Medijs: Alma Mater, Latvijas Universitātes Avīze
Links: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/par/mediji-izdevumi-un-multivide/alma-mater/AM-2011-03.pdf
„Te noteikti ir Gustavs Ādolfs gājis, tā ir viņa kurpe!” Ar jokiem par 17.-18.gs. dzīvi, draudzīgā kolektīvā, jau pierastajām garāmbraucošā vilciena un mašīnu skaņām, kā arī nereto garāmgājēju apmeklējumiem gandrīz mēnesi Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes (LU VFF), kā arī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) studenti Jelgavas ielā 1 veica arheoloģiskās izpētes darbus, pirms šajā vietā tiek sākta LU Akadēmiskā centra būvniecība.
Ir kultūrslānis!
Darbi risinājās no 18. jūlija līdz 12. augustam, un to mērķis bija pārbaudīt, vai zem zemes neslēpjas liecības par Kobronskansti, kuras kādreizējā teritorijā iekļauts mūsdienu Jelgavas ielas 1 zemes gabals, apstiprina izpētes darbu vadītājs, LU VFF dekāns Andris Šnē. Kobronskansts būvniecība sākās 1621. gadā, zviedru karaspēkam aplencot Rīgu un izveidojot zemes nocietinājumu. Skansts nosaukta tās cēlāja — zviedru pulkveža Kobrona vārdā, bet vēlākos gadsimtos tai doti arī citi nosaukumi - Orānienbaumas skansts, Pētera I skansts. 1641. gadā skansti pārbūvēja, ierīkojot bastionus, ravelīnus un aizsarggrāvi, un tā rezultātā skansts ieguva zvaigžņveida formu. A. Šnē stāsta, ka šis ir vienīgais gabals, kas saglabājies neapbūvēts. „Uz Mūkusalas ielas pusi tur viss ir apbūvēts,” viņš piebilst.
Pētījumi Jelgavas ielā 1 jau sākti pagājušajā gadā. „Tad mūsu interešu lokā bija visa šī teritorija, kad vēlējāmies noskaidrot, vai šeit vispār ir arheoloģiskas liecības, vai te varētu būt kādas konstrukciju paliekas. Tāpēc tika veiktas apmēram 20 zondāžas un izrakti trīs nelieli šurfi,” skaidro A. Šnē. Rezultāti apstiprinājuši, ka teritorijā ir kultūrslānis, kas attiecināms uz 17. gs. „Atradām vienu datējošu elementu – baltmāla pīpes kāta fragmentu, uz kura bija redzami gadaskaitļa pirmie cipari 1 un 6, kas norāda uz 17. gs.,” stāsta dekāns. Līdz ar to šogad izrakumi izvērsti ļoti plaši – ja pērn pētījumos piedalījās vien daži studenti no LU VFF, tad šogad izrakumu platībā pulcējas 20 studenti no LU VVF un trīs no ĢZZF, kas no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā izrakumos strādā katru darba dienu. Turklāt A. Šnē piebilst, ka „ir ārkārtīgi daudz kursabiedru, kuri intereses pēc atnāk pastrādāt, paskatīties, kas te notiek”.
Vēsturnieki ar ģeogrāfiem
Kā pastāsta darbu vadītājs, izrakumu laikā galvenais uzdevums ir apkopot un savākt pēc iespējas plašāku informāciju, lai pēc tam atrastās senlietas varētu analizēt. Tāpēc liela loma ir studentiem, kuri pašus rakšanas darbus brīvprātīgi veic un atradumus fiksē. Lai kombinētu dažādas metodes, izrakumos tiek iesaistīti gan VFF, gan ĢZZF studenti. „No mūsu puses ir izrakumi, kas ir arheoloģijas pamatmetode, lai gan ļoti destruktīva metode. No otras puses ir ģeologi, kuri mēģina ar nedestruktīvām metodēm apsekot teritoriju un to zemes slāņu raksturu,” skaidro A. Šnē. „Mēs nodrošinām sākotnējo izpēti,” skaidro ĢZZF doktorante Agnese Kukela, piebilstot, ka pasaulē arheoloģiskie izrakumi vēsturniekiem un ģeogrāfiem notiek kopā, vien Latvijā tas bijis aizkavējies. „Mēs pārbaudījām, cik dziļi ir kultūrslānis, kas savukārt vēsturniekiem palīdz rakšanā,” piebilst LU ĢZZF maģistratūras studente Linda Berga. A. Kukela paskaidro, ka „ģeologi piedalās ar dažādām netiešām pētniecības metodēm, tādām kā radiolokācija, radiometrija, notiek pētījumi ar magnetometru”. „Tad tiek sastādītas anomāliju kartes, jo tas palīdz identificēt, kur attiecīgajā laukumā varētu būt kādas izmaiņas no apkārtējās augsnes un vides, kur varētu būt kāda struktūra, kaut kas interesants, citāda veida ieži,” viņa stāsta.
