VIDEOs: Mew @ Pukkelpop, 2006

Mew live in Pukkelpop festival (Belgium), 2006.

Jaunās rokmūzikas festivāls ar katru gadu roķīgāks

Kad: Augusts, 2006
Kur: Jelgava, Latvija

Šis noteikti nav populārās mūzikas festivāls, kas pulcē vairākus tūkstošus skatītāju. Un tas noteikti nav arī festivāls, kas notiks milzum lielā stadionā. Pasta sala Jelgavā, kur pasākums notiek, ir maza, mīļa un mājīga teritorija, kas it kā nošķir notikumu no apkārtējās pilsētas dzīves, tādējādi padarot to tikai interesentiem nozīmīgu. Te ir gan karuseļi, ko festivāla laikā izmanto ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, gan arī skaists skats uz tiltu. Jau ierodoties uz pasākumu un redzot cilvēku bariņus, kas tam ieinteresēti tuvojas, gribot negribot nākas novērtēt arī pasākuma apmeklētāju ārējo izskatu – te ir gan metālisti, gan rokeri, gan panki, arī goti un alternatīvās mūzikas cienītāji, šur tur arī kāda vecmāmiņa un vectētiņš, kas gan pārsteidz, gan priecē.

Jaunās rokmūzikas festivālu (JRT) šogad bija gods atklāt darkpop grupai Ex-Animā no Mālpils. Tērpušies melnā, viņi spēlē pārliecinoši un ar stipro bungu rīboņu liek sev pievērst uzmanību skatītājiem, kas it kā grib, it kā negrib jaunos censoņus dzirdēt, jo kā jau sākumā vēl ir kūtri un pie alus glāzēm pieplakuši. Bet grupa turas bravurīgi, īpaši abas solistes, kas papildina viena otru un nemaz nereaģē uz dažu skatītāju rupjajiem lūgumiem doties mājās. „Atdod man pēdējo asins lāsi,” – tā dzied grupas soliste un piedzīvo dažu skatītāju lēkāšanu vai pareizāk sakot izcelšanos jau pašā sākumā.

Nākamās rindas kārtībā ir pašmāju Jelgavas grupas, kas festivālu iekrāso poproka noskaņās. Kā pirmos pasākuma vadītājs piesaka grupu Hertz, pieminot to iespējamo līdzību ar Prāta Vētru. Var jau būt, ka Hertz mūzikā var saskatīt kaut ko no prātnieku albuma Veronika,  arī solists izskatās dienās būs atraktīvs un aktīvs. Jau ar vārdiem „uzrausim šim vakaram mazliet atšķirīgu mūziku” viņš gribot negribot pievērš uzmanību un kāds alu dzerošs skatītājs pat sēdēdams malā ir spiests saausīties. Bet tomēr publika viņus neaplaimo tik ļoti, cik viņi varbūt būtu pelnījuši – cilvēki pabīdījušies prom no skatuves, un tikai grupas pēdējo dziesmu laikā dažs labs dzied līdzi dziesmām. Ar mūsdienu Prāta Vētru šo grupu grūti salīdzināt kaut vai tikai tāpēc, ka pietrūkst taustiņinstrumentu melodiskuma. Toties trīs ģitāras mūzikai vietām liek skanēt postroka stilā. Gan dziesmās, gan grupas dalībniekos jūtams ritmiskums un pozitīvisms. Pat pasākuma vadītajs pēc Hertz nokāpšanas no skatuves neslēpj, ka „bija tak smuki”.

Turpinot līdzīgā muzikālā ritmā uz skatuves kāpj Institut Neba. Grupa dzied krieviski un, iespējams, tāpēc solista stieptās balss intonācijas un melodiskums nedaudz atgādina gan Krievijā, gan Latvijā pazīstamos Mumij Troļ. Vienīgi roks latviski tulkotajam Debesu Institūtam ir spēcīgāks. Varētu teikt, ka šī ir pirmā grupa, kurai izdodas skatītājus atbrīvot no kūtruma, liekot tiem pienākt pie pašas skatuves. To, ka festivāls ir pamazām iešūpojies, pēc Institut Neba uzstāšanās atzīst arī pasākuma vadītājs, papildus tam piedāvājot augstlēkšanas konkursu pie pašas skatuves. Kad konkurss, par laimi, bez traumām ir noslēdzies, savam priekšnesumam ir gatavi vēl pēdējie jelgavnieki – grupa Brīvais Kritiens. Ne skanējumā, ne instrumentu klāstā viņi daudz neatšķiras no iepriekšējām pašmāju grupām – lipīga ģitārmūzika, papildināta bungām. Bet jāatzīst, ka šie nu patiešām ir skaļi. “Nāc tuvāk, nebaidies!” – jau pirmajā dziesmā aicina grupas gaišmatainais solists, kurš, šķiet, atbilstoši savam latviešu puikas izskatam, dzied par valstij svarīgām un spēcīgām tēmām – patriotisms, varoņi. Grupa izstaro tādu latviskumu, ka uz brīdi iedomājos tos spēlējam kādā klubā 18.novembra vakarā.

