Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 2.daļa

Turpinājums no 1. daļas. 
Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Brīvprātīgie - dažādu ceļu gājēji

Pirmā brīvprātīgo tikšanās notika jau pirmajā vakarā, kad es ierados Kenitrā. Patiesību sakot, tā nebija formāla tikšanās, bet pasēdēšana ar tiem, kas bija jau atbraukuši. Izrādās, liktenis savedis kopā dažādu dzīves ceļu staigātājus – te ir gan studenti, kas izbrīvējuši laiku aizņemtajos studiju grafikos, vairs nestudējoši jaunieši kā es, gados pavecākas dāmas, no kurām viena (no Dānijas) ir agri aizgājusi pensijā un tagad ceļo no Indijas uz Ķīnu, no Dānijas uz Maroku. Ir viens pensionāru pāris no Francijas – vīrs skolas laikos te aizvadījis trīs gadus, jo tēvs no Francijas bija nosūtīts šeit strādāt un tagad kopā ar sieviņu varēs ne tikai mācīt bērnus, bet arī kavēties nostaļģiskās atmiņās. Ir kāda krievu meitene, kas atbraukusi ar divgadīgo bērniņu un savu mammu. Mūsu dažādība vien liek pasākumam iezibēties. Taču kā izrādās ar to nepietiek, lai lietas virzītos un izdotos.

Nākamajās dienās ieradās arī pārējie brīvprātīgie, kas netika satikti iepriekšējā vakarā, lai pievienotos oficiālajam notikuma sākumam. Pārsteidza tas, ka Imads ar savu komandu nekādas uzrunas neteica, vien atvēra skatuvi jautājumiem – un tad caur jautājumiem tika mēģināts noskaidrot tālāko. Tiesa, vairāk par nākamo dienu uzzināt nemaz neizdevās, un pamazām mēs sākām atklāt, ka, lai arī pirms braukšanas bija saplānota programma 30 dienām, tagad mēs vien runājām par nākamās dienas programmu – pusdienām ar ģimeni, kurām vēl nebija pat satikšanās laiks izdomāts. Savukārt pati bērnu skološana paredzēta vēl pēc pāris dienām, jo bērniem brīvdienas. Pat ja niknajiem plānotājiem eiropiešiem sākumā to bija grūti pieņemt, lielākajai daļai pret brīvdienām nebija iebildumu. Vien 90 eiro iekasēšana pirms uzzinām, kas tad mūs galu galā sagaida – taču ar stingru solījumu, ka pie programmas (nu jau jaunās) tiek strādāts – neradīja simtprocentīgi uzticīgu priekšstatu. Lai nu kā naudiņa atdota – tagad gaidām artavu. 

Piektdienās kuskuss

Izrādās, nākamās dienas kopīgās brīvprātīgo pusdienas bija ieplānotas manas ģimenes mājā. Vien es pati par to uzzināju attiecīgās dienas rītā. Hmm, būs jauki visus šeit redzēt. Pusdienas bija vissvarīgākā ēdienreize. Bija dzirdēts, ka dažkārt pat ofisi aizveras uz trim stundām, lai noturētu ikdienišķo pusdienu pārtraukumu. Ēdieni pusdienās parasti nāk trīs stāvos: pirmais ir tā saucamie salāti un apetīti rosinoši ēdieni, otrais – parasti vistas vai liellopu gaļa (tikai ne cūkgaļa) ar spageti, rīsiem vai ko citu, taču ja ir piektdiena, kas ir svētā diena pēc musulmaņu kalendāra un mošejas apmeklēšanas diena (līdzīgi kā kristiešiem Baznīca svētdienās), tad pusdienu galdā tiek likts kuskuss - marokāņu tradicionālā delikatese. Tāpat arī ar kuskusu mielojas svētku vai citās ģimenei īpašās reizēs, piemēram, kad pulcējusies visa radu saime. 