Strādā pašaizliedzīgi
A. Šnē atzīst, ka darbs ir smags, taču „studenti strādā ļoti pašaizliedzīgi un ar lielu interesi”. Nodrošinājušies ar vestēm, cepurēm un cimdiem, lielākām un mazākām lāpstām rokās, daži pie ķerrām, spaiņiem, sūkņiem, cits basām, dubļainām kājām studenti teju mēnesi pavadīja lielajā laukumā, kurš dažās vietās sasniedz 1,80 m dziļumu. Pirms darbi sākušies, tika mehanizēti noņemts vismaz metru biezs sablīvēta māla slānis, kurš bijis bez īpaši augstas kultūras un arheoloģiskās vērtības. Tālāk rakšanas laukums sadalīts trīs daļās. Kā stāsta studenti, nekāda īpašā organizācija par to, kur katrs strādās, nav bijusi. „Ja sāc rakt vienā objektā, tad zini, ka tas ir tavs, un tur tu turpināsi nākamajā dienā. Katram ir sava vieta, un bez teikšanas visi iet un rok,” norāda LU VFF maģistre Aija Vilka. Rezultātā laukums izskatās kā trīs dažādas saliņas. Vienā redzamas ēkas paliekas, citā ir izteikti melns. Ir daļas, kas netiek aiztiktas. „Tas viss ir ļoti apzināti. Nejaušība šeit, es ceru, nav,” komentē A. Šnē. Alma Mater viesošanās laikā, kad līdz darbu beigām atlikusi nedēļa, ir sasniegts līmenis, kad var noteikt, kur ir kultūrslānis un kur tā nav. Tāpēc tam tiek pakārtoti arī darbi. „Mums tagad ir īstais kultūrslānis – tas, ko gribējām sasniegt visu laiku,” entuziastiski stāsta LU VFF 3. kursa studente Ērika Tālberga, kas strādā otrajā laukumā. „Vakar mēs noņēmām dēļu grīdu, atrodam arī daudz ādas apavu un visādas citādas vērtīgas lietas, sadzīves priekšmetus, lauskas,” viņa skaita. Savukārt pirmā laukuma racēji var lepoties ar tādiem atradumiem kā lielgabala lode, ēkas fragments, auduma un ādas apavu fragmenti, piebilst VFF 3. kursa students Jānis Goldšmits.
Mēs atradām!
Pat, ja noteiktu senlietu atrod viens grupas biedrs, studenti norāda, ka darbs nav individuāls, un svarīga ir komanda, tāpēc atradums tiek attiecināts uz visiem. „Tie esam mēs, kas atradām!” precizē Aija. Tiesa, bļaustīšanās pa laukumu, atrodot kādu priekšmetu, nenotiek, uzsver LU VFF 3. kursa students Viesturs Markovskis. „Laukuma ietvaros pasakam citiem, ko atradām,” viņš norāda. „Taču, ja kāds atrod ko īpašu, gadās, ka visi saskrien paskatīties,” piebilst Aija. Atrodot kādu priekšmetu, tiek pierakstītas tā koordinātas, augstums, dziļums. Priekšmets tiek ielikts maisiņā ar zīmīti un pēc tam nākamajā dienā apmazgāts no zemēm. Iepriekšējās dienas atradumu mazgāšanu jeb pirmapstrādi veic divi dienas dežuranti, kas pa dienām mainās. Turklāt dežuranti ne tikai apmazgā priekšmetus, bet arī rūpējas par pusdienu pārtraukumu un launagu, sagatavojot visu nepieciešamo. Tāpat arī pēc darba laika dežuranti paliek laukumā ilgāk, lai uzkoptu teritoriju un izslaucītu dzīvojamo māju, stāsta Jānis.