Brīvais kritiens nu ir piezemējies un, kļūstot tumšākam un vēsākam, skatītāji aizvien kuplākā skaitā pulcējas pie skatuves un gaida. Jāgaida tik tiešām ilgāk nekā uz iepriekšējām grupām, jo nākamajiem varoņiem – Hospitāļu ielai – ceļā no Labas Dabas festivāla gadījusies kāda aizķeršanās. Bet jau ar pirmajām regeja notīm viņi atvainojas skatītājiem un turpina tos priecēt ar sākumā ne tik bieži dzirdētām, bet vēlāk jau ar pavisam pazīstamām un iemīļotām dziesmām. Kāds skatītājs grupas solistam Edgaram Šubrovskim  aizrāda, cik neveselīgi ir dzert enerģijas dzērienus, bet solists tikpat ātri atbild, ka arī koncerti esot kaitīgi. Lai nu kā, atgriezeniskā saite starp auditoriju un grupu ir pozitīva un skatītāji prasa “Atkārtot!” jau tad, kad grupa vēl nav beigusi spēlēt.

Un tagad patīkamais saspringums ir vislielākais, jo uz skatuves gatavojas kāpt vistālāko ceļu mērojušie ciemiņi un vienīgie ārzemju mākslinieki – Krievijas grupa Torba- na- Kruche. Savas nelielās Latvijas tūres ietvaros Jelgavā viņi nospēlē pēdējo no trīs koncertiem, lai jau nākamajā dienā dotos atpakaļ uz Sanktpēterburgu. Nodziedot pirmo dziesmu angļu valodā, grupa atstāj pavisam ārzemniecisku iespaidu, bet tad dziesmas turpina dzimtajā krievu valodā, ko ļoti novērtē festivāla krievu auditorija. Savdabīgu piesitienu grupas spēlētajam britpopam piedod flautas skanējums, kas kopā ar taustiņiem mūziku padara melodisku un emocionālu. Ir grūti viņus iedalīt kādā konkrētā mūzikas stilā, jo viņos dzirdams kaut kas no visa –  britpops, postroks, indie un citu stilu sakausējums. Patiešām spilgti muzikālajā ziņā viņi izskatās Jelgavā. Iespējams, viņus tādus padara arī skatītāju lielā atsaucība. Jāpiebilst, ka grupa jau iepriekš ar koncertiem ir viesojos Latvijā un Igaunijā un mūsu zemi ļoti iecienījusi.

Iepriekš paredzētā grupa Ēnu kaleidoskops Jaunās rokmūzikas festivālā tomēr neuzstājās, bet metāla fani bešā gan nepalika, jo tūlīt pēc Torba- na- Kruche  skatītāju uzlādēšanai gatavojās post punk, black un doom metal apvienība  Sniegavīru rūpnīca. Šķiet, cilvēki ar vājām vai festivāla laikā jau nogurdinātām ausīm nu var paiet solīti nost no skatuves un dot vietu metāla faniem, ko tie labprāt arī izmanto. Kā tāds pārsteigums, grupas uzstāšanās beigās četrotnei pievienojas flautiste, kas Sniegavīru rūpnīcas skanējumu padara nedaudz maigāku.

