast vai saprast citādi?

Jā, labs jautājums. Bet patiesībā ir pavisam pretēji. Ja es saceru dziesmai vārdus, drīzāk tad man ir jābaidās, kā cilvēki sapratīs. Bet, ja ir tikai instrumentāla mūzika, tad tā ir tikai mūzika un nekas cits - mēs neesam politiski, bet mums ir savs viedoklis. Un tam nav nozīmes, no kuras valsts ir klausītājs – Latvijas, Zviedrijas, Japānas vai ASV – visi saprot produktu.

Bet vai nav grūtāk koncertos, jo skatītāji nevar dziedāt līdzi?

Protams, cilvēki ir pieraduši, ka grupā ir solists. Bet šajā gadījumā ir svarīgi runāt starp dziesmām. Un skatītāji var arī plaudēt. Ir pat tādas vietas dziesmās, kad mēs gribam, lai auditorija aplaudē. Piemēram, Zviedrijā, kur publika labi atpazīst mūsu dziesmas, skatītāji nodzied visu dziesmu ar la-la-la-la. 

Kādi jums ir plāni ar jauno albumu?

Mums ir koncerti Zviedrijā, septembra beigās brauksim koncertēt arī uz Ameriku. Nesen satikām grupu no Lietuvas, un viņi mūs uzaicināja uzspēlēt Viļņā.

Vai ir iespējamība jūs atkal redzēt Rīgā?

Tas nav vēl ieplānots, bet mēs gribētu. Tev vajadzētu mūs papromotēt Rīgas klubos.

Es dzirdēju, ka esat pieredzējuši tādu kā „Pelnrušķītes stāstu” – spēlējāt uz ielas, un tad kāds producents jūs pamanīja...

M.M.: Jā, tas kāds ir Jespers [producents Jespers Kumbergs, kurš, izdzirdot savu vārdu, uz brīdi pievienojas sarunai – A.K.]. Anders spēlēja uz ielas, lai nopelnītu naudu. Un kādā saulainā dienā Jespers gāja garām, un viņam iepatikās mūzika.

J.K.: Es vispirms iemetu naudu. Un tad es gāju atpakaļ un teicu: „paklau, es parasti nestrādāju ar tādu mūziku, jo lielākoties strādāju ar rokgrupām, bet vai tu tā nopietni spēlē?” Un Anders atbildēja: „Jā, man ir grupa ar manu brāli un vēl vienu puisi”. „Es gribētu jūs dzirdēt,” es teicu. Tad es iedevu savu vizītkarti un paņēmu arī Andersa telefona numuru.

M.M.: Un tas bija labi, jo Anders man pēc tam teica: kāds džeks iedeva man savu vizītkarti, bet tad mēs par to vairs nedomājām, un Jespers piezvanīja pats. Tagad mēs ar Jesperu kopā strādājam pie visa – galvenokārt grupas rezervēšanas koncertiem, arī menedžmenta un visas grupas koncepcijas. Mēs esam pieraduši viņu saukt par grupas ceturto dalībnieku.

Un tagad jūs nenožēlojat savu izvēli?

J.K.: Tas ir labākais, kas noticis manā profesionālajā karjerā!

M.M.: Bet jā, šis tiešām ir Pelnrušķītes stāsts tādā ziņā, ka tas izmainīja mūsu dzīvi – mēs varējām sākt ar savu mūziku nodarboties katru dienu.

J.K. Es noorganizēju viņiem pirmo koncertu – viņi iesildīja vienu no zināmākajām zviedru rokgrupām – „The Soundtrack of Our Lives”, kas spēlēja akustisku setu koncertzālē Gēteborgā. 

Vai esat vēlējušies vēl kādreiz uzspēlēt uz ielas?

Jā, noteikti. Tas būtu tiešām jautri īpaši tagad, kad daudzi cilvēki mūs jau zina, un mēs pēkšņi spēlējam uz ielas, kur nav nekādu ieejas biļešu. Patiesībā vislabākais veids, kā mūsdienās pārdot diskus, ir spēlēt uz ielas. Mēs pārdevām 100 mūsu EP plates kādas pusstundas laikā. Jā, varbūt mēs varētu pirms kāda sava koncerta uzspēlēt vispirms uz ielas. 

Vai esot par mūziķi Zviedrijā, kur pēdējā laikā parādās daudz jaunu labu grupu, nav jāsaskaras ar zināma veida konkurenci mūzikā?

Nē, nekādā ziņā. Ja mani draugi, kas ir mūziķi, pēkšņi kļūst slaveni un bagāti, es apzinos, ka tas nāk tikai par labu man un mūsu grupai. Un, ja daudzām grupām no Zviedrijas būs veiksmīga karjera, viņas mums arī palīdzēs, un mēs - viņām. Ja mēs spēlētu ģitāras un kaut ko starp „Coldplay” un „U2”, tad, domājams, konkurence būtu lielāka, bet tādu grupu, kas izklausās kā mēs, nav daudz.

Vai tu pats daudz klausies zviedru mūziku?

Es klausos „Roxette”. No 8 līdz 12 gadu vecumam es klausījos četrus „Roxette” diskus dienā, un visas manas istabas sienas bija ar Marijas (Marie Fredriksson) un Pēra (Per Gessle) plakātiem. Klausos arī tādas grupas kā „The Touch” - manu draugu deju mūzikas grupa. Man patīk arī Robina (Robyn), kas tagad aktīvi darbojas Amerikā. Es ļoti daudz ar mūziku strādāju studijā, tāpēc īstenībā man nav daudz laika, lai to klausītos. Man pat nav iPoda, bet plānoju to iegādāties, jo man patīk klausīties mūziku, kad braucu tramvajā.

