Manu uzmanību viņš piesaistīja jau kursā, ko apguvu pirmajā periodā februārī, - „Ethnicity, Representation and Media”. Pelēkmelniem, viegli izpūrušiem, pagariem matiem, kuros lieliski iekļāvās brilles ar biezajiem, melnajiem rāmīšiem. Kalsnu, nopietnu, bet mīļu seju ar kautru smīniņu tajā, ģērbies kā tāds angļu pašpuika, vērtējot no ārienes... viņam netrūka arī angļu vēsums un atturīgums. Pirmā doma: viņš noteikti ir brits! Iespējams, dzīvo Londonā, klausās Arctic Monkeys, Guillemots, vasarās dejo pie Hot Chip un Klaxons krutajos UK festivālos un novērtē citus vietējos mūsdienu angļu indie meistarus, viņam noteikti mājās plauktā stāv oriģinālie The Clash, Blur un Suede diski, kurus kopā ar vecākiem bērnībā klausījās uz visskaļāko....nav brīnums, ka viņš pat lekciju kursu izvēlējies pie sava tautieša - profesora Čārlija (Charles Husband, University of Bradford), un, iespējams, zem savas noslēgtās maskas slēpj kaut nedaudz to draudzīgumu, humoru un atvērtumu, ar ko var lepoties mūsu Čārlijs (viņš gan ir skots, ne anglis).
Kad lekcijas sākumā visi paziņojam, no kādām zemēm nākuši, mans iztēlotais brits kļūst par Igoru no Maskavas...kā? Nu galīgi neizskatās pēc krieva!?
Arī Igoram mana izcelsmes zeme liek reaģēt – pirms kādas lekcijas sākuma, kad es, skriedama pa trepēm uz pirmo stāvu, sastopu viņu trešajā, ātri paziņoju, ka lekcijas telpa mainīta un skrienu tālāk savās darīšanās, viņš, brīdi apdomājot, angļu valodā iejautājas no trešā stāva: „Starp citu, vai tu runā krieviski?”. Es apstājos savā skrējienā un ar nožēlu esmu spiesta atzīt, ka ļoti slikti, tāpēc priekšroku dodu angļu valodai...Skāde!! [mums abiem]
Tā nu diezgan klusi pagāja tas kurss, runājām par etnicitāti, vēsturiskajiem minoritāšu izcelšanās iemesliem, kur katrs prezentēja savas valsts situāciju, un nabaga mazajam Igoram bija jāizcieš netieši, bet tomēr pārmetumi lielajai Padomju Krievijai...es gan par vēsturi nestāstīju – gribēju izvēlēties ko pozitīvāku, lai neaizskartu jau tā „aprunāto” krievēnu – runāju par latviešu un krievu reklāmām radio, kas aicina runāt latviski...
Ir sācies otrais periods. Mēs ar Igoru tiekamies jaunā kursā, ko piedāvā viņam kā politoloģijas studentam atbilstošais politikas departaments...nesaprotu, ko es tur daru??? Izrādās, kad mājās aizpildīju Learning Agreement, biju komunikatīvākās domās par terminu „Public Space”...bet nekas, pirmās lekcijas paklausos – galu galā ievadlekcijā tuvāk iepazīstu Igoru, kurš negaidīti drosmīgi pirmais sāk ar mani runāt: „Kāpēc tu nezini krievu valodu? Tev taču vajadzētu zināt krievu valodu! Es dzīvoju kopā ar vienu latvieti, kurš zina...viņš gan Latvijā jau kādu laiku nedzīvo, jo mācās Maskavā...” Es stostos un taisnojos – tā un šitā, mājas darbus pildīja mamma vai citi klasesbiedri apmaiņā pret manu izpalīdzēšanu angļu valodā, grāmatas, kuras vajadzēja lasīt krieviski (Dostojevskis, piem.),izlasīju latviski, forša, nestingra skolotāja, bērnība pavadīta latviešu, nevis krievu smilšu kastē, un te nu es esmu – bez krievu valodas zināšanām! Piedod!...