Lai cik iespaidīgi viņi muzicēja, tomēr jumtu Sniegavīru rūpnīcai noraut neizdevās, tā liecināja pasākuma vadītāja pieteiktā nākamā grupa, kuriem, pēc viņa teiktā, tas varētu izdoties. Blekmetālisti Nycticorax no Rīgas jau ar savu ārējo izskatu vien atstāj pārliecinošas grupas iespaidu. Ģērbušies melnā, bet sejas nokrāsojuši baltas ar melnām svītrām, viņi liekas pat baisi. Solists dzied ķērcošā, aizkapa balsī un brīžiem nevar saprast ne vien dziesmas vārdus, bet arī valodu. Savus atbalstītājus viņi rod ļoti kuplā skaitā, un tie nepamet skatuvi arī nākamās metāla grupas Infected uzstāšanš laikā. Tā ir melodiskā death metal apvienība no Krāslavas, kas turpina iepriekšējā grupas noskaņās. “Arlabunakti, Jelgava!” uzstāšanās beigās atsveicinās Infected solists, lai šī gada Jaunās rokmūzikas festivālā dotu vārdu pēdējiem māksliniekiem. Tie ir Latvijas trash metal pamatlicēji Huskvarn, kuri festivāla laikā atzīmē arī savas atdzimšanas otro gadadienu, jo ar savu uzstāšanos JRT aizpagājušajā gadā Huskvarn atsāku savu darbību pēc četru gadu klusēšanas. Grupas izdoma ir tiešām radoša, jo papildus ierastajiem mūzikas instrumentiem viņi izmanto arī motorzāģi, kas nenoliedzami piesaista skatītāju uzmanību. Viņu priekšnesums tiek nobeigts ar vēl vienu papildu dziesmu, ko grupas atbalstītājiem no māksliniekiem izdevies pieprasīt.

Līdz ar Huskvarn nokāpšanu no skatuves, šī gada Jaunās rokmūzikas festivāls ir beidzies. Pulkstenis ir apmēram četri no rīta, kad ap 1300 festivāla apmeklētāju pamazām pamet Pasta salu, lai, iespējams, turpinātu ballēties kur citur vai iegrimtu patīkamā miegā savos apartamentos.

Raksts tika publicēts portālā SVLV, 2006. gadā.

"Kashmir" var iedvesmoties no visa

Pašķirstot vecās intervijas, atklāju, ka esmu 2006. gada Ruisrock festivālā runājusi ar dāņu puišiem no grupas Kashmir. Tie bija basģitārists Mads Tunebjergs (Mads Tunebjerg) un vēl viens grupas pārstāvis. Mūzika (gan pašu, gan citu), grupas „laimīgā” sadarbība ar Deividu Boviju, māksla – šīs bija mūsu sarunu tēmas īsi pirms puišu uzstāšanās festivālā Turku, Somijā. 

Kā jūs raksturotu savu mūziku?

Mads: Ir vienmēr grūti mūziku aprakstīt, un labāk to ir dzirdēt, jo ja tu ieliksi mūziku kādā konkrētā stilā, būs cilvēki, kas vairs negribēs to iepazīt. Mūsu gadījumā stils varētu būt rokmūzika, bet tā nav tradicionāla, tā ir dažāda rokmūzika, kas piedāvā piedzīvojumus, melodiska, bez kompromisa.

Kas ir tas, ar ko jūs atšķiraties no citām dāņu grupām, piemēram, no Mew?

M: Mew ir pašiem savs stils, kas ir diezgan teatrāls, un mēs tiešām respektējam, ko viņi dara. Mēs esam citādi, mums patīk vienkāršāka pieeja mūzikai, vienkāršāka pieeja mūzikas spēlēšanai. Un es domāju, ka tas nav tas nepieciešamākais. Mums arī ir liela interese par jauno mūziku, un impulsus, ko no tās gūstam, mēs cenšamies inkorporēt savā mūzikā.

No kādām grupām jūs ietekmējaties?

O: Mēs tiešām klausāmies visa veida mūziku, arī folkmūziku, rokmūziku, noisemūziku, džezu, un mēs no tā paņemam visu, kas mums liekas interesants un iedvesmojošs. Negribam sevi ierobežot. Viss var kalpot kā inspirācija.

Varbūt esat atklājuši kādu jaunu grupu?

M: Jā, man ļoti patīk grupa Yeah Yeah Yeah, viņi ir lieliski, The Cure, arī The Flaming Lips ir viena no manām mīļākajām grupām. No vecajām – The Rolling Stones, The Beatles, David Bowie.

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši Deividu Boviju, lai radītu kopīgu dziesmu?

O: Mēs vienkārši bijām tie laimīgie.

M: Mums jau bija izveidojušies kontakti ar Deividu Boviju agrāk, un mēs ieminējāmies, ka varētu veikt kādu darbu kopā. Tas bija gluži saprotami, ka mēs sakontaktējāmies ar viņu un sākām strādāt kopā. Arī viņš domāja, ka tā ir laba ideja. Bet ir svarīgi pieminēt, ka tā būtu lieliska dziesma arī tad, ja viņš tajā nebūtu piedalījies [dziesma "The Cynic" - A.K.]. Tas vienkārši ir vēl viens papildu elements un cita balss. Protams, ja iepazīsim kādu, kas labi spēlē saksofonu, mēs arī viņu uzaicināsim piedalīties kādā no mūsu dziesmām.

Kādi ir jūsu plāni rudenī?