Vai jūsu mērķos ir kļūt par lielu grupu?

Man patīk braukt koncerttūrēs. Jā, es teiktu, ka gribam būt tik lieli, cik vien iespējams.

Šī intervija tika publicēta arī žurnālā VETO 2009. gada sākumā.

Borko is Celebrating Life

Borko is a band from Iceland fronted with Björn Kristiansson. The interview with the musician takes place at Flow festival in Helsinki, Finland in August, 2008. This is the time when Borko has a reason to celebrate – his long awaited debut album “Celebrating Life” has finally been released in March of that year. Apart from the album, Mr.Kristiansson seems to be a busy and interesting personality: he has studied Finnish, written music for theatre, teaches music and plays football. 

How did you get the idea to release an album? Because so far you were writing songs for theatre and dance, right?

Of course, it was a plan for many years to do this album. And that’s why some of the songs are very old.

How was the song writing process? How long did it take?

It took very long. The oldest songs are 6 years old. First, I was writing alone and it was electronic equipment, then more people got involved in the project and then I kind of started recording all the songs again last summer. And then the recording process took time.

How many people are involved in the project?

Today we will perform six on a stage. We are usually six when we play live. 

Do you have certain plans with your new album?

We are having a tour around Europe. In the middle of September we will go around all Europe with another band called Seabear. It is 25 gigs in 26 days.

You have also collaborated with Mum. Will you continue this collaboration?

Yeah, there are 3 guys from Mum who play in Borko band. So that collaboration will probably go on. We also went to tour with Mum earlier this year. I don’t know if we are going to do that again, but we are good friends, so we kind of get involved in each other’s projects.

Have you thought about coming to Baltic Sates?

I would love to come, but we haven’t had the opportunity yet. But when the opportunity comes, I would like to go. I haven’t been there.

Why is the album called “Celebrating Life”?

You just write something to celebrate. It’s a good thing. And then the album was finally finished it was even bigger reason to celebrate.

Does it require a different approach when you write music for dance and theatre and your album?

Yeah, it requires quite different approach because when you are writing for theatre and dance in certain context you have to work with it. The focus is not supposed to be on the music, but music is supposed to support the other things going on and interact with it. So, it has a different approach in that manner. 

Do you like to go to theatres and movies?

I don’t go so much to theatres as I would like to, because it’s so expensive, but I used to go to theatre a lot.

Are you still writing songs for the theatre?

It’s nothing that I have done lately, but I enjoy doing it, so I hope I will get opportunity to do it again.

Are you still a music teacher at elementary school?

Yeah. 

So you are quite busy…

You don’t earn a lot of money as a musician, so you have to start a job as well.

Do you have something special for today’s show?

I have Hondo – it’s an old friend, so we will be seven members on the stage and I will try to speak Finnish as well.

Have you been to Finland before?

Yeah, I used to live here. Like 8 years ago I lived for half a year in Helsinki and after that I have been to Finland twice to play.

What were you doing when you were in Helsinki?

I was learning Finnish. But I think it needs more than half a year to learn Finnish, it’s a difficult language.

What else do you like to do apart from music? Do you follow the Olympic Games?

Yeah! I also like to follow football and I support a certain football team. I also like just hanging out with good friends, drinking and having fun.

Do you like to play football?

Yeah, we have a football team. We just never get a chance to practice, but we play like once a week. 

What should I do when I am in Reykjavik?

You should go swimming in a swimming pool. There are many swimming pools in the city. You should also go to support a football game.

Ane Brun: busy musician, typical person

Ane Brun (real name Ane Brunvoll) is a Norwegian singer-songwriter, currently based in Stockholm, Sweden. When I get to talk to her in the August of 2008 at Flow festival, she has recently released her 5th album “Changing of the Seasons”. She is occupied with writing music, touring, running her own record company, but apart from that Ane Brun is a typical person who likes to read books, go for movies, meet friends.

You have released your new album recently. How is it different from the previous ones?

I don’t know. I feel it has a very nice overall feeling. The whole album has a sound that we worked on a lot to find the right sound. And I think I have become a better singer myself. It just took more steps. It’s maybe more of everything, but still it’s not too much. I am happy with it.

Did you enjoy the song writing process?

Yeah, it was really good. I was writing last summer. I just have been touring for so long, so I didn’t have time to write.

Now in your show you have a friend that helps you.

Nina [Nina Kinert – A.K.]. She is Swedish and she has released three albums also on her own label. We are good friends and she has been touring with me a lot last years. We are helping each other.

Now you have been touring a lot. What plans do you have?

This fall I am going to release my album in Germany, Austria and Switzerland. And then I will release it in the USA.

You have been touring in many countries in Europe and the USA. Are there any changes you notice from region to region?

It’s more like from place to place and club to club. I don’t feel that Swedes are like that and Danish are like that. But often in big cities they are a bit snobbish. You never know if you come to a certain country, like tonight I was so happy [about the show in Flow festival, Helsinki – A.K.]. So you never know what happens.

Have you thought about coming to Baltic States?

I think we have talked about it a lot. We just have to find a good moment for it. We have been touring so much in the states and other places. I would like to come. Is it fun there?

Yeah, you should come!

How did you start the cooperation with Valgur Sigurdsson?

He did an album with an artist called Bonnie Prince Billy. And I really loved that album. I didn’t know his name and when I started googling, I figured he had worked with other big stars. So, I was interested and I went to Iceland to meet him. And he wanted to do it. I didn’t know him before, so we got to know each other through the record.

You are yourself running a record company. Can you tell a bit more about it? How many artists are you there?