Trešajā ēdienu kārtā parasti mielojas ar augļiem, citkārt, šī sadaļa tiek izlaista, uzreiz pēc malītes piedāvājot tēju. Tradicionālajā stilā pagatavotā tēja vienmēr noslēdz pusdienu maltīti. Pirmais, ko eiropietis pamanīs, būs tējas šķebinošais saldums. Marokāņi netaupa cukuru tējas pagatavošanai – divi kalniņi cukura tiek iejaukti kopā ar ūdeni un tēju un savārīti. Tad seko īpašais tējas ieliešanas process – čaiņiks tiek pacelts iespējami augstu no tējas glāzītes un šaurā strūkliņā sāk tecēt traukā. Kāpēc tāda procedūra? Lai tējas virspusē, kad tā ielieta glāzē, veidotos baltas putiņas, - tā ir zīme, ka tēja ir pareizi sagatavota un ielieta. 

Pastaiga medīnās

Dienas turpinājumā visi bariņā devāmies uz Kenitras medīnu. Medīnas ir vai katrā Marokas pilsētā, un tām ir ļoti liela sociālā loma un bieži tur pat cilvēki dzīvo, ja medīna ir kā tāds ciematiņš, piemēram, galvaspilsētas Rabātas medīna. Varētu pat teikt, ka visa marokāņu dzīve notiek medīnas – tirdziņos, kur viņi iepērkas vai katru dienu. To pieprasa viņu dažādā virtuve, kas ir iemesls dažādajiem produktiem, garšvielu kalniem, augļiem un dārzeņiem, vietējiem saldumiem. Medīnas ir samērā dārgi tirdziņi, lētāks ir tā saucamais suk (souk). Arī tur labumu netrūkst. Jau izejot pa šādu tirdziņu vien, tu smelies ļoti daudz marokāņu kultūras un gūsti katras pilsētas šarmu. Protams, līdzīgi kā citos arābu valstu tirgos, ļoti neatņemama sastāvdaļa marokāņu tirgos ir kaulēšanās. To sagaida gan pārdevēji, gan pircēji. Jebkuru mantu var nokaulēt. Tā ir tirgus būtība – lēni staigāt, skatīties, kaulēties, aplūkot mantas, runāties ar pārdevēju. Te nav ātrais šopings – ieskrēju lielveikalā, saliku grozā visu, ko vajadzēja, samaksāju, prom. Eiropietim, kas negrib medīnām un sukiem veltīt laiku, varētu būt diezgan pagrūti tikt galā ar ļaužu masām un cenām.

Medīna. Photo by M.R.

Marokas kultūras iepazīšana turpinājās arī nākamajās dienās. Brauciens uz pludmali ar taksi, par kuru pārsteidzošā kārtā bija jāmaksā pašiem (likās jau, ka 90 eiriki nosedz programmas izmaksas...), sēdēšana kafejnīcās, kam arī naudiņa jāvelk ārā no saviem makiem, vietējo marokāņu uzaicinājumi uz vakariņām vai pusdienām. 

Meiteņu un puišu bērnunami

Marokā ir nodalīti zēnu un meiteņu bērnunami. Mūsu grupas pirmā viesošanās bija puišu mītnē. Sagaidīja nama direktors, kas pastāstīja, ka tur mīt bez vecākiem palikuši vai trūcīgu ģimeņu zēni no 5 līdz pat 22 gadiem. Ēkas pašā vidū ir skaists dārzs ar apelsīnu kokiem, taču mēs jau esam gudri – zinām, ka, lai arī šis ir apelsīnu sezonas laiks, tuvējās apkārtnes kokos augošie oranžie augļi nav ēdami – tie ir skābi kā citroni. Nama iekštelpas ir diezgan pieklājīgas, zēni guļ pa divi vai pa trim vienā istabiņā. Tālākā apskate mūs ved uz ēdnīcu un mācību telpām, kas, būsim godīgi – nekādu draudzīgo atmosfēru nerada. Vienkāršas solu un galdu rindas, un telpa pati par sevi izstaro aukstumu ar ģiptīgi zaļajām sienām, kurām tā vien prasās, kā nomainīt apmetumu. Februārī aukstumu jūt vistiešākajā nozīmē, ņemot vērā, ka Marokā apkure lielākoties netiek izmantota. 

