Diena, kad toreiz nezināmās zviedru grupas „Detektivbyrån” dalībnieks Anders Flanders gluži kā parasts ielu muzikants spēlēja savu akordeonu uz kādas ielas Gēteborgā, grupai izrādījās liktenīga. Jo garām gāja producents Jespers Kumbergs (Jesper Kumberg), kuram, neskatoties uz viņa līdzšinējo pieredzi rokmūzikā, akordeona spēle iepatikās. Tāpēc, uzzinājis, ka aiz viena akordeonista patiesībā slēpjas trīs cilvēku grupa, J. Kumbergs izrādīja interesi „Detektivbyrån” daiļradi paklausīties... Tagad grupa, kuras sastāvā ir Anders Flanders, Martins Molins (Martin Molin) un Jons Ekstroms (Jon Nils Emanuel Ekström) ir izaugusi līdz savam pirmajam septembra sākumā izdotajam albumam „Wermland”, bet uzmanību „Detektivbyrån” piesaistīja jau ar savu pirms diviem gadiem izdoto mazā izmēra plati „Hemvägen EP”.
„Detektivbyrån” koncertējuši daudzviet Eiropā, tai skaitā arī Ziemeļvalstu filmu dienās Rīgā pagājušā gada oktobrī. Šī gada vasarā pirms svaigā albuma izdošanas un tūres plānu kalšanas „Detektivbyrån” viesojās arī vairākos festivālos. Tā, piemēram, augusta vidū kopā ar tādiem Ziemeļvalstu mūzikas pārstāvjiem kā „Kings of Convenience”, „Mum”, Borko, Ane Brun un citiem viņus varēja manīt Somijas populārākajā indie un elektroniskās mūzikas festivālā – „Flow festival” Helsinkos. Savā kaimiņvalstī „Detektivbyrån” uzstājās pirmo reizi, bet ar to pietika, lai publikai iepatiktos – koncerta laikā mazā telts skatuve bija piepildīta pilna, un šķiet, neviens, kam patīk filma Amēlija (Amelie) ar Jana Tīrsena (Yann Tiersen) sacerēto mūziku, nevarēja pretoties „Detektivbyrån” instrumentālajām akordeona un glokenšpīla skaņām. Trīs puiši, kas spēlē grupā, uz skatuves liekas vienkārši, pozitīvi un nedaudz kautrīgi, bieži smaida un pretī saņem tādu pašu smaidu no auditorijas. Par franču piegaršu, jauno albumu un savu dzimto rajonu Vermlandi pēc nospēlētā koncerta Flow festivālā stāsta Martins Molins – cilvēks, kurš grupā ne tikai spēlē glokenšpīlu, bet labprāt mūzikas instrumentus izgatavo arī pats. Būvēt lietas – tas ir viņa hobijs, tāpēc reiz kādā festivālā, uzmeistarojot ledusskapi, pārējie grupas biedri viņu iesaukuši par Makgaiveru.
Jūs izdodat jaunu albumu „Wermland”. Kā tas atšķirsies no jūsu mazā izmēra plates „Hemvägen EP”?
Tur būs visa kā vairāk - skaņu, skaņu avotu, dažādu instrumentu, dažādu stilu, bet noteikti varēs atpazīt EP noskaņu. Esam arī sākuši izmantot jaunu instrumentu - vibrofonu. Tāpat arī tur būs šķēres, elektriskās šķēres, pildspalva, ir vairāk basa skaņu, kuru EP albumā nebija vispār.
Tikko klausoties jūsu koncertu, man bija sajūta, ka jaunās dziesmas ir smagākas.
Jā, tā varētu būt, ka tās izklausās smagāk. Tur ir nedaudz vairāk bungu, vairāk agresivitātes, bet tai pašā laikā ir arī mierīgas daļas.
Jaunais albums saucas „Wermland”– tāpat kā jūsu dzimtais reģions Zviedrijā. Kāpēc tā?