We are three artists. None of us will release anything else, so we will be three of us for a while.

You are originally from Norway, but now you live in Sweden. How do you feel – as a Swedish or Norwegian?

I never was a musician in Norway, because I started in Sweden where I have been living for 8 years. The difference is that Sweden is double the size which you can feel in a way – Stockholm is bigger one Oslo. It’s more like it is bigger, but very much the same kind of people.

Do you still visit your home country?

A lot. I play there a lot.

You have also got some awards there.

Yeah, it’s good in Norway. My second album was a big success and also the Duets album. I made a duet with Madrugada [the song“Lift Me” – A.K.] and that’s how I got to be known.

Nowadays, Internet has a big role in music production and promotion. How has it changed your musical life?

Well, the music comes out to a lot of people. I notice it when I come here. There are not so many records in Finland, but there are a lot of people who know my music. And I also go to Internet to find some music, so it’s enormous now.

What do you enjoy to do apart from music?

I try to read books. I am a typical person: I go to movies, meet my friends, have a beer, very normal stuff.

Can you recommend three places which everybody should see in your hometown Molde in Norway?

You should go to the top of the mountain behind the city. You can go up by car – you can see the panorama and then you should take a car and drive to the ocean. It’s really beautiful!

ERASMUS Somijā: 7. sērija: Britu Igors

Manu uzmanību viņš piesaistīja jau kursā, ko apguvu pirmajā periodā februārī, - „Ethnicity, Representation and Media”. Pelēkmelniem, viegli izpūrušiem, pagariem matiem, kuros lieliski iekļāvās brilles ar biezajiem, melnajiem rāmīšiem. Kalsnu, nopietnu, bet mīļu seju ar kautru smīniņu tajā, ģērbies kā tāds angļu pašpuika, vērtējot no ārienes... viņam netrūka arī angļu vēsums un atturīgums. Pirmā doma: viņš noteikti ir brits! Iespējams, dzīvo Londonā, klausās Arctic Monkeys, Guillemots, vasarās dejo pie Hot Chip un Klaxons krutajos UK festivālos un novērtē citus vietējos mūsdienu angļu indie meistarus, viņam noteikti mājās plauktā stāv oriģinālie The Clash, Blur un Suede diski, kurus kopā ar vecākiem bērnībā klausījās uz visskaļāko....nav brīnums, ka viņš pat lekciju kursu izvēlējies pie sava tautieša - profesora Čārlija (Charles Husband, University of Bradford), un, iespējams, zem savas noslēgtās maskas slēpj kaut nedaudz to draudzīgumu, humoru un atvērtumu, ar ko var lepoties mūsu Čārlijs (viņš gan ir skots, ne anglis).

Kad lekcijas sākumā visi paziņojam, no kādām zemēm nākuši, mans iztēlotais brits kļūst par Igoru no Maskavas...kā? Nu galīgi neizskatās pēc krieva!?

Arī Igoram mana izcelsmes zeme liek reaģēt – pirms kādas lekcijas sākuma, kad es, skriedama pa trepēm uz pirmo stāvu, sastopu viņu trešajā, ātri paziņoju, ka lekcijas telpa mainīta un skrienu tālāk savās darīšanās, viņš, brīdi apdomājot, angļu valodā iejautājas no trešā stāva: „Starp citu, vai tu runā krieviski?”. Es apstājos savā skrējienā un ar nožēlu esmu spiesta atzīt, ka ļoti slikti, tāpēc priekšroku dodu angļu valodai...Skāde!! [mums abiem]

Tā nu diezgan klusi pagāja tas kurss, runājām par etnicitāti, vēsturiskajiem minoritāšu izcelšanās iemesliem, kur katrs prezentēja savas valsts situāciju, un nabaga mazajam Igoram bija jāizcieš netieši, bet tomēr pārmetumi lielajai Padomju Krievijai...es gan par vēsturi nestāstīju – gribēju izvēlēties ko pozitīvāku, lai neaizskartu jau tā „aprunāto” krievēnu – runāju par latviešu un krievu reklāmām radio, kas aicina runāt latviski...

Ir sācies otrais periods. Mēs ar Igoru tiekamies jaunā kursā, ko piedāvā viņam kā politoloģijas studentam atbilstošais politikas departaments...nesaprotu, ko es tur daru??? Izrādās, kad mājās aizpildīju Learning Agreement, biju komunikatīvākās domās par terminu „Public Space”...bet nekas, pirmās lekcijas paklausos – galu galā ievadlekcijā tuvāk iepazīstu Igoru, kurš negaidīti drosmīgi pirmais sāk ar mani runāt: „Kāpēc tu nezini krievu valodu? Tev taču vajadzētu zināt krievu valodu! Es dzīvoju kopā ar vienu latvieti, kurš zina...viņš gan Latvijā jau kādu laiku nedzīvo, jo mācās Maskavā...” Es stostos un taisnojos – tā un šitā, mājas darbus pildīja mamma vai citi klasesbiedri apmaiņā pret manu izpalīdzēšanu angļu valodā, grāmatas, kuras vajadzēja lasīt krieviski (Dostojevskis, piem.),izlasīju latviski, forša, nestingra skolotāja, bērnība pavadīta latviešu, nevis krievu smilšu kastē, un te nu es esmu – bez krievu valodas zināšanām! Piedod!...

Tad atnāku mājās, un domāju: jāsāk beidzot lietot webkurss „Social Consequences of Internet Use”. Apskatos savus kolēģus un redzu, ka mans Igors tur kā dzīvs! Neesam gan vienā grupā, bet, spriežot pēc diskusijām un komentāriem viņa grupā, izsecinu, ka krievēns ir apbrīnojami gudrs interneta lietās. Jēziņ!! Mana vēlme ar viņu iepazīties tuvāk pieaug!