M: Mums būs tūre Vācijā, tur pret mums izturas ļoti atvērti. Mēs ceram doties koncerttūrē arī uz Austrāliju, jo tur tika izdots mūsu iepriekšējais albums un veikta neliela promocija. Atsauksmes par albumu bija lieliskas, tāpēc esam izlēmuši tur atgriezties. Gribam arī pēc iespējas vairāk koncertus nospēlēt Dānijā.

Vai esat kādreiz domājuši par Baltijas valstīm?

M: Neesmu drošs, ka tur ir izdots mūsu albums, bet, protams, tas būtu labi, ja mēs varētu tur spēlēt un, manuprāt, cilvēki to ļoti novērtētu, tāpēc tā būtu laba ideja. Piemēram, Somijā mēs esam spēlējuši jau trīs reizes, divas no tām bija Helsinkos.

Kā jūs sadalāt pienākumus, rakstot dziesmas?

M: Parasti Kasperam ir kāda ideja un tad mēs kopā strādājam, lai to aranžētu.

Ko jūs domājat par savu pēdējo albumu un ko saprotat, sakot, ka tas ir „hedonistic night life”?

M: Tas ir kā joks par mums pašiem, jo mēs tajā laikā ļoti daudz tusējāmies apkārt Kopenhāgenā un smēlāmies idejas. Bija dažādi notikumi, satikām daudz jaunu cilvēku, runājām. 

Jūs esat izdevuši piecus albumus. Kurš no tiem jūs vislabāk raksturo?

M: Pirmie divi albumi bija vairāk kā eksperiments ar dažāda veida mūzikas kombinācijām, bet tiem, kuri mūs nekad nav dzirdējuši vajadzētu sākt ar Zilitites un No Balance Palace. Šie pēdējie divi albumi mūs raksturo vislabāk. Katrs albums apraksta kādu noteiktu periodu. Kas attiecas uz Zilitites, tas ir īpašs, jo mēs to ierakstījām un producējām paši un darījām visu, kas saistīts ar albuma izdošanu paši. Tur ir daudz personību, un tas sāka kaut kā likt saprast, kā strādāt ar dziesmām. 

Vai jūs zināt kaut ko par latviešu mūziku?

M: Īsti nē.

Ko jūs darāt brīvajā laikā?

M: Es interesējos par mašīnām, īpaši 60to un 70 gadu. Henks ļoti daudz uzmanības pievērš labai veselībai, ārējam izskatam, sportam, fitnesam. Kasperam patīk visa veida grafiskā māksla, labas filmas, grāmatas. Man ir tāpat, es arī aizraujos ar grafisko mākslu, modi, vizuālo mākslu, fotomākslu. Mēs vienmēr esam aizņemti ar lietām, kas mūs iedvesmo. 

Šī intervija nekur iepriekš nav publicēta.

The Crash spēlējas ar sešdesmitajiem

Intervija ar somu grupas The Crash vokālistu Tēmu Brunilu (Teemu Brunila) un basģitāristu Samuli Hātaju (Samuli Haataja) Ruisrock festivālā, Turku (Somija), 2006. gada vasarā. 

Lauren Caught My Eye – šķiet, šī ir tā lipīgā dziesmiņa, ar kuru mūzikas interesenti varētu atcerēties somu grupu The Crash. Vokālists un ģitārists Tēmu Brunila, basģitārists Samuli Hātaja un bundzinieks Erki Kaila jeb apvienība The Crash viesojusies arī Latvijā, koncertējot Valmieras un Liepājas rokfestivālos, kā arī iesildot norvēģu grupu A-Ha viņu koncertā Mežaparkā. Tiesa, tas notika pirms pāris gadiem, kad bija iznācis The Crash albums Wildlife. Tad sekoja albums Melodrama, kas šeit neguva lielus panākumus, bet jau šogad rudenī grupa izdos nākamo albumu – tā festivāla Ruisrock laikā intervijā apstiprināja The Crash solists Teemu Brunila. Tā kā The Crash ir no Somijas pilsētas Turku, kur festivāls notiek, neapšaubāmi, ka viņi tajā uzstājās. Un jau piekto gadu.

Agnija: Jūs šovasar spēlējat vairākos festivālos Somijā. Kāda ir jūsu dziesmu programma?

Tēmu: Varētu teikt, ka tagad dziesmu izvēles ziņā esam vislabākajā pozīcijā, jo ir tik daudz materiālu, starp kuriem izvēlēties! Vairs neesam atkarīgi no kaverdziesmām, jo daudzas mūsu pašu dziesmas ir jau hīti Somijā, kā arī visi trīs albumi šeit ir labi pārdoti. 