Ak, šie pielijušie laukumi!
Studenti atzīst, ka visgrūtākās bijušas pirmās divas nedēļas, jo darbu traucējis lietus. „Visu laiku nepārtraukti lija, un mums bija jāattīra laukums. Sanāca fiziski smags darbs: rakt ārā dubļus un vest tos prom,” stāsta Viesturs. Viegli nav gājis arī Jānim. „Tu pa dienu iztīri laukumu tā, ka tūlīt var fiksēt un tad kāds gabaliņš ir jāattīra, ko atstās uz nākamo dienu. Pa nakti atkal ir lietus, un atkal laukums pilns ar ūdeni un dubļiem, un tev jādara tas pats, ko tu jau iepriekšējā dienā darīji,” viņš skaidro. Stipra lietus laikā studenti neraka, taču smidzināšana darbu neapstādināja. „Šeit nevar tā īsti nerakt, jo nav tik daudz laika,” apzinīgi stāsta Aija.
Neskatoties uz grūtībām, studenti uzsver, ka svarīgs bijis draudzīgais kolektīvs, kas šķēršļus palīdzējis pārvarēt. „Ir gadījies būt izrakumos, kur nevar īsti sastrādāties ar cilvēkiem, tas ļoti apgrūtina procesu,” teic Jānis, piebilstot, ka atradumi un labās, pozitīvās emocijas ir daudz vairāk nekā negatīvā. Savukārt Ērika uzskata, ka „arī negatīvajā ir zināms skaistums. „Reizēm tas lietus un tie paši aizlijušie laukumi – tie jau kļūst tik absurdi, ka, no rīta ierodoties, tev nāk smiekli,” studente piebilst. Visi kā viens atzīst, ka darba process paiet ātri un rokot nekad nav klusums. „Tiek bārstīti joki, stāstīti stāsti, runāts par dažādām lietām un atgadījumiem, citiem izrakumiem,” teic Jānis. Lai gan garām braucošās mašīnas un vilciens neļauj līdz galam izjust 17. un 18. gs. elpu, studenti nenoliedz, ka, esot laukumā, par attiecīgo laika posmu mēdz šad tad aizdomāties. „Atrodot senlietas, tu sāc domāt, no kurienes tika izšauta šī lielgabala lode vai kas ar to zobenu ir cīnījies (par zobena fragmentu),” stāsta Jānis, piebilstot, ka arī pašu jautrības uzturēšanai tiek izdomātas leģendas.
Šīs nav bildītes grāmatās
Studenti izrakumos guvuši arī jaunas zināšanas. „Kā notiek dokumentācija, laukuma iezīmēšana, mērīšana, fiksācija - tās ir tādas lietas, kas ģeologos pa tiešo netiek apgūtas. Tā ir iespēja paskatīties, kā to dara arheologi,” stāsta A. Kukela. Savukārt vēsturniekiem tā ir prakse augstskolā gūtajām teorētiskajām zināšanām. „Vienmēr bildēs un grāmatās ir skaisti satīrītas un restaurētas senlietas, bet tev nav ne jausmas, kādas tās ir, kad tikko izceltas no zemes – netīras, melnas, aplipušas,” stāsta Ērika. Aija savukārt uzsver, ka jebkuri izrakumi notiek par savu laika posmu, līdz ar to var iemācīties atpazīt šī posma senlietas. Pie 17. un 18. gs. priekšmetu atpazīšanas studenti piešāvušies diezgan ātri. „Ja, piemēram, ir gaiša smilts zeme un iezīmējas tumšs četrstūris, tad skaidrs, ka tur kaut kam ir jābūt! Visādi kauli, pīpītes un apavi nāk ārā. Pēc zemes strukūtras var pateikt, ka tur ir kaut kas citādāks – zeme ir cietāka vai poraināka vai tumšāka, gaišāka,” stāsta Ērika. „Piemēram, rokot zemi, sāk parādīties ādas loksnes un tad, apstrādājot ar mazajiem priekšmetiem, atklājas, ka tas bijis apavs vai kaut kas cits no ādas,” piebilst Jānis, kurš ar Aiju piedalījās jau pagājušā gada izpētes darbos Jelgavas ielā 1. Arī Ērikai un Viesturam šī nav pirmā vasara izrakumos. Tiesa, daļai studentu šie izrakumi ir pirmā pieredze, kas ir Lauku prakses kursa ietvaros, piebilst A. Šnē. Viesturs uzsver, ka svarīgi izrakumus spēt izturēt. „Viens ir tas, ka tev patīk, bet otrs – vai tu spēj to izturēt. Šie patiešām ir ļoti grūti izrakumi,” puisis piebilst. Savukārt Aija, kas pati izrakumos piedalās jau piekto gadu, uzskata, ka pārliecība nāk ar otro reizi. „Ja pirmo reizi vēl var pašaubīties, tad, aizbraucot otro reizi, tu pēc tam turpināsi visu laiku. Tas kaut kā ļoti ievelk sevī iekšā,” uzskata Aija.