Eju uz nākamo Public Space lekciju, nosēžos turpat, kur iepriekš cerībā, ka Igors nāks un apsēdīsies man blakus...viņš nāk, es saku „Hi”, bet šis man neatbild...ok, es saprotu, ka sveicināt jau es viņu moš varētu arī krieviski, bet kāda tam jēga, ja tālāko sarunu nevaru tādā pašā mēlē turpināt?? Un te, lūk, ir mūsu neērtuma punkts! Labi, bet pārāk nepārdzīvoju, jo zinu, ka tāpat šo kursu savu kredītpunktu listē nerakstīšu - iemainīšu pret vismaz kaut ko tādu, kas no komunikāciju nodaļas...lekcijas jau arī šeit ir interesantas, tikai daudz jāizdara, lai iegūtu kredītpunktus, ar komunikāciju sakara maza, drīzāk ar arhitektūru, un man tiek piedāvāts alternatīvs kurss, kur visi mani bijušie „International Journalism” biedri un kur profesors, apbruņojies ar melnu uzvalku ne tikai tēlo, bet arī ir ļoti respektabls...kaut gan auGstā un nevainojamā iespaida nenoturēšanas brīžos viņam savelkas tik patīkams un smuks smaidiņš kā manam Teemu no The Crash...Jā, viņš tomēr ir soms, kad uzvelk zeķes un pidžamu!!!

Ierodos uz šīs personības pirmo lekciju, un skatos – arī tur mans Igors (re, "kārtīgs" Erasmus students – sagrābjas visus iespējamos kursus, lai taču mācītos, nevis vazātos apkārt pa ballītēm!). Bet tur diemžēl kautro Igoru apslāpē džentlmeniskais flāms Niels no Beļģijas, kurš ne tikai pakonsultēja mani par kursā notiekošo jau pirms kursa, bet lekcijās uzrodas par kavalierisku blakus piesēdētāju. 

Un Igors...satiku viņu Lieldienās uz ielas – šis gāja bariņā ar draugiem pa kādu nomaļu Helsinku rajonu, viņam pretī nācu es, meklēdama kādas tikšanās vietu...un jau atkal teicu viņam „Hi”, bet šis novērsās, izlikās, ka mani neredz un turpinot čalot savā draugu kompānijā aizgāja tālāk...es tomēr iešu uz tām Public Space lekcijām, lai vai bez kredītpunktiem un neizlasītiem tekstiem uz katru nākamo....taču nevar šitā, gribas ar viņu būt normālās attiecībās...

Bet tomēr: nu kāpēc es nezinu krievu valodu?? Pirmo reizi savā mūžā to tik ļoti nožēloju!!! Tas vairs nav raksts, kur man kāds labs kolēģis var iztulkot nointervētās un diktafonā ierakstītās krievu čočas viedokli. Un tā vairs nav konference krievu valodā, kuras saturu +/- atstāsta blakussēdētājs...

P.S. Un piedodiet, ja pēdējo dienu laikā no manis esat saņēmuši jocīgu uzaicinājumu pievienoties sazin kādam indiešu iepazīšanās portālam...netīšām piespiedu vienu ķeksi, un uzaicinājums nosūtītās VISIEM, kas manos gmail kontaktos....tātad arī tiem, kuriem toč to nevajadzēja saņemt. Es ceru, ka, atgriežoties Latvijā, vēl varēšu atrast darbu un turpināt mācības SZF... 

ERASMUS Somijā: 6. sērija: Trīs dienas Lapzemē

27. feb 2008

Lai arī sen neesmu savā Somijas dienasgrāmatā neko stāstījusi, tas nenozīmē, ka manā dzīvē iestājies klusums. Gluži otrādi – nevaru spēt sevi visam un visiem sadalīt: pa gabalam studijām, ārzemju draugiem, pasākumiem un ballītēm, organizācijām, ceļojumiem, Latvijai, mūzikai, slinkumam....bet cenšos - šajā sērijā par ceļojumu uz Rovaniemi Lapzemē, jo iespaidi ir pārāk spilgti, lai tos vienkārši noklusētu un apraktu...

Brīvība vilcienā

Viss sākās ar to, ka es izdomāju pievienoties piecu cilvēku (nevaru tos visus saukt par draugiem, jo tā vairāk pazīstu tikai vienu – spāniete) braucienam uz Rovaniemi, lai izbaudītu īstenu ziemu. Mūsu kompānija: spāniete Laura, viņas divas draudzenes no Spānijas, itālis Luka, beļģiete Katlīna un es (pierodiet, šito penteri mēs ceļojuma laikā skaitījām kādas 10 reizes visiem, kas jautāja, no kurienes esam – tai skaitā Santa Klausam). Kompānija tādai kā man - interesanta un dīvaina, pirmkārt, tāpēc, ka visi, izņemot tās divas gadījuma spānietes, studē filozofiju, visi ir no attīstītām +/- dienvidu valstīm, kam ziemeļi pilnīgi noteikti ir eksotika, visi perfekti zina angļu valodu, šķiet, līdz sīkākajām spāņu krokešu un zivju uzbūves sastāvdaļām, un visi tādi pilsētnieki un pārtikušas dzīves baudītāji, ka nu tikai....bet kam ceļojuma laikā, sastopoties ar situācijām, bija liela nozīme..(es nepārmetu, tikai konstatēju faktu un salīdzinu ar savu situāciju). Nu tad visi pieci izdomāja ceļā doties jau pagājušās nedēļas vidū, bet es no Helsinkiem nakts vilcienā uz Rovaniemi iekāpu tikai ceturtdien, 21. februārī pēc grandiozās vizītes YLE (izklausās pēc atskaites policijai, bet nu ok...). Laikam lieki piebilst, cik man ļoti patīk Somijas labiekārtotie vilcieni, kas tādu 12 stundu braucienu pārvar kā nieku, ja vien tev divvietīgajā vietā blakus nesēž kāds cits un vari justies brīvs noaut zābakus, izplesties ar kājām, iestatīt prožektorus virs galvas un nodoties lasīšanai (jāmācās arī kaut kad!!!). Citi savukārt sēž vilciena restūzī, skatās kādu filmu laptopā vai nemitīgi vibrē uz tualeti (to var just pēc diezgan skaļās durvju atvēršanas skaņas, kas traucē lasīšanai) vai vēl labāk - ērti iekārtojušies guļamvagona nodalījumā, par kuru, protams, iepriekš bija jāsamaksā un kas izvietots vilciena sākumā. Vienvārdsakot šī, lūk, ir īstā brīvība – kad tu jebkur vari paņemt līdzi sevi ar savām aktivitātēm un vajadzībām, un sabiedriskais transports tās neierobežo...

