Kad: augusts, 2009
Kur: Helsinki, Somija
Progresējot gan teritorijas lieluma, gan dienu skaita ziņā, ir aizritējis Somijā vērienīgākais indie un alternatīvās mūzikas festivāls - Flow festival. No 13. līdz 16. augustam tas pulcēja ap 40 tūkstošiem mūzikas mīļotāju, piedāvājot zināmus un ne tik zināmus pašmāju un starptautiskus māksliniekus vēsturiskajā Suvilahti elektrostacijas rajonā Helsinkos. Kraftwerk, Ladyhawke, Lily Allen, Vampire Weekend, White Lies, Grace Jones – šie bija festivāla gaidītākie viesi.
Kraftwerk iesilda festivālu
Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem, kad šis festivāls tiek organizēts, šogad Flow paplašināja savu tradicionālo trīs dienu ilgumu, sākot festivālu par dienu ātrāk ar vācu leģendārās krautroka grupas Kraftwerk koncertu. Kā vēsta organizatori, koncerts, uz kuru biļetes bija jāpērk atsevišķi nekā uz pašu festivālu, bija gandrīz izpārdots un to apmeklējuši vairāk nekā 6 tūkstoši skatītāju. Jāpiebilst, ka Kraftwerk kā festivāla atklājošās grupas mūzika lieliski piepildīja festivāla industriālo vietu, kura tumsai tuvojoties, tika izgaismota ar gaismiņu virtenēm, radot arī nedaudz romantisku Ziemassvētku noskaņu.
Pirmā diena: dejas pie „degošās Parīzes”
Tiem, kas Kraftwerk koncertu neapmeklēja, festivāla nedēļas nogale iesākās piektdienas pēcpusdienā, 14. augustā. Uz sešām skatuvēm, ko Flow šogad piedāvāja, tika sagaidīti vairāk nekā 70 mākslinieki. Par iecienītākajām skatuvēm izvērtās divas – galvenā un telts skatuve, savukārt pārējās četras vairāk pulcēja elektroniskās un deju mūzikas cienītājus. Piektdien kā pirmie telts skatuvi atklāja amerikāņi The Terror Pigeon Dance Revolt, kuru uzstāšanās bija krāsaina un pat līdzinājās karnevālam. Grupas dalībnieki uzstājās ne tikai uz skatuves, bet kāpa arī lejā un centās sadraudzēties ar auditoriju, iesaistot to savos priekšnesumos. Tiesa gan, nedaudzie klausītāji šādam pavērsieniem gan vēl nebija īsti gatavi, tomēr tas nemazināja grupas entuziasmu. Pēc šiem māksliniekiem ir vērts doties uz galveno skatuvi, kur to jau kā pirmie iesildījuši somu hiphopa un regeja mākslinieki Oi Pojat, bet kā nākamā gatavojas kāpt zviedru dziesminiece Frida Hyvönen. Pēc gada pārtraukuma viņa ir izdevusi savu otro albumu Silence is Wild, un tagad uznāk uz skatuves tērpusies kā feja, kas nosēžas pie klavierēm un uzbur mierīgu mūziku, tomēr īstajā brīdī pārtraucot to, – te ar bungu ritmiem, te piesitot stiprāk uz klavieru taustiņiem, te uzdejojot stepu, - tādējādi izvairoties no ieslīgšanas garlaicībā.
Pēc Fridas Hyvönenas laiks doties uz telts skatuvi, kur uznācienam gatavojas somu meiteņu grupa Pintandwefall. Iespējams, šīs četras priecīgās, saulainās, nedaudz bērnišķīgās, maskās tērptās meitenes grupas darbības sākumā nenojauta, ka sākotnēji pusnopietnais skolas projekts tik veiksmīgi iekaros somu indie mūzikas lauku, kā tas pašlaik ir noticis. Meitenes uz skatuves mainās ar saviem instrumentiem, visas labprāt runā ar auditoriju, tādējādi nepiešķirot kādai izteiktas līderes lomu. Viņas spēlē kaut ko starp pop, garage un punk. Kā nākamais mākslinieks, kas noteikti jāredz, ir romantiskais francūzis un Amēlijas meistars Jans Tīrsens (Yann Tiersen). Uz skatuves viņš ieslīgst emocionālā un domu pilnā postrokā, tikai kā pēdējo nospēlējot skaņdarbu no filmas Amēlija.