Trīs veidu senlietas
Alma Mater viesošanās laikā studenti strādā ļoti cītīgi, lai darbus līdz paredzētajam datumam pabeigtu. Lai to izdarītu, nepieciešams tikt pie pamatslāņa, kuru cilvēka darbība nav skārusi, paskaidro A. Šnē. Tālāk visi savāktie priekšmeti tiks apkopoti un vairāku mēnešu garumā analizēti. „Analīze nozīmē sistematizāciju, sakārtošanu, analoģiju meklēšanu literatūrā, jo šajā ziņā šī vieta nav unikāla. Jauno laiku apdzīvotība Latvijā un Rīgā ir ļoti plaša,” skaidro A. Šnē. Lai arī precīzi rezultāti un apstiprinājums par kobronskansti tiks iegūts pēc analīzes, A. Šnē sliecas domāt, ka 17. gs. kobronskanstes līmenis ir sasniegts. Par to varētu liecināt atrastā ēkas daļa, kas visticamāk bijusi skanstes daļa, dekāns uzskata. „Esam guvuši pārliecinošu apstiprinājumu pagājušā gada prognozēm – šī ir jauno laiku (17., 18., 19. gs.) apdzīvotība,” uzsver dekāns. „Konstrukciju paliekas, kuras šobrīd varbūt nav precīzi nodatējamas, bruģa klājums, dēļa klājums, arī grāvja vieta. Tas viss liecina, ka šeit dzīve ir risinājusies,” uzsver A. Šnē. Turklāt par 17.gs. liek domāt senlietas, kuras ir iespējams nodatēt – atrastās monētas, dažāda rakstura senlietas un artefakti (attiecināmi arī uz 18. un 19. gs.). Darbu vadītājs atrastās senlietas dala trīs daļās. „Ar karošanu saistītās, jo skanstes ir militārs nocietinājums, cietoksnis. Tās ir gan lielgabalu lodes, gan muskešu lodes, krama gabali, zobena asmeņa fragments,” skaita A. Šnē. Pie otrās atradumu kategorijas viņš ierindo ar sadzīvi saistītus priekšmetus, kas ir baltmāla pīpju kāta fragmenti, pīpju galviņu fragmenti un daļas, kuras ir ļoti plašā skaitā, - sprādzes, jostas sprādzes, saktiņas un cita veida sadzīves priekšmeti. Savukārt trešajā kategorijā ierindojami ar būvniecību saistīti priekšmeti – ķieģeļu fragmenti, koku daļas, apkalumi, naglas utml.
Pēc analīzes senlietas kā pērn tiks nodotas Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā, kamēr studenti, ejot garām izrakumu teritorijā topošā LU Akadēmiskā centra būvei, rakšanas darbus atcerēsies un pārrunās vēl ilgi.