Man šķiet, tas ir tāpēc, ka mums vispār ir daudz vietu nosaukumu dziesmu virsrakstos, piemēram, „Granmon” ir vieta, „E18” ir ceļš. Jā, mēs nākam no Vermlandes, un mēs ar to lepojamies, bet man personīgi tas nav pats svarīgākais. Vermlande ir vieta, un tas kļūst par tādu kā slavinājumu mūzikai. Un, tā kā mēs vairs nedzīvojam Vermlandē, bet gan Gēteburgā, kas ir pavisam citā rajonā, mums vajag par kaut ko runāt, un mēs daudz runājam par Vermlandi. Tas ir jauks vārds, un vēl man patīk arī vārds „land”, jo tas nedaudz izklausās kā pasaku zeme vai nekurzeme.
Vai jūs bieži apciemojat šo vietu tagad?
Jā, mūsu ģimenes tur dzīvo. Piemēram, Jons tur pavadīja visu šo vasaru.
Savā EP platē jums ir izdevies radīt tādu franču piegaršu, kur var saklausīt ietekmi no Jana Tīrsena mūzikas. Vai kaut kas tāds saglabāsies arī šajā albumā?
Mēs ceram. Man šķiet, jā. Tur ir 14 dziesmas, bet EP bija 7, kur tās visas labi saderas kopā. Ar 14 dziesmām radīt šo sajūtu ir grūtāk, bet es domāju, ka jā – tur valdīs tā pati noskaņa.
Un kā jums vispār sanāca tā ietekmēties no Jana Tīrsena?
Pirms 3-4 gadiem es visu vasaru katru dienu klausījos Jana Tīrsena dziesmu celiņus filmai „Amēlija”, un man personīgi tas deva lielu iedvesmu – tur ir daudz akordeona un glokenšpīla. Bet man patīk arī Džimijs Heindriks (Jimi Heindrix) un „Roxette”. Un tā kā tu teici, ka jaunās dziesmas ir nedaudz smagākas, tad tur būs vairāk ietekmes arī no šādas mūzikas.
Jūsu dziesmām nav tekstu. Vai jūs nebaidāties, ka cilvēki jūs tādējādi varētu nesaprast vai saprast citādi?
Jā, labs jautājums. Bet patiesībā ir pavisam pretēji. Ja es saceru dziesmai vārdus, drīzāk tad man ir jābaidās, kā cilvēki sapratīs. Bet, ja ir tikai instrumentāla mūzika, tad tā ir tikai mūzika un nekas cits - mēs neesam politiski, bet mums ir savs viedoklis. Un tam nav nozīmes, no kuras valsts ir klausītājs – Latvijas, Zviedrijas, Japānas vai ASV – visi saprot produktu.
Bet vai nav grūtāk koncertos, jo skatītāji nevar dziedāt līdzi?
Protams, cilvēki ir pieraduši, ka grupā ir solists. Bet šajā gadījumā ir svarīgi runāt starp dziesmām. Un skatītāji var arī plaudēt. Ir pat tādas vietas dziesmās, kad mēs gribam, lai auditorija aplaudē. Piemēram, Zviedrijā, kur publika labi atpazīst mūsu dziesmas, skatītāji nodzied visu dziesmu ar la-la-la-la.
Kādi jums ir plāni ar jauno albumu?
Mums ir koncerti Zviedrijā, septembra beigās brauksim koncertēt arī uz Ameriku. Nesen satikām grupu no Lietuvas, un viņi mūs uzaicināja uzspēlēt Viļņā.
Vai ir iespējamība jūs atkal redzēt Rīgā?
Tas nav vēl ieplānots, bet mēs gribētu. Tev vajadzētu mūs papromotēt Rīgas klubos.
Es dzirdēju, ka esat pieredzējuši tādu kā „Pelnrušķītes stāstu” – spēlējāt uz ielas, un tad kāds producents jūs pamanīja...
M.M.: Jā, tas kāds ir Jespers [producents Jespers Kumbergs, kurš, izdzirdot savu vārdu, uz brīdi pievienojas sarunai – A.K.]. Anders spēlēja uz ielas, lai nopelnītu naudu. Un kādā saulainā dienā Jespers gāja garām, un viņam iepatikās mūzika.