Pēc Jana Tīrsena turpinās franciskā noskaņa, taču somu izpildījumā, jo uz telts skatuves spēlē triju meiteņu apvienība Le Corps Mince de Francoise. Lai gan grupas nosaukums viņām ir franču valodā, dziesmas pārsvarā tiek sacerētas angliski. Stilīgi ģērbušās un Somijas mūzikas ainai netipiskas šīs trīs enerģijas pilnās somietes apvieno kaut ko no elektro un indie un pēdējā gada laikā guvušas diezgan lielu publikas un mediju atzinību ne vien dzimtajā Somijā, bet arī Lielbritānijā un Francijā. Kamēr meitenes, no kurām divas ir māsas, pašlaik strādā pie sava pirmā albuma, jau par īpaši populāriem un lipīgiem kļuvuši viņu singli, Bitch of the Bitches, Cool and Bored un Rayban glasses. Uzņemot Le Corps Mince de Francoise enerģiju, gluži loģiski liekas nākamos dejas ritmus sagaidīt New Young Pony Club vadībā pie lielās skatuves. „We are here to party,”* jau pašā sākumā uzsver grupas soliste un vienu pēc otra spēlē sava pēdējā albuma singlus Ice Cream, Get Lucky, The Bomb, pārsteidzot auditoriju arī ar jaunām dziesmām.
 |
| Yann Tiersen |
Pēc New Young Pony Club uz galvenās skatuves gatavojas uzstāties amerikāņi Vampire Weekend, kuriem jau sapulcējies ļoti liels atbalstītāju pulks. Pēdējā laikā popularitāti ieguvušie ņujorkieši labprāt parāda savu pozitīvo noskaņojumu, pielipina to auditorijai un atzīst šo par vienu no saviem labākajiem koncertiem. Festivāla pirmo dienu noslēdz Ladyhawke no Jaunzēlandes, kas uzstājas telts skatuvē. Lai arī uzstāšanās ir samērā īsa un Ladyhawke uz skatuves nav īpaši runīga, grupa nepieviļ ar savu mūziku un nospēlē auditorijas tik ļoti gaidītos singlus My Delirium un Paris is Burning, ļaujot skatītājiem kļūt par dejotājiem.
 |
| Ladyhawke |
Otrā diena: akmenī kaltie White Lies
Festivāla nākamā diena iesākas ar vietējo somu grupu uznācieniem. Uz telts skatuves sevi ļoti pārliecinoši parāda Rubik. Reti kura indie roka grupa ir radījusi tādu sajukumu somu mūzikas laukā kā Rubik, izsakās kritiķi, kas jo īpaši atzinīgi novērtē grupas dzīvās uzstāšanās. Tāpat arī šajā festivālā grupu uzņem ar lielu atzinību, jo īpaši gaidītos singlus City and the Streets un neseno Goji Berries. Neilgi pēc tam uz tās pašas skatuves skatāmas Ņujorkas meitenes Vivian Girls, kamēr uz lielās skatuves auditorija var izdejoties afro beat ritmos pie Seun Kuti & Egypt 80 no Nigērijas. Tomēr vakara gaidītākie viesi neapšaubāmi ir angļi White Lies, saukti par unikālu fenomenu pašreizējā rokmūzikā. Savas uzstāšanās laikā grupa izpilda dziesmas no sava debijas albuma, tai skaitā tituldziesmu To Lose My Life, kas vēl nesen pabijusi Lielbritānijas topa pirmajā vietā un kā pēdējo - savu leģendāro Death. Viesojoties Somijā pirmo reizi, grupa tiek uzņemta lieliski, taču neizskatās, ka šī uzstāšanās daudz atšķirtos no citām vietām, kur grupa pašlaik aktīvi koncertē. Pēc White Lies galvenā skatuve tiek nodota leģendārās jamaikiešu vokālistes, modeles un aktrises Greisas Džonas (Grace Jones) rīcībā. Savukārt pēc tam laiks iet uz telts skatuvi, kur jau savus instrumentus skaņo kanādieši Handsome Furs, kas aprīļa beigās viesojušies arī Latvijā. Grupas dalībnieki Dens Bekners (Dan Boeckner) un viņa sieva Alekseja Perija (Alexei Perry) nebaidās nodoties enerģiskam priekšnesumam uz skatuves. „We love this festival so much,”** sajūsmināti izsakās Dens.