Links: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/par/mediji-izdevumi-un-multivide/alma-mater/AM-2011-03.pdf
Anotācija: Gandrīz mēnesi (no 18. jūlija līdz 12. augustam) Jelgavas ielā 1, Pārdaugavā norisinājās arheoloģiskās izpētes darbi, pirms šajā teritorijā tiek sākta LU Akadēmiskā centra būvniecība. Darbu mērķis bija pārbaudīt, vai zem zemes neslēpjas liecības par Kobronskansti, ko zviedru karaspēks, aplencot Rīgu, uzcēla 17. gs. Darbus, kas iesākti jau pagājušajā gadā, veica divdesmit LU Vēstures un filozofijas fakultātes (LU VFF), kā arī trīs Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) studenti izpētes darbu vadītāja, LU VFF dekāna Andra Šnē vadībā. Par spīti lietum, kas patraucējis darbu pirmās divas nedēļas, studenti nav zaudējuši entuziasmu un turpinājuši pašaizliedzīgi strādāt. Draudzīgais kolektīvs var lepoties ar atrastajām senlietām, ko A. Šnē dala trīs grupās – ar karošanu saistītās, sadzīves un trešajā – ar būvniecību saistīti priekšmeti.
***
„Te noteikti ir Gustavs Ādolfs gājis, tā ir viņa kurpe!” Ar jokiem par 17.-18.gs. dzīvi, draudzīgā kolektīvā, jau pierastajām garāmbraucošā vilciena un mašīnu skaņām, kā arī nereto garāmgājēju apmeklējumiem gandrīz mēnesi Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes (LU VFF), kā arī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) studenti Jelgavas ielā 1 veica arheoloģiskās izpētes darbus, pirms šajā vietā tiek sākta LU Akadēmiskā centra būvniecība.
Ir kultūrslānis!
Darbi risinājās no 18. jūlija līdz 12. augustam, un to mērķis bija pārbaudīt, vai zem zemes neslēpjas liecības par Kobronskansti, kuras kādreizējā teritorijā iekļauts mūsdienu Jelgavas ielas 1 zemes gabals, apstiprina izpētes darbu vadītājs, LU VFF dekāns Andris Šnē. Kobronskansts būvniecība sākās 1621. gadā, zviedru karaspēkam aplencot Rīgu un izveidojot zemes nocietinājumu. Skansts nosaukta tās cēlāja — zviedru pulkveža Kobrona vārdā, bet vēlākos gadsimtos tai doti arī citi nosaukumi - Orānienbaumas skansts, Pētera I skansts. 1641. gadā skansti pārbūvēja, ierīkojot bastionus, ravelīnus un aizsarggrāvi, un tā rezultātā skansts ieguva zvaigžņveida formu. A. Šnē stāsta, ka šis ir vienīgais gabals, kas saglabājies neapbūvēts. „Uz Mūkusalas ielas pusi tur viss ir apbūvēts,” viņš piebilst.
Pētījumi Jelgavas ielā 1 jau sākti pagājušajā gadā. „Tad mūsu interešu lokā bija visa šī teritorija, kad vēlējāmies noskaidrot, vai šeit vispār ir arheoloģiskas liecības, vai te varētu būt kādas konstrukciju paliekas. Tāpēc tika veiktas apmēram 20 zondāžas un izrakti trīs nelieli šurfi,” skaidro A. Šnē. Rezultāti apstiprinājuši, ka teritorijā ir kultūrslānis, kas attiecināms uz 17. gs. „Atradām vienu datējošu elementu – baltmāla pīpes kāta fragmentu, uz kura bija redzami gadaskaitļa pirmie cipari 1 un 6, kas norāda uz 17. gs.,” stāsta dekāns. Līdz ar to šogad izrakumi izvērsti ļoti plaši – ja pērn pētījumos piedalījās vien daži studenti no LU VFF, tad šogad izrakumu platībā pulcējas 20 studenti no LU VVF un trīs no ĢZZF, kas no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā izrakumos strādā katru darba dienu. Turklāt A. Šnē piebilst, ka „ir ārkārtīgi daudz kursabiedru, kuri intereses pēc atnāk pastrādāt, paskatīties, kas te notiek”.
