Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 1. daļa

Šis raksts lasāms arī portālā manapasaule.lv. 

Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Februāris – ziemas aukstākais mēnesis, un re – paveras iespēja to pārziemot Marokā. Turklāt pārziemot tā godam – mācīt bērnunama bērniem angļu valodu un pateicībā par to tikt uzņemtai marokāņu ģimenē. Tu brauktu? Man, kā jau kārtīgai latvietei, izdzirdot, ka kaut kas ir par brīvu (šajā gadījumā uzturēšanās un ēdiens ģimenē), sapnis par saules siltumu, pastaigām gar Atlantijas okeāna piekrasti, marokāņu virtuves bagātībām itin viegli pārvēršas realitātē: jau nākamajā mirklī epasta kastē ir lētas aviobiļetes rezervācija un aidā – prom uz siltajām zemēm...ja vien ideālo sapni no mēneša uz divām nedēļām nesaīsinātu pēkšņa saslimšana it kā siltajā Ziemeļāfrikā. Turklāt vēl ar kārtīgu devu marokāņu kultūras īpatnību. 

Maroka iekrita ekastītē

Tā kā esmu aktīva dažādās organizācijās, paziņojums, ka tiek meklēti eiropieši, kas varētu februāri pavadīt Marokā, skolojot bērnus, man tā vienkārši iekrita epastā. Pfuu, uzreiz nopriecājos, ka nebūšu viena, bet ar bariņu no Eiropas – tad jau var pavisam droši mesties iekšā nezināmajā. Turklāt biju jau angļu mēli mācījusi bērniem un pieaugušajiem Ēģiptē, līdz ar to man nebija iemesla baiļoties ne par savu angļu valodas skolotājas, ne arābu kultūras pieredzi. Ļoti iepriecināja arī tas, ka visam mēneša pasākumam bija plānojums – un papildus skološanai un dzīvošanai ģimenē bija paredzēts apmeklēt vietējos dārgumus Kenitrā, galvaspilsētu Rabātu, kā arī tūristiem tik iecienīto Marakešu. Naudiski mums, brīvprātīgajiem, par programmu būtu jāsedz tikai neliela daļa – apmēram 25 eiro, kas likās tā vērts. 

Pāris dienas pirms došanās ceļā un koferu krāmēšanas mums visiem sešpadsmit brīvprātīgajiem pienāca vēstule, kurā galvenais organizators dziļi atvainojās...ar tādu un tādu valdības rīkojumu naudu no bērnunama bērniem iekasēt nedrīkt, lai gan sākotnēji to bija atļauts darīt, līdz ar to mums jābūt gataviem maksāt 90 eiro, kā arī var rasties papildu tēriņi šai summai. Hmm, reakcijas bija divējādas. Vieni teica: vai mums tiešām nepieciešams piedalīties visās aktivitātēs, kurām šī nauda tiktu tērēta? (par palikšanu ģimenēs jāmaksā neesot). Otri teica: nu lab jau lab, samaksās, es tāpat tur veselu mēnesi par velti dzīvošu un galu galā – nav jau tie 90 eiro tik milzīgi liela summa. Turklāt negribas būt tam vienīgajam, kas tagad tēlos nabagu. Arī es biju nedaudz vīlusies. Taču, lai kāda būtu katra individuālā reakcija, viens bija skaidrs – lidmašīnas biļetes bija pasūtītas, grāmata par Maroku izlasīta, fantāzijas sasapņotas – būtu muļķīgi tagad nebraukt. Tā nu arī es izdomāju, ka jābrauc ir. Vien labi, ka biļeti biju pasūtījusi vienā virzienā. Jo piedzīvojumi tikai sākās.