 |
| White Lies |
Festivāla pēdējā diena sākas ar somu-amerikāņu eksperimentālā roka un Balkānu vokālās mūzikas grupu Vuk, kas patiesībā ir soliste Emīlija Čīgere (Emily Cheeger). Viņa spēlē ērģeles, taustiņus un sit bungas, mainoties ar pārējām grupas dalībniecēm. Mūzika ir melanholiska, bagāta un piepildīta. Uz skatuves Emīlija ir ļoti nopietna, bet atļaujas draiskai dejai pēdējās dziesmas laikā. Pēc Vuk uz telts skatuves ir vērts noskatīties vēl vienu somu grupu, kas pēc sava nesen izdotā albuma Our Temperance Movement likusi sevi pamanīt ne tikai Somijā, bet palēnām to dara arī ārzemēs. Tie ir Cats on Fire - četri zviedriski runājoši somu puiši, no kuriem nevar nepamanīt solistu Matiasu. Viņš uz skatuves nododas tramīgai spēlei grupas priecīgajā indie pop mūzikā un vienā brīdī šķiet, ka burtiski līdzinās kaķim uz uguns.
Uz lielās skatuves pēdējā festivāla dienā par vienu no gaidītākajiem kļūst Lilijas Alenas (Lily Allen) uznāciens. Gaidītākajiem gan auditorijas sajūsmas, gan dziedātājas kavēšanās ziņā. Un, uznākot viņai uz skatuves, jau pēc pirmajām nodziedātajām dziesmām Lilija Alena neslēpj savas emocijas un pēkšņi sāk raudāt. Vai aizkustinājums? Kā māksliniece stāsta vainīga viņas iepriekšējā vakarā savainotā mugura, kas neļauj pilnvērtīgi nodoties šovam. Neskatoties uz to auditorija ar sajūsmu uzņem viņas singlus 22, Everyone’s at it, Fuck you, kā arī popzvaigznes emocionālo un vaļsirdīgo noskaņojumu, kāds viņai vēl nekad neesot bijis uz skatuves. Kamēr viņa dzied savu veiksmīgo singlu Fear, uz telts skatuves instrumentus skaņo briti The Big Pink. Viņu uzstāšanos sākumā patraucē tehniskas problēmas, taču auditorija ir pacietīga un sagaida grupas zināmos singlus Velvet un Dominos, kurus uzlecošā britu indie grupa nodzied kā pēdējos. Pēc The Big Pink jāsteidz atpakaļ uz galveno skatuvi, kur Liliju Alenu nomaina zviedri Fever Ray. Šis ir zviedru zināmās grupas The Knife dalībnieces Karinas Dreijeres Andersones (Karin Dreijer Andersson) solo projekts. Savu debijas albumu viņa izdeva šī gada sākumā, strādājot pie tā pēc sava otrā bērna piedzimšanas garīgā drudzī un nespējīga gulēt. Viņas uzstāšanās Flow festivālā ir mistiska un baisa – tumsnējā skatuve ar lampām, lāzerstariem, kas no skatuves plūstot izkliedējas auditorijā, maskās tērptie grupas dalībnieki un pati noslēpumainā Karina, kuras seju nemaz nevar redzēt.
Ja kādam paliek bail no Fever Ray, var droši paglābties pie telts skatuves, kur jau sācis muzicēt Final Fantasy. Talantīgais kanādietis Ovens Palets (Owen Pallett) savas uzstāšanās laikā veiksmīgi apvieno vairāku instrumentu spēli. Tāpat mūziķis neskopojas ar draudzīgiem komplimentiem somu auditorijai – viņš paslavē skaistos cilvēkus, kuri tērpušies apspīlētos džinsos un nēsā brilles ar melniem rāmīšiem. Viņa skaistās vijoļu kompozīcijas arī noslēdz šī gada Flow festivālu.
 |
| Lily Allen |
 |
| Final Fantasy |
„We are here to party,”* - Mēs šeit esam, lai ballētos
„We love this festival so much,”** - Mums ļoti patīk šis festivāls
Raksts tika publicēts portālā TVNET. Skatīt šeit:
No comments:
Post a Comment