Vēsturnieki ar ģeogrāfiem
Kā pastāsta darbu vadītājs, izrakumu laikā galvenais uzdevums ir apkopot un savākt pēc iespējas plašāku informāciju, lai pēc tam atrastās senlietas varētu analizēt. Tāpēc liela loma ir studentiem, kuri pašus rakšanas darbus brīvprātīgi veic un atradumus fiksē. Lai kombinētu dažādas metodes, izrakumos tiek iesaistīti gan VFF, gan ĢZZF studenti. „No mūsu puses ir izrakumi, kas ir arheoloģijas pamatmetode, lai gan ļoti destruktīva metode. No otras puses ir ģeologi, kuri mēģina ar nedestruktīvām metodēm apsekot teritoriju un to zemes slāņu raksturu,” skaidro A. Šnē. „Mēs nodrošinām sākotnējo izpēti,” skaidro ĢZZF doktorante Agnese Kukela, piebilstot, ka pasaulē arheoloģiskie izrakumi vēsturniekiem un ģeogrāfiem notiek kopā, vien Latvijā tas bijis aizkavējies. „Mēs pārbaudījām, cik dziļi ir kultūrslānis, kas savukārt vēsturniekiem palīdz rakšanā,” piebilst LU ĢZZF maģistratūras studente Linda Berga. A. Kukela paskaidro, ka „ģeologi piedalās ar dažādām netiešām pētniecības metodēm, tādām kā radiolokācija, radiometrija, notiek pētījumi ar magnetometru”. „Tad tiek sastādītas anomāliju kartes, jo tas palīdz identificēt, kur attiecīgajā laukumā varētu būt kādas izmaiņas no apkārtējās augsnes un vides, kur varētu būt kāda struktūra, kaut kas interesants, citāda veida ieži,” viņa stāsta.
Strādā pašaizliedzīgi
A. Šnē atzīst, ka darbs ir smags, taču „studenti strādā ļoti pašaizliedzīgi un ar lielu interesi”. Nodrošinājušies ar vestēm, cepurēm un cimdiem, lielākām un mazākām lāpstām rokās, daži pie ķerrām, spaiņiem, sūkņiem, cits basām, dubļainām kājām studenti teju mēnesi pavadīja lielajā laukumā, kurš dažās vietās sasniedz 1,80 m dziļumu. Pirms darbi sākušies, tika mehanizēti noņemts vismaz metru biezs sablīvēta māla slānis, kurš bijis bez īpaši augstas kultūras un arheoloģiskās vērtības. Tālāk rakšanas laukums sadalīts trīs daļās. Kā stāsta studenti, nekāda īpašā organizācija par to, kur katrs strādās, nav bijusi. „Ja sāc rakt vienā objektā, tad zini, ka tas ir tavs, un tur tu turpināsi nākamajā dienā. Katram ir sava vieta, un bez teikšanas visi iet un rok,” norāda LU VFF maģistre Aija Vilka. Rezultātā laukums izskatās kā trīs dažādas saliņas. Vienā redzamas ēkas paliekas, citā ir izteikti melns. Ir daļas, kas netiek aiztiktas. „Tas viss ir ļoti apzināti. Nejaušība šeit, es ceru, nav,” komentē A. Šnē. Alma Mater viesošanās laikā, kad līdz darbu beigām atlikusi nedēļa, ir sasniegts līmenis, kad var noteikt, kur ir kultūrslānis un kur tā nav. Tāpēc tam tiek pakārtoti arī darbi. „Mums tagad ir īstais kultūrslānis – tas, ko gribējām sasniegt visu laiku,” entuziastiski stāsta LU VFF 3. kursa studente Ērika Tālberga, kas strādā otrajā laukumā. „Vakar mēs noņēmām dēļu grīdu, atrodam arī daudz ādas apavu un visādas citādas vērtīgas lietas, sadzīves priekšmetus, lauskas,” viņa skaita. Savukārt pirmā laukuma racēji var lepoties ar tādiem atradumiem kā lielgabala lode, ēkas fragments, auduma un ādas apavu fragmenti, piebilst VFF 3. kursa students Jānis Goldšmits.
Mēs atradām!