Kafija un lidojums

Lidoju, protams, pa lēto: Ryanair līdz Briselei, mokoša nakts Šarleruā lidostā un tad ar Jet4You uz Kasablanku. Jau sēžot un gaidot lidmašīnu pamanu, ka liela daļa, ja ne vairākums ceļotāju, ir Eiropā dzīvojošie marokāņi, kas paši vai kuru senči uz šejienie emigrējuši. Viņu trumpis ir franču valoda, kas Marokā tik ļoti izplatīta. Ar to var dzīvot gan Francijā, gan Beļģijā. Lidojuma laikā sēdēju pa vidiņu – gar malu man blakus sēdēja viena no šādām Eiropas marokānēm. Tumša āda un mati – jā, mati brīvi krītoši, nevis hidžabā ietīti, kas islāma reliģijai piederas. Viņa ar vieglu roku pasūtīja tik daudz ēdamo – sviestmaizi, čipsus, - ka arī man sakārojās kaut ko nopirkt lidojuma laikā. Patiesībā jau biju domājusi, ka Jet4You nav tik nabagi, lai nepabarotu savus pasažierus, tāpēc biju pat speciāli taupījusies un neko nenopirku lidostā. Tad nu tagad jutu izsalkumu. Daudz atļauties nevarēju. Vēl joprojām taču bija šoks par tiem 90 eiro, tāpēc paņēmu pašu nepieciešamāko – kafiju ar pienu. Patiesībā tik ļoti nāca miegs pēc negulētās nakts lidostā, ka labprāt būtu gulējusi, bet tai pat laikā nebiju vēl sev vēderā ielējusi neko siltu – nu gluži vai prasījās. Tā nu es ar šiku pasūtināju savu kafiju un iedevu stjuartam ar kvadrātainu galvu un samākslotu smaidu divus eiro.

Pirmās sarunas ar kungiem

Lidmašīna nolaidās, bet imigrācijas lapiņas pasažieriem tā arī netika izsniegtas lidojuma laikā - stjuarti bija tik aizņemti ar ēdināšanu, ka laikam aizmirsa. Tāpēc nācās tās pildīt, pirms gāju cauri kontrolei. Nodarbošanās – ierakstīju žurnāliste. Tiesa, nepraktizēju tagad to regulāri, bet pēc pieredzes un visiem papīriem skaitos gan. Un izrādās imigrācijas kungam šis teikums radīja interesi. „No kura medija jūs esat?” viņš jautāja. Es salēcos. Tak jau domāja, ka varbūt no BBC. Vai tad mazāk prestižu ir vērts teikt? Es iedomājos, ka pateiktu: esmu no „Lielvārdes Ziņām”, kur mēdzu strādāt. Ko tev, kungs, tas izteiktu? „Nē, es jau tikai ārštatniece,” viņam atteicu. Lai neņem mani par tik svarīgu personu. Ko zini, varbūt tiem vēl papildu procedūras jākārto.

Laimīgi tiku ielaista Marokā, samainīju naudu uz dirhamiem un biju gatava sēsties vilcienā uz Kenitru. Cik ērti, ka tas kursēja no lidostas, nekur nebija jābrauc, vien jāpārsēžas Kasablankas centrā, bet to jau ar vietējo palīdzību izdarīt spēju. Un re, iegūstu vilcienā jaunu draugu. Izrādās, esam ar to pašu lidmašīnu pat atlidojuši. „Ko tad jūs šeit?” jautāju vīram, kam ap piecdesmit. „Braucu pie sievas,” viņš atbildēja. „Ak tā, vai tad nedzīvojat kopā?”

„Nē, mēs tikai pirms pusgada apprecējāmies, šī ir mana otrā sieva,” viņš ķiķina. 

„Un cik tad sievai gadu?”

„30.”

„Un kur iepazināties?”

„Internetā,” viņš turpina ķiķināt. „Hehe, tas tak normāli!”

Ir jau ir. Kungs, izrādās, ir no Libānas, kur no pirmās sievas jau divi bērni paspēti, tagad pēdējos gadus dzīvo Briselē un sagribējās vēl vienu mamzeli. Ha, vecais kārumnieks, es nodomāju. Un meitene – 30 gados noteikti bija tik izmisusi, ka nav jau vairs runas par kaut kādu izvēli. Jau no pieredzes Ēģiptē zināju, ka lielai daļai musulmaņu meiteņu tipiski apprecēties līdz tautā pieņemtajiem 25, ja ne - vari palikt vecmeitās. Un kaimiņi ar var sākt ar pirkstiem rādīt.