Vēl viena interesanta figņa par vilcieniem – tā kā braucam naktī, dabiski, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi kā es un iemieg tā, ka var pabraukt garām savai pieturai...bet tieši tāpēc pirms pieturām papildus to nosaukšanai somu, zviedru un angļu valodā pa visu vilcienu tiek atskaņoti tādi kā neciešami bļāvieni: aaa, aaaa, aaaaaaaa!! Tie kļūst arvien spēcīgāki, un cilvēks ir spiests pamosties. Man, protams, sākumā miegā nepieleca, vai kāds bļauj tualetē vai kā, bet tikai pēc tam sapratu to intensitāti un lielo domu!! Paldies somiem!

Jauns hobijs - bļitkošana

Tad nu ir piektdiena, ap astoņiem no rīta, un esmu ieradusies sniegotajā un vējainajā Rovaniemi vilcienu stacijā. Meklēju savu autiņu, lai dotos uz Visatupa – tāda kā tūristu viesu māja, kur iespējams baudīt dažnedažādas ziemas aktivitātes. Pēc stundas esmu klāt, samaksāju sestdienas nakts nodevu un satieku savu kompāniju. Šie tikai mostas, bet plāni dienai lieli!! Pirmkārt, jādodas zemledus makšķerēšanā jeb laikam kā mēs to saucam – bļitkošanā. Man, protams, tas neliekas nekas sevišķs, zinot, ka Latvijā ar to nodarbojas pusmūža onkas, bet kā tad es viena palikšu mājās? Protams, ka nē! Samaksāju par šo nelēto un neeksotisko prieku 10 eiro un ar īpašu iekārtu (ziemas motorragavas??) dodamies uz vietējo aizsalušo upi/ezeru, kur tiekam apmācīti bļitkošanā (to arī ietvēra tie 10 eiro). Mūs apmāca Visatupas saimnieks Janne un vēl piekodina: nebūs zivju, nebūs vakariņu. Tad nu milzumaukstajā laikā ķeramies pie darba: vispirms katram jāizurbj āliņģis, tad tas ar speciālu tīkliņu jāiztīra no ledus gabaliem, lai ir dzidrs ūdens, un tad tiek piešķirts sēžamspainis un speciāla makšķerīte, kurai arī ir sava lietošanas instrukcija. Kad nu visi septiņi (ieskaitot Janni) esam pie saviem āliņģiem sasēduši, gaidām, kad ķersies lomi. Bet kā nav, tā nav. Tad nu pēc 20 minūšu salšanas Janne ierosina pārvākties uz citu areālu un vēlreiz darīt to pašu: izgrebt āliņģi un iekārtot savu vietu! Jēziņ!!! Es jau sen vairs nejūtu savas kājas!!! Bet neko darīt! Ir samaksāts!! Sākam otro raundu, un, šķiet, pamazām sāk atgriezties dzīvība, jo sāk ķerties zivis. Pirmais izceļas itālis ar vienu zivteli. Tad vadībā izvirzos es!!! Noķeru vienu, bet tad nāk otra un trešā un tieku pie veselām četrām zivīm! Tātad Latvija pagaidām vadībā, Itālija – 1, Beļģija – 2, Spānija vēl tukšā (tas nekas, ka viņas ir veselas trīs...mēs tos punktus pēc katras zivs tā arī skaitījām!!). Jēziņ, kas to būtu domājis, ka man iepatiksies bļitkošana! Nevaru aprakstīt to sajūtu, kad tu mierīgi sēdi un bīdi to diedziņu ar „tārpu” galā vajadzīgajā dziļumā turpu un šurpu, un tad jūti, ka kaut kas smags galā pieķēries un kustas!! Un tad momentā straujš vilciens uz ātru un bļāviens: man ir zivs!! Tad Janne nāk talkā un noņem zivi, lai varu darbu turpināt. Citādāk bija beļģietei, kas, visu darot ar tādu pussaviebušos seju, pati sevi nodēvēja par pilsētas meiteni. Lai arī viņai patika bļitkošana, viņas saucieni par to, ka noķerta zivis drīzāk izklausījās pēc: palīgā, ko man tagad darīt??? Kā arī jaunkundze nespēja aprast ar to, ka noķertajām zivīm acis ir vaļā un ka tās mēdz, ielēkāties un būt vēl dzīvas.....Galu galā mūsu mačs, protams, beidzās draudzīgi – visi dabūja noķert vairākas zivis un kopā sanāca 18! Bet tad, atbraucot mājās, atkal viebjainas attieksmes: zivis bija pašiem jātīra (mūsu vienīgais vīreklis itālis ilgi ņēmās, kamēr saņēmās, lai iegrieztu..), pēc tam jācep uz ugunskura un pats galvenais – jāapēd!!! Atkal jau beļģietei tas liekas dīvaini – atgriezties (kā viņa pati teica) pie „back to the basics” sajūtas....man gan tas likās tik normāli, jo mēs tak, Jāņu bērni, katru gadu paraduši ugunskurā cept desiņas un kartupeļus...