J.K.: Es vispirms iemetu naudu. Un tad es gāju atpakaļ un teicu: „paklau, es parasti nestrādāju ar tādu mūziku, jo lielākoties strādāju ar rokgrupām, bet vai tu tā nopietni spēlē?” Un Anders atbildēja: „Jā, man ir grupa ar manu brāli un vēl vienu puisi”. „Es gribētu jūs dzirdēt,” es teicu. Tad es iedevu savu vizītkarti un paņēmu arī Andersa telefona numuru.
M.M.: Un tas bija labi, jo Anders man pēc tam teica: kāds džeks iedeva man savu vizītkarti, bet tad mēs par to vairs nedomājām, un Jespers piezvanīja pats. Tagad mēs ar Jesperu kopā strādājam pie visa – galvenokārt grupas rezervēšanas koncertiem, arī menedžmenta un visas grupas koncepcijas. Mēs esam pieraduši viņu saukt par grupas ceturto dalībnieku.
Un tagad jūs nenožēlojat savu izvēli?
J.K.: Tas ir labākais, kas noticis manā profesionālajā karjerā!
M.M.: Bet jā, šis tiešām ir Pelnrušķītes stāsts tādā ziņā, ka tas izmainīja mūsu dzīvi – mēs varējām sākt ar savu mūziku nodarboties katru dienu.
J.K. Es noorganizēju viņiem pirmo koncertu – viņi iesildīja vienu no zināmākajām zviedru rokgrupām – „The Soundtrack of Our Lives”, kas spēlēja akustisku setu koncertzālē Gēteborgā.
Vai esat vēlējušies vēl kādreiz uzspēlēt uz ielas?
Jā, noteikti. Tas būtu tiešām jautri īpaši tagad, kad daudzi cilvēki mūs jau zina, un mēs pēkšņi spēlējam uz ielas, kur nav nekādu ieejas biļešu. Patiesībā vislabākais veids, kā mūsdienās pārdot diskus, ir spēlēt uz ielas. Mēs pārdevām 100 mūsu EP plates kādas pusstundas laikā. Jā, varbūt mēs varētu pirms kāda sava koncerta uzspēlēt vispirms uz ielas.
Vai esot par mūziķi Zviedrijā, kur pēdējā laikā parādās daudz jaunu labu grupu, nav jāsaskaras ar zināma veida konkurenci mūzikā?
Nē, nekādā ziņā. Ja mani draugi, kas ir mūziķi, pēkšņi kļūst slaveni un bagāti, es apzinos, ka tas nāk tikai par labu man un mūsu grupai. Un, ja daudzām grupām no Zviedrijas būs veiksmīga karjera, viņas mums arī palīdzēs, un mēs - viņām. Ja mēs spēlētu ģitāras un kaut ko starp „Coldplay” un „U2”, tad, domājams, konkurence būtu lielāka, bet tādu grupu, kas izklausās kā mēs, nav daudz.
Vai tu pats daudz klausies zviedru mūziku?
Es klausos „Roxette”. No 8 līdz 12 gadu vecumam es klausījos četrus „Roxette” diskus dienā, un visas manas istabas sienas bija ar Marijas (Marie Fredriksson) un Pēra (Per Gessle) plakātiem. Klausos arī tādas grupas kā „The Touch” - manu draugu deju mūzikas grupa. Man patīk arī Robina (Robyn), kas tagad aktīvi darbojas Amerikā. Es ļoti daudz ar mūziku strādāju studijā, tāpēc īstenībā man nav daudz laika, lai to klausītos. Man pat nav iPoda, bet plānoju to iegādāties, jo man patīk klausīties mūziku, kad braucu tramvajā.
Vai jūsu mērķos ir kļūt par lielu grupu?
Man patīk braukt koncerttūrēs. Jā, es teiktu, ka gribam būt tik lieli, cik vien iespējams.
Šī intervija tika publicēta arī žurnālā VETO 2009. gada sākumā.
No comments:
Post a Comment