Pārvietojas ar takšiem

Kad vilciens apstājas Kenitrā, ir jau tumšs. Mani sagaida galvenais organizators Imads un viņa brigāde. Viens no brigādes uzreiz pieskrien pie manis klāt – būšot mans hosts, viņš saka. Vārdā Murads. Viņa ģimene neesot liela – tikai mamma un vecākais brālis, kas par mani uzņemsies rūpes visu nākamo mēnesi. Uz māju mani nogādā ar taksi – tas šeit ir visizplatītākais transporta veids. Nav arī pārāk dārgs Eiropas standartiem. Desmit minūšu brauciens maksā apmēram latu. Tiesa, ne jau cenas dēļ to parasti izvēlas, bet gan tāpēc, ka nav īsti alternatīvas – sabiedriskais transports ir pārāk mistisks savos ceļos un tiesa – ne vienmēr dodas vajadzīgajā virzienā. Turklāt vairākas reizes pat novēroju, ka tas bieži neapstājas pieturā vai nepaņem kādu pasažieri, kas nav paspējis pirmajā mirklī ielēkt busā. Secinājums – autobuss uzvedas kā tāds savvaļas kaķis – kur gribu, tur braucu. Tieši tāpēc arī vietējie visbiežāk izvēlēsies taksi, kas ir viegli sasniedzams un piedāvā salīdzinoši uzticamu servisu ar šoferīti (taksistu), kas  vismaz ir tevī ieinteresēts. Pareizāk sakot – ieienteresēts tavā naudā.

Katram savu televizoru

Izkāpām no takša un mani veda pa šauru ieliņu uz priekšu – laiks bija diezgan drēgns un jau tumšs, tikko bija sācis arī līt. Es un mani čemodāni sekojām Muradam pa mazo ieliņu, kas savienoja divas vertikālas māju rindas, kurās ik pēc metra vai diviem bija iemūrētas durvis – tas skaitījās kā viens dzīvoklis. Murads atvēra vienas no durvīm un mēs iegājām iekšā. Vispirms pavērās pavisam maziņš koridors, kur pa labi bija gareniska virtuvīte. Ja divi nostātos, tad tikai vertikāli, jo horizontāli vietas nepietiktu pavisam noteikti. Tālāk aiz koridora bija tā saucamā marokāņu istaba. Tajā pie trim sienām bija tradicionāli novietoti gaumīgi dīvāniņi un pa vidu – galds. Maltītes bija ļoti svarīgi ģimenes brīži, kad visi ēda kopā, tāpēc šo telpu varētu dēvēt par vissociālāko. Protams, tāpēc arī televizors novietots tieši šajā istabā. Tas nu pilnīgi noteikti jāatzīst – televizoram kā medijam arābu valstīs ir vissvarīgākā loma. Diena paiet vērojot ziņas un manas uzturēšanās laikā Al Jazeera kanāls rādīja nonstopā Ēģiptes nemierus, savukārt vakarā ģimene iegrimst seriālos un filmās, kas arī bieži vien ir ēģiptiešu. (Ēģipte ir lielākā filmu eksportētāja starp visām arābu zemēm)

Ziemas jakās pa istabu

No galvenās istabas varēja nokļūt uz trim guļamistabām. Viena mātei, otra – brāļiem, trešā – man. Istabās pārsvarā bija tikai gultas un skapji drēbēm un lietām, izņemot manējo – tādi paši dīvāniņi pie visām četrām sienām kā dzīvojamā istabā – laikam istaba oriģināli domāta kuplāku ģimenes pasākumu rīkošanai. Istabiņas ir ļoti mazas, kā tādas aliņas bez logiem. Turklāt mājas nav celtas ar tradicionālo jumta konstrukciju. Jumts ir līdzens un uz tā tiek žāvēta veļa – pirms braucu uz Maroku, lasīju, ka sievietēm jumtu augšas parasti ir kā socializēšanās vieta, kas īpaša ar to, ka tā domāta tikai viņām – vīrieši tur nenāk. It sevišķi, ja dzīvoklīši ir viens pie otra saknapināti, tad sievietes, nesot augšā veļu un izkarinot to žāvēties, var viena ar otru sarunāties. Ja saulīte nevar ienākt pa logiem, kuru nav, tad šī ir vieta, kur tā pavisam noteikti tiek iekšā. Tas ir labi ne tikai slapjajai veļai, bet arī, ja vēlas siltumiņu pasmelties, ko noteikti nevar gūt istabā. Ziemas mēnešos (janvāris, februāris) uz jumta ir siltāk nekā pašā mājā, kur nav apkures un mājinieki sēž biezajās ziemas pufaikās un segās, lai nenosaltu, kamēr vēro televizoru. 