Nu negaršoja man tās kroketes!

Lai arī seno laiku naturālās saimniecības izbaudīšana galu galā izvērtās kā lieliska pieredze, nepieciešamība pēc tādas, protams, nebija, jo ledusskapis bija sapirkts pilns, lai tiktu nodrošināta pienācīga trīsreizēja ēdināšana+uzkodas, lai „izdzīvotu dienu” (tā atkal teica beļģiete, kad plānojām ceļojumu un pa dienai un laikiem katru ēdienu un uzkodas starp tiem). Njaaa...tas man likās smieklīgi (es tajā, protams, iekļāvos un kopīgajā budžetā metos, bet iekšēji smējos par to visu). Manas prombūtnes laikā tika gatavotas itāļu pastas, lazanja un vēl sazin kas, ko gribējās nobaudīt, bet nepaveicās, kad piektdienas ēdienkartē bija spāņu kroketes (jeb kā viņi moderni sauc „krokEtas”). Kad redzēju to pildījumu, kas tiek apviļāts miltos un cepts olā, jau tad man bija sabojāta apetīte, jo tas pildījums tiešām izskatījās pēc vēmekļiem (dzeltenīgs ar gabaliņiem)....kad kroketes bija saceptas, domāju, ka tiks liktas uz kopējā šķīvja un katrs pats ņem, cik grib un tad es varēšu neuzkrītoši ēst ko citu. Bet NĒ!!! Kamēr es te pa saunu šiverēju (jā, sauna katrā kempinga mājiņā 24 stundas dienā, citādi jau ziemeļos neizturētu), skatos, ka uz mana pusdienu šķīvja uzliktas kādas 5 tās kroketes! Nu no ārpuses jau izskatās smuki oranžas, bet zinot to pildījumu un manu izsmalcinātību attiecībā uz ēdieniem!!! Domāju, ko darīt: visi ņem dakšiņu un nazīti, smuki griež un klusumā ar baudu ēd. Es pirms tam vēl pajautāju, kādas sastāvdaļas un tad izraisu pastiprinātu visu uzmanību (jo visi laikam ir saskārušies ar šo ēdienu), respektīvi, mans pirmais kumoss tiek visu novērots un esmu spiesta norīt to gabalu un atbildēt: kā man garšo? Pasaku, ka ir ok, lai gan ar katru nākamo kumosu tā nedomāju, jo nespēju aizmirst to vēmekļaino izskatu, arī garša ir savāda un tad tomēr pasaku, ka tas laikam nav priekš manis....pavāres izskatās vīlušās, bet tomēr saprot mani un manus nākamos straujos tvērienus pēc maizes un ūdens! Šīs vēl piebilst: vai nu ir labāk? 

Turpmāk braukšu ar ziemeļbriežiem

Jā, tā nu pagāja piektdiena: bļitkošana, slēpošana, jocīgās kroketes, sauna no rīta un pusdienlaikā savā mājiņā un lielā vakara sauna ar lēkšanu āliņģī atsevišķā mājā, ugunskurs ar pašu ceptiem ēdieniem, kas viennozīmīgi bija labāki par kroketēm...nogulēta nakts un jauna diena ir klāt! Paldies Dievam šajā rītā brokastis gatavo beļģiete un galdā – lielās pankūkas, kas man taaaa garšo!! Te atkal es izcēlos daudz-ēšanā – njā, beļģu kultūra mums tiešām tuvāka – to zinu jau pēc iepriekšējās saskares ar beļģiem. Pēc slēpošanas riņķa rīta rosmes vietā pametam kempingu, lai dotos uz ziemeļbriežu fermu, kur paredzēts 30 minūšu garš un 30 eiro dārgs brauciens ar ziemeļbriežiem. Un kā mums teica kruīza vadītājs – tiem pašiem, kas Santa Klausu nogādā uz mēnesi...  Es gan iejautājos, vai mums to mēnesi ar nevar tūrē iekļaut, bet, redz, nē – tas izdodas tikai tad, kad Santa Klauss ir kamanās....arī šis bija diezgan salīgs pasākums – godīgi sakot, nevarēju sagaidīt, kad tūre beigsies, jo atkal nejutu savas kājas, bet jutu to, kā beļģiete zem segas, kas bija uz kājām, bakstīja manējās...

Bet labā lieta pēc šādas salā būšanas ir iespēja novērtēt siltuma nozīmi. Respektīvi, pēc tūres tikām ievesti tādā kā koka rijā, kur vidū bija ugunskurs, mums pienesa kafiju un tēju un paši uz koka iesmiem ugunskurā cepām pullas (somu nacionālās maizītes), klausījāmies tūres vadītāja stāstus par armiju un izdzīvošanu un rekordauksto -48 grādu ziemu Lapzemē, kā arī mums tika izsniegtas ziemeļbriežu vadītaja apliecības. Tā kā nebrīnieties, ja es ap Ziemassvētku laiku tagad braukāšu kopā ar Santa Klausu pa mēnesi...  esmu tiesīga to darīt veselus trīs gadus, pēc tam apliecība jāatjauno.