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Direktors, kas mums pirmajā dienā izrādīja namu, ne vien ekskursijas beigās pacienāja ar tēju un cepumiem, bet arī stāstīja, cik ļoti mīl nama zēnus un rūpējas par tiem. Tas jau nekas, ka paši bāreņi mums, skolotājām, pēc tam stundās stāstīja ko citu, proti, rokas pacelšanu un sišanu, īpaši uz jaunākajiem zēniem. 

Meiteņu bērnunams man rādījās siltākās krāsās. Ne tikai tāpēc, ka diena, kad to apciemojām, bija siltāka, bet noskaņas dēļ – telpas bija gaišākas. Dārzu rotāja ne tikai apelsīnu koki, bet arī palmas, kas vienu brīdi radīja iespaidu, ka esi pludmalē. 

Brīnumskolotājas no ārzemēm

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Meiteņu namā vairāk neuzturējos, jo biju izraudzīta kā puišu skolotāja. Tas laikam tāpēc, ka dzīvoju netālu no zēnu bērnunama. Lai gan pirms brauciena biju sagatavojusies uz pamatīgu skolotājas amata pildīšanu un kārtīgu gatavošanos stundām, tas viss beigās izvērtās pavisam citādā – marokāņu stilā. Izrādījās, ka skolotāju ir vairāk nekā klašu un skolēnu, tāpēc lielākajai daļai vajadzēja mācīt pāros – es biju viena no tām. Mana partnere bija ap 40 gadus veca vāciete, ar kuru kopā skolojām apmēram 15 jauniešus vecumā no 17 līdz 21 gadam. Sajūtas bija dīvainas. Pirmkārt, klase bija ļoti auksta, jo apkures tur nebija, tāpēc es parasti uz stundām gāju ar segu. Otrkārt, mūsu studenti likās vairāk ieinteresēti savās ārzemnieciska izskata skolotājās, nekā pašā angļu mēlē. Viņi stundu laikā uzdeva jautājumus vai izteica piezīmes, piemēram, „Tev ir zilas acis”, kas lika justies kā apbrīnotām un novērotām aiz zoodārza krātiņa. Protams, varēja saprast viņu attieksmi. Tie bija jaunieši, kas par visām varītēm cerēja tikt prom – prom no sava bērnunama, kur viņi bija piedzīvojuši bargu direktoru un dažs labs arī viņa sitienus, prom no Marokas, kurā lielākajai daļai no viņiem nebija savas ģimenes. Divas ārzemnieces, kas viņu tumšajos vakaros pēkšņi ienāca kā angļu valodas skolotājas likās kā iespējamā saite viņu bēgšanai. Cik ļoti viņiem gribējās dzīvot citādu dzīvi, tikt pie savas mājiņas, naudas un ģimenes. Kāds puisis, kas angļu valodu zināja diezgan labi, vasarās strādāja Makdonaldā, un pateicoties darbam, viņam bija savi iekrājumi – to varēja redzēt arī viņa ārējā izskatā. Taču ne visiem bija tā paveicies.

Bieži vien stundas aizritēja kā dalīšanās pieredzē par dzīvi Eiropā un Marokā. Godīgi sakot, savas skolotājas karjerai šī pieredze neko daudz nedeva, jo arī strādāt pārī bija diezgan neērts veids – katrai tomēr savas idejas par mācīšanu. Taču kā kultūras iepazīšanas aktivitāte tā bija vērtīga.

Lai nu kā, beigās pati mācīšana tika uztverta kā tāda otrā plāna nodarbe. Un organizatoriem nerūpēja, ka 30 cilvēku grupai, tāpat kā 3 cilvēku grupai ir viena skolotāja, bet 15 pusaudžus skolo divas dāmas. 

Turpinājums uz 3.daļu.