Mazgājies un izkārnies vienuviet

Ja runājam par sevis apmazgāšanu un dvēseles atvieglināšanu, tad nu mīļie - sagatavojieties uz nelielu kultūršoku. Protams, lielās pilsētās, smalkos ofisos, biezās villās un dzīvokļos noteikti varēs sastapt Eiropas stila dušu un tualeti, bet tradicionālā un nabadzīgākā aliņā, kādā es biju nokļuvusi, ir arī tradicionālā tualete – maza kvadrātaina telpa, kurā pašā vidū caurums – tas tā kā būtu ķemertiņš, kur es tupus izdaru savu vajadzību. Un tad noskaloju to ar spainīšiem, kas salikti uz ūdens krāna. Kad prasīju, kur atrodas duša, domādama, ka te jau nav vairs vietas, noteikti kādā citā telpā, - izrādās nekā! Dušas šļauka ir turpat augšā uzstutēta un praktiski sanāk dušojoties stāvēt dažus milimetru no...lai neteiktu uz tualetes. Nav tik traki, ka pašā caurumā jāstāv, bet turpat apkārt tu tomēr līgojies no vienas kājas uz otru, kamēr apskalojies. Ak jā, un siltais ūdens nebūt nav pašsaprotama lieta. „Vai tu mazgājies siltā vai aukstā ūdenī?” kādai no brīvprātīgajām ģimene drošības pēc pajautāju – nevar jau zināt, kā tie vācieši beržas tur Eiropā, gan jau domāja. Viņai gan jautājums vien radīja drebuļus, nerunājot par pašu ūdeni, kas izrādījās ir tikai auksts.  Manā ģimenē par laimi darbojās sistēma, ka silto ūdeni var dabūt, pirms tam to atgriežot. 

Lūk, mana ģimene!

Mana ģimene, kā jau Murads teica, nebija liela, jo īpaši zinot, ka marokāņu saimes mēdz būt raženākas ar krietnu pulciņu bērnu. Ģimenes māte bija tipiska mājsaimniece. Viņas dienas pagāja pie plīts, rūpējoties par brokastīm, pusdienām, vakariņām un kafijas vai tējas pauzēm, ja atnāca kāds ciemiņš. Sievietes vīrs jeb ģimenes tēvs nomira pirms diviem gadiem. 

Murads ģimenē bija jaunākais dēls – 25 gadus vecs. Viņš bija iesaistījies organizācijā, kas rīkoja mūsu brīvprātīgo aktivitātes Kenitrā. Nedomāju, ka viņš ar to pelnīja naudu. Viņš teicās, ka viņam ir savs privātbiznesiņš, bet kaut kā neizskatījās īsti peļņu nesošs, jo naudas ģimenei bija maz. Turklāt arī viņa angļu valoda nebija tik laba, lai es uzķertu, ko viņš īsti domāja ar savu nodarbošanos. Lai nu kā puisis bija pats ļoti ieinteresēts brīvprātīgajā darbā un sapņoja nākamajā vasarā braukt uz Ganu un palīdzēt celt mājas. Tāpēc arī viņš bija iesaistījies mūsu brīvprātīgā projekta koordinēšanā – „tikai lai redzētu bāreņu smaidu” – viņš skaidroja savu motivāciju piedalīties. 

Murads

Murada brālim Muhamedam bija 33. Arī viņš tāpat kā Murads nebija mācījies augstskolā un, kad jautāju Muradam, ar ko viņa brālis nodarbojas, atbilde bija – iepērk un pārdod preces. Sākumā es pat nesapratu, kāds īsti ir puiša darbs, jo likās caurām dienām viņu redzu sēžam mājās pie televizora vai palīdzam savai mammai virtuvē. Ja arī viņš šad tad izgāja ārā, tad vai nu spēlēt futbolu vai pie draugiem. Murads paskaidroja, ka pēdējā laikā vecākā brāļa nodarbošanās ir diezgan bīstama, jo viņam neesot licences, kas ļautu preces pārdot. Tomēr viņš uzdrošinājās sapņot - par savu kafejnīcu vai taksista biznesu. Lai to uzsāktu, viņu atturēja tikai nauda. „Bet viņš dabūs ar laiku,” mani izbrīnīja brāļa Murada pozitīvisms. „Marokā mēs viens otram palīdzam, visa ģimene palīdz...kā to nesen izdarīja mans tēvocis, kas man atsūtīja naudu, kad lūdzu,” jā, pirmais solis uz sapņa izdošanos bija sperts – pozitīva domāšana. Muhameds sapņoja arī par ģimeni un bērniem. Pavisam pretēji domāja jaunākais brālis Murads – „man ir labi, kā ir! Es nevēlos sievu, kas pieprasa skaistas drēbes un māju,” viņš teica, piebilstot, ka ļoti bieži marokāņu meitenes ir materiālā labuma meklētājas. 

Turpinājumu lasi šeit.