Santa Klauss runā latviski

Santa village, Rovaniemi

Pēc ziemeļbriežu tūres loģisks likās Santa Klausa ciemata apmeklējums. Kā jau visi godīgi pilsoņi pieteicāmies rindā uz vizīti pie slavenā personāža, saņēmām tādu kā karti un mums nozīmētajā laikā varējām doties iekšā. Jēziņ!! Nebiju domājusi, ka tā būs tāaaaada procedūra. Ieejot telpā, vispirms jāiet cauri tādam kā baisam tunelim, kur ir visādi ērmi un mošķi un kur jāšķērso stikla un citāda kaluma grīdas un ko īpaši baisu un noslēpumainu padara milzīgā pulksteņa lēnie tikšķi. Sākumā, ejot cauri ejai, nevarēja saprast, no kurienes tā skaņa nāk, tikai uzkāpjot pa trepēm, ieraudzījām vaininieku. Tas līdzinājās tādiem pulksteņiem, kas redzēti mistiskās filmās (piemēram, Operas spoks). Vēl tikai pašu spoku pietrūka līdz baisuma kulminācijai...arī šajā procesa posmā ir nedaudz jāuzgaida, jo pie cien. Santa Klausa laiž pa grupiņām...beidzot mūsu kārta ir klāt. Ieejam daudz mājīgākā telpā, kur uz neliela paaugstinājuma sēž mūsu varonis. Viņš prasa, no kurām valstīm esam. Kad mēs kārtējo reizi noskaitām savu penteri, šis sāk mūs sveicināt nacionālajās valodās. Kā pirmo viņš pasaka „labdien”, bet tad izgāžas, sajaucot spāņu un itāļu...  tomēr veikli atgūstas ar manu biedru palīdzību..Dažās minūtēs, kas mums atvēlētas, mēs izdarām ierasto procedūru – piespiežamies cik nu tuvu var klāt (to uzstāja Santa), lai fotogrāfs mums pretī šo mirkli skaisti iemūžinātu. Pēc tam, bišķi parunājuši par dāvanu dalīšanas īpatnībām, ejam no telpas ārā, kur mums šī bilde tiek piedāvāta par 30 eiro. Nē, paldies, laikam šoreiz nē. Tāpēc vienīgā atmiņās paliekošā tuvība ar Santa Klausu ir viņa roka pār manu plecu.

Ziemeļnieku varā...

Pēc pamatīgas ieturēšanās meksikāņu restorānā dienas vakarā mana jaukā kompānija devās atpakaļ uz Helsinkiem, bet es vēl paliku Rovaniemi pilsētā – satiku milzum daudz interesantu cilvēku – pilnīgi pretējus savai kompānijai, kas drīzāk dzīvo uz taupīšanas un pieticības rēķina un kam dzīvesveidu diktē daba. Varbūt tāpēc izplatīts veganisms un frīganisms, rūpes par globālo sasilšanu un vēl visādas interesantas rīcības...cilvēki, kas ir vienkārši un sirsnīgi. Par Lapzemes pamatiedzīvotājiem (sāmiem) vairāk uzzinu nākamajā dienā Arktikum muzejā, kur, pavadot 3-4 stundas, par dzīvi uz polārā loka (ne tikai Lapzemē) un ziemeļniekiem gūstu spilgtus un dziļus iespaidus. Viņi tiešām ir īpaši - dabas bērni, kuru sejās ir ne tikai daudz rūdījuma un stipruma, bet arī patiesuma, naivuma, siltuma par spīti vējā nosalušajiem, sarkanajiem vaigiem un tāluma no Rietumu pasaules. Brīžiem kļūst žēl: bet kā? Mūs vai viņu? ... Domu un sajūtu ir tik daudz un cieņas pret viņiem arīdzan.

...svētdienas vakarā no trīs dienu ziemas atvados, un no rīta jau esmu Helsinku pavasarī...

ERASMUS Somijā: 5.sērija: Pirmais pienākums - āfrikāņu integrēšana

2. feb 2008 

Kamēr Jūsu acis pielipušas Eirovīzijai, es te Helsinku mājās pildu savu pirmo godpilno pienākumu, ko pirms kāda laika saņēmu no skolas ārējo sakaru koordinatores un ko dīvainā kārtā publiski atgādināja arī mana "International Journalism" lektore, kad stādījos visiem priekšā, - proti, āfrikāņu integrēšana. Šodien viņi ieradās, un daļa apmetās manās kojās, tāpēc tikko biju devusies ciemā pie kādas namībietes vārdā Ndapanda!!!! (Jā, es pareizi uzrakstīju!). Pietika tikai pusstundu parunāt ar viņu, kad mani sagrāba diezgan interesants kultūršoks (es neapsmeju, es tikai parādu, kā citā pasaulē dzīvo un reizē brīnos):

- viņai ir garlaicīgi - nav ne TV, ne radio, ne datora. Es teicu, ka man ir internets - un tas nozīmē, ka ir arī TV un radio. Viņa bij šokā - kā tas apvienojams? Bet viņa ir dzirdējusi par tādu skype...Tāpēc viņa grib atrast kādu, no kā varētu izīrēt datoru uz 3 mēnešiem....

- Viņa ir pārsteigta, ka lekcijās ir tik maz - max.30 cilvēku. Viņiem vienā lekcijā ir 300 un grupu darbi notiek grupās pa 10-15. 