Tad atnāku mājās, un domāju: jāsāk beidzot lietot webkurss „Social Consequences of Internet Use”. Apskatos savus kolēģus un redzu, ka mans Igors tur kā dzīvs! Neesam gan vienā grupā, bet, spriežot pēc diskusijām un komentāriem viņa grupā, izsecinu, ka krievēns ir apbrīnojami gudrs interneta lietās. Jēziņ!! Mana vēlme ar viņu iepazīties tuvāk pieaug!
Eju uz nākamo Public Space lekciju, nosēžos turpat, kur iepriekš cerībā, ka Igors nāks un apsēdīsies man blakus...viņš nāk, es saku „Hi”, bet šis man neatbild...ok, es saprotu, ka sveicināt jau es viņu moš varētu arī krieviski, bet kāda tam jēga, ja tālāko sarunu nevaru tādā pašā mēlē turpināt?? Un te, lūk, ir mūsu neērtuma punkts! Labi, bet pārāk nepārdzīvoju, jo zinu, ka tāpat šo kursu savu kredītpunktu listē nerakstīšu - iemainīšu pret vismaz kaut ko tādu, kas no komunikāciju nodaļas...lekcijas jau arī šeit ir interesantas, tikai daudz jāizdara, lai iegūtu kredītpunktus, ar komunikāciju sakara maza, drīzāk ar arhitektūru, un man tiek piedāvāts alternatīvs kurss, kur visi mani bijušie „International Journalism” biedri un kur profesors, apbruņojies ar melnu uzvalku ne tikai tēlo, bet arī ir ļoti respektabls...kaut gan auGstā un nevainojamā iespaida nenoturēšanas brīžos viņam savelkas tik patīkams un smuks smaidiņš kā manam Teemu no The Crash...Jā, viņš tomēr ir soms, kad uzvelk zeķes un pidžamu!!!
Ierodos uz šīs personības pirmo lekciju, un skatos – arī tur mans Igors (re, "kārtīgs" Erasmus students – sagrābjas visus iespējamos kursus, lai taču mācītos, nevis vazātos apkārt pa ballītēm!). Bet tur diemžēl kautro Igoru apslāpē džentlmeniskais flāms Niels no Beļģijas, kurš ne tikai pakonsultēja mani par kursā notiekošo jau pirms kursa, bet lekcijās uzrodas par kavalierisku blakus piesēdētāju.
Un Igors...satiku viņu Lieldienās uz ielas – šis gāja bariņā ar draugiem pa kādu nomaļu Helsinku rajonu, viņam pretī nācu es, meklēdama kādas tikšanās vietu...un jau atkal teicu viņam „Hi”, bet šis novērsās, izlikās, ka mani neredz un turpinot čalot savā draugu kompānijā aizgāja tālāk...es tomēr iešu uz tām Public Space lekcijām, lai vai bez kredītpunktiem un neizlasītiem tekstiem uz katru nākamo....taču nevar šitā, gribas ar viņu būt normālās attiecībās...
Bet tomēr: nu kāpēc es nezinu krievu valodu?? Pirmo reizi savā mūžā to tik ļoti nožēloju!!! Tas vairs nav raksts, kur man kāds labs kolēģis var iztulkot nointervētās un diktafonā ierakstītās krievu čočas viedokli. Un tā vairs nav konference krievu valodā, kuras saturu +/- atstāsta blakussēdētājs...
P.S. Un piedodiet, ja pēdējo dienu laikā no manis esat saņēmuši jocīgu uzaicinājumu pievienoties sazin kādam indiešu iepazīšanās portālam...netīšām piespiedu vienu ķeksi, un uzaicinājums nosūtītās VISIEM, kas manos gmail kontaktos....tātad arī tiem, kuriem toč to nevajadzēja saņemt. Es ceru, ka, atgriežoties Latvijā, vēl varēšu atrast darbu un turpināt mācības SZF...