Pat, ja noteiktu senlietu atrod viens grupas biedrs, studenti norāda, ka darbs nav individuāls, un svarīga ir komanda, tāpēc atradums tiek attiecināts uz visiem. „Tie esam mēs, kas atradām!” precizē Aija. Tiesa, bļaustīšanās pa laukumu, atrodot kādu priekšmetu, nenotiek, uzsver LU VFF 3. kursa students Viesturs Markovskis. „Laukuma ietvaros pasakam citiem, ko atradām,” viņš norāda. „Taču, ja kāds atrod ko īpašu, gadās, ka visi saskrien paskatīties,” piebilst Aija. Atrodot kādu priekšmetu, tiek pierakstītas tā koordinātas, augstums, dziļums. Priekšmets tiek ielikts maisiņā ar zīmīti un pēc tam nākamajā dienā apmazgāts no zemēm. Iepriekšējās dienas atradumu mazgāšanu jeb pirmapstrādi veic divi dienas dežuranti, kas pa dienām mainās. Turklāt dežuranti ne tikai apmazgā priekšmetus, bet arī rūpējas par pusdienu pārtraukumu un launagu, sagatavojot visu nepieciešamo. Tāpat arī pēc darba laika dežuranti paliek laukumā ilgāk, lai uzkoptu teritoriju un izslaucītu dzīvojamo māju, stāsta Jānis.
Ak, šie pielijušie laukumi!
Studenti atzīst, ka visgrūtākās bijušas pirmās divas nedēļas, jo darbu traucējis lietus. „Visu laiku nepārtraukti lija, un mums bija jāattīra laukums. Sanāca fiziski smags darbs: rakt ārā dubļus un vest tos prom,” stāsta Viesturs. Viegli nav gājis arī Jānim. „Tu pa dienu iztīri laukumu tā, ka tūlīt var fiksēt un tad kāds gabaliņš ir jāattīra, ko atstās uz nākamo dienu. Pa nakti atkal ir lietus, un atkal laukums pilns ar ūdeni un dubļiem, un tev jādara tas pats, ko tu jau iepriekšējā dienā darīji,” viņš skaidro. Stipra lietus laikā studenti neraka, taču smidzināšana darbu neapstādināja. „Šeit nevar tā īsti nerakt, jo nav tik daudz laika,” apzinīgi stāsta Aija.
Neskatoties uz grūtībām, studenti uzsver, ka svarīgs bijis draudzīgais kolektīvs, kas šķēršļus palīdzējis pārvarēt. „Ir gadījies būt izrakumos, kur nevar īsti sastrādāties ar cilvēkiem, tas ļoti apgrūtina procesu,” teic Jānis, piebilstot, ka atradumi un labās, pozitīvās emocijas ir daudz vairāk nekā negatīvā. Savukārt Ērika uzskata, ka „arī negatīvajā ir zināms skaistums. „Reizēm tas lietus un tie paši aizlijušie laukumi – tie jau kļūst tik absurdi, ka, no rīta ierodoties, tev nāk smiekli,” studente piebilst. Visi kā viens atzīst, ka darba process paiet ātri un rokot nekad nav klusums. „Tiek bārstīti joki, stāstīti stāsti, runāts par dažādām lietām un atgadījumiem, citiem izrakumiem,” teic Jānis. Lai gan garām braucošās mašīnas un vilciens neļauj līdz galam izjust 17. un 18. gs. elpu, studenti nenoliedz, ka, esot laukumā, par attiecīgo laika posmu mēdz šad tad aizdomāties. „Atrodot senlietas, tu sāc domāt, no kurienes tika izšauta šī lielgabala lode vai kas ar to zobenu ir cīnījies (par zobena fragmentu),” stāsta Jānis, piebilstot, ka arī pašu jautrības uzturēšanai tiek izdomātas leģendas.