- Protams, ka viņa nezināja ne to, kas ir Latvija, ne kur tāda ir. Bet bija ieinteresēta šeit iegūt maģistra grādu. Hmmmm....es gan teicu, ka studijas mums - komunikāčiem - notiek latviešu valodā. Un viņa nesaprata - kāpēc mēs nemācamies angļu valodā. Man nācās izskaidrot, ka valstij ir sava valoda. Viņu ģimenē jau ar ir sava, bet skolā un kā es sapratu - arī citās formālās iestādēs - viss notiek angļu valodā.

- Es saku: ejam nākamnedēļ uz zviedru skolas rīkoto ballīti! Uz ko viņa atbildēja: "How much?". Es teicu, ka šoreiz nav nekas jāmaksā...Njaa, tad nu brīnums, viņa izsaucās, jo esot dzirdējusi un nesaprotot, kāpēc Eiropā, ejot uz ballītēm, jāiet ar saviem ēdieniem un dzērieniem un vēl jāmaksā...Es teicu, ka te pat par kažociņa pakāršanu klubā jāmaksā....

- Un kā var klausīties roku???? Viņa par šādu mūziku brīnās, jo pie āfrikāņiem tikai R&B un Hip-Hops.

- Kas ir kredītpunkti????? Viņai nav skaidra šāda sistēma!!! Viņa pet nezina, kādus kursus šeit ņems...es teicu: bet es gan diezgan skaidri zinu, ka Tu mācīsies ar mani "International Journalism", jo mēs šajā lekcijā jūs - Āfrikas studentus -pieminējām.

- Viņa nesaprot, kā izdzīvos šos trīs mēnešus (līdz 1. maijam) bez sava drauga un ģimenes...ja viņai nepatikšot, jau nākamnedēļ brauks atpakaļ uz Āfriku....

Dīvaini....pat pagrūti brīžiem saprast viņas angļu valodu...bet interesanti...

ERASMUS Somijā: 4.sērija: Brīžiem kā Rīgā

30. jan 2008 

Šodien sāku domāt, ka Rīgas un LV sajūtas Somijā var gūt, ne tikai sēžot tīklā, klausoties Radio SWH un sarakstoties ar JUMS, bet tās sniedz arī Helsinku pilsēta. Daži pierādījumi:

1. Šodien knapi paspēju iekāpt braucošā 40. autiņā (parasti braucu ar 41., jo tas brauc uz Kamppi - centrā, kur man vajag), nu un tāpēc šoferim angliski jautāju: vai viņš brauc uz Kamppi? Šis man skaidrā krievu valodā atbild: ņet, eta b Rautatieasema (nu vai k-kaa taa, es krievu val. labi nezinu). Tas nozīmē stacija...nu ok, tas man ar derēja...taču vēlāk domāju: ei, bet te tak ir Helsinki. Kā viņš tā riskē runāt krieviski, zinot, ka krievi šeit nemaz nav tik liela minoritāte?? Varbūt man tik spēcīgs latvietes akcents, ka šis saprata: esmu no Baltijas??? Bet tas, ka krievu te ir diezgan padaudz un ka uz ielām krievu valodu dzirdēt var, taisnība!!! Vēl pirms pāris gadiem tā nebij, bet vakar pat "International Journalism" lekcijā guvu apstiprinājumu, ka Somijā par problēmu kļūst pieaugošā krievu minoritāte - un jāsāk domāt, ko no mediju klāsta viņiem varētu piedāvāt...

2. Jau labu laiciņu atpakaļ aizvilkos uz ik-4dienas apmaiņas studentu ballīti klubā Barfly. Pirms ieiešanas klubā jau kā ierasts velku ārā savu pasi, lai rādītu apsargam, jo, kā jau Jūs no 2.sērijas zināt - Somijā bez ID nekur. Šis paskatās un viņa atbilde skaidrā latviešu valodā: "Paldies!Nākamā pietura!" Samulsu, pasmaidīju, pabrīnījos un sāku domāt: vai ar "nākamo pieturu" bij domāts mans nākamais apkalpotājs garderobists, kura virzienā apsargs rādīja, vai arī kā vēl divi vārdi latviešu valodā, ko šis, acīmredzot kaut kad nesen būdams Rīgā, būs mūsu sabiedriskajā transportā iemācījies..!?

ERASMUS Somijā: 3. sērija: Pārdomas par medu...

28. jan 2008

Šodien nolēmu vietējā "Alepā" (arīdzen vietējais veikalu zīmols Somijā) nopirkt medu, lai tējiņa saldāka. Un par visu šo procesu (iepirkšanas un pirmās proves) man radās nelielas pārdomas:

1. Nevarēju to medu ilgi atrast veikalā. Līdz beidzot vienā plauktā kopā ar konservētiem ananasiem un ievārījumiem un netālu arī suņu barību ieraudzīju kādu gaišdzeltena pildījuma pudelīti, pusšķidra blīvuma, tāpēc nopratu: gan jau, ka ir. Vienīgi, kas aizdomīgi likās - tur tā bija vienīgā tāda pudelīte...

2. Lai būtu +/- 100% droša (kā nekā zem 3 eiro maksā), noprasīju vēl pārdevējai, vai tas tiešām ir medus. Šī atbildēja, ka ir. (nu ok, uzticēšos viņas angļu valodas prasmēm)

3. Nu neko. Atnāku mājās, domāju noprovēšu. Uzsildīju čaju, atvēru medus pudelīti un tā jocīgi - atvere tāda pati kā šampūnam un arī iepildīšanas taktika - tāda pati. Nobrīnos: neko jau, modna! Pie mums es vēl joprojām ar karoti cenšos krūzē ietrāpīt, nenopilinot lieku pili uz galda...

4. Tagad dzeru tēju (ar to iepildīto medu), bet ne te medus garšas, ne smakas. Vai tiešām būšu nopirkusi šampūnu???

Avots: google.lv