Šīs nav bildītes grāmatās
Studenti izrakumos guvuši arī jaunas zināšanas. „Kā notiek dokumentācija, laukuma iezīmēšana, mērīšana, fiksācija - tās ir tādas lietas, kas ģeologos pa tiešo netiek apgūtas. Tā ir iespēja paskatīties, kā to dara arheologi,” stāsta A. Kukela. Savukārt vēsturniekiem tā ir prakse augstskolā gūtajām teorētiskajām zināšanām. „Vienmēr bildēs un grāmatās ir skaisti satīrītas un restaurētas senlietas, bet tev nav ne jausmas, kādas tās ir, kad tikko izceltas no zemes – netīras, melnas, aplipušas,” stāsta Ērika. Aija savukārt uzsver, ka jebkuri izrakumi notiek par savu laika posmu, līdz ar to var iemācīties atpazīt šī posma senlietas. Pie 17. un 18. gs. priekšmetu atpazīšanas studenti piešāvušies diezgan ātri. „Ja, piemēram, ir gaiša smilts zeme un iezīmējas tumšs četrstūris, tad skaidrs, ka tur kaut kam ir jābūt! Visādi kauli, pīpītes un apavi nāk ārā. Pēc zemes strukūtras var pateikt, ka tur ir kaut kas citādāks – zeme ir cietāka vai poraināka vai tumšāka, gaišāka,” stāsta Ērika. „Piemēram, rokot zemi, sāk parādīties ādas loksnes un tad, apstrādājot ar mazajiem priekšmetiem, atklājas, ka tas bijis apavs vai kaut kas cits no ādas,” piebilst Jānis, kurš ar Aiju piedalījās jau pagājušā gada izpētes darbos Jelgavas ielā 1. Arī Ērikai un Viesturam šī nav pirmā vasara izrakumos. Tiesa, daļai studentu šie izrakumi ir pirmā pieredze, kas ir Lauku prakses kursa ietvaros, piebilst A. Šnē. Viesturs uzsver, ka svarīgi izrakumus spēt izturēt. „Viens ir tas, ka tev patīk, bet otrs – vai tu spēj to izturēt. Šie patiešām ir ļoti grūti izrakumi,” puisis piebilst. Savukārt Aija, kas pati izrakumos piedalās jau piekto gadu, uzskata, ka pārliecība nāk ar otro reizi. „Ja pirmo reizi vēl var pašaubīties, tad, aizbraucot otro reizi, tu pēc tam turpināsi visu laiku. Tas kaut kā ļoti ievelk sevī iekšā,” uzskata Aija.
Trīs veidu senlietas
Alma Mater viesošanās laikā studenti strādā ļoti cītīgi, lai darbus līdz paredzētajam datumam pabeigtu. Lai to izdarītu, nepieciešams tikt pie pamatslāņa, kuru cilvēka darbība nav skārusi, paskaidro A. Šnē. Tālāk visi savāktie priekšmeti tiks apkopoti un vairāku mēnešu garumā analizēti. „Analīze nozīmē sistematizāciju, sakārtošanu, analoģiju meklēšanu literatūrā, jo šajā ziņā šī vieta nav unikāla. Jauno laiku apdzīvotība Latvijā un Rīgā ir ļoti plaša,” skaidro A. Šnē. Lai arī precīzi rezultāti un apstiprinājums par kobronskansti tiks iegūts pēc analīzes, A. Šnē sliecas domāt, ka 17. gs. kobronskanstes līmenis ir sasniegts. Par to varētu liecināt atrastā ēkas daļa, kas visticamāk bijusi skanstes daļa, dekāns uzskata. „Esam guvuši pārliecinošu apstiprinājumu pagājušā gada prognozēm – šī ir jauno laiku (17., 18., 19. gs.) apdzīvotība,” uzsver dekāns. „Konstrukciju paliekas, kuras šobrīd varbūt nav precīzi nodatējamas, bruģa klājums, dēļa klājums, arī grāvja vieta. Tas viss liecina, ka šeit dzīve ir risinājusies,” uzsver A. Šnē. Turklāt par 17.gs. liek domāt senlietas, kuras ir iespējams nodatēt – atrastās monētas, dažāda rakstura senlietas un artefakti (attiecināmi arī uz 18. un 19. gs.). Darbu vadītājs atrastās senlietas dala trīs daļās. „Ar karošanu saistītās, jo skanstes ir militārs nocietinājums, cietoksnis. Tās ir gan lielgabalu lodes, gan muskešu lodes, krama gabali, zobena asmeņa fragments,” skaita A. Šnē. Pie otrās atradumu kategorijas viņš ierindo ar sadzīvi saistītus priekšmetus, kas ir baltmāla pīpju kāta fragmenti, pīpju galviņu fragmenti un daļas, kuras ir ļoti plašā skaitā, - sprādzes, jostas sprādzes, saktiņas un cita veida sadzīves priekšmeti. Savukārt trešajā kategorijā ierindojami ar būvniecību saistīti priekšmeti – ķieģeļu fragmenti, koku daļas, apkalumi, naglas utml.
Pēc analīzes senlietas kā pērn tiks nodotas Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā, kamēr studenti, ejot garām izrakumu teritorijā topošā LU Akadēmiskā centra būvei, rakšanas darbus atcerēsies un pārrunās vēl ilgi.