Ko vispār darāt vasarā?

T: Mēs strādājam studijā - ierakstām jauno albumu. Pirms dažām nedēļām bijām Amerikā, kur sniedzām pāris koncertus ar mērķi atrast jaunu ierakstu kompāniju. 

Kā veicas ar ierakstu kompānijas meklējumiem?

T: Jau vairākus gadus meklējam jaunu ierakstu kompāniju, bet tas ir ilgs process. Esam tikai sadarbojušies ar pāris ierakstu kompānijām.

Kāds vispār bija brauciens uz Ameriku?

T: Ņujorkā, kur spēlējām, bija fantastisks koncerts, bet Losandželosā gan ne. Tie bija tā saucamie sevis izrādīšanas koncerti, kur mēs spēlējām pamatā mūzikas industrijas pārstāvjiem. Bet ar Ameriku ir tāda problēma, ka, pat ja cilvēkiem tur patīk mūsu mūzika, tomēr ģeogrāfiski mēs esam atrodamies pārāk tālu. 

Kad plānojat izdot jauno albumu?

Samuli: Somijā to izdosim šī gada septembrī, bet citās valstīs 2007.gada sākumā.

Kurās valstīs plānojat to izdot?

T: Visur, arī Latvijā…ja tāds bija jautājums.

Kāds būs jaunais albums?

S: Tas turpināsies Melodrāmas noskaņās, bet tomēr būs citādāks. Tur būs jūtams kaut kas no vecā The Crash stila. Bet pārsvarā tur būs daudz pārgalvīgi jautru melodiju.

T: Jaunajā albumā vairs nebūs tik daudz 80to gadu mūzikas ietekmes, bet gan 60to un 70to gadu dziesmu kombinācijas, piemēram, vecās amerikāņu meiteņu grupas, Nits, The Jackson 5.

Kāpēc jums ir tendence atgriezties vecajos laikos?

T: Mēs vienkārši gribam, lai mums būtu jautri ar mūziku. Negribam mūzikas radīšanu uztvert pārāk nopietni. Mēs izmantojam dažādus elementus no dažādām dekādēm, lai pasvītrotu noteiktu sajūtu daļu noteiktā dziesmas daļā. Tas iet roku rokā ar melodijām, dziesmu struktūru, vārdiem un veidu, kā mēs izmantojam šīs dažādās muzikālās atsauces jeb citātus. Piemēram, dziesmā Big Ass Love var atrast melodijas, kuras apvienotas ar The Jackson 5 klišejām. 

Vai cilvēki sapratīs jūsu pārmaiņas?

T: Mēs vienmēr tā esam darījuši. Visi mūsu izdotie trīs albumi ir atšķirīgi. Protams, mēs zaudējam fanus, bet tajā pašā laikā iegūstam jaunus. Es domāju, ka mūsu fani ir lielā mērā līdzīgi mums un līdz ar to mainās līdz ar mums. Bet The Crash mūzikā vienmēr ir pamatelements, kas paliek nemainīgs, un tas ir melodiskums, ritmiskums un melanholija. Tāpēc kopumā esam tie paši The Crash, lai arī ko jaunu mūsu mūzika ietvertu.

Vai jums ir kādi īpaši plāni saistībā ar jauno albumu un tūri?

S: Mēs noteikti izdomāsim kaut ko jaunu tūres koncertiem, piemēram, kādas pāris papildu nianses. Varbūt jaunas kaverdziesmas. 

T: Katrā gadījumā neko lielu. Varbūt vienkārši jaunas kurpes.(smejas)

Kā ar došanos uz citām valstīm?

T: Tas sekos pēc tam, kad redzēsim, kā mūsu dziesmām veicas valstīs, kurās albumu izdosim. Protams, skatīsimies, lai koncerti ārzemēs būtu ekonomiski izdevīgi un uz tām valstīm arī dosimies.

Jums jau atkal ir jauns taustiņinstrumentālists!

T: Jā, tā ir lieta, kas uztur mūs dzīvus. Mēs kaut kā vienmēr padzenam savus taustiņniekus. (smejas) Ir jau bijuši kādi septiņi pa šiem gadiem. Parasti es rakstu taustiņu daļu un studijā pievēršu tiem lielu uzmanību. Tas iespējams, ir iemesls, kāpēc mēs neesam atkarīgi no kāda konkrēta taustiņinstrumentālista. Viņi nav oficiāli iesaistīti grupā, jo pamatā esam mēs trīs, kas grupā spēlē jau 15 gadus. Katrs taustiņnieks mūsu grupā ir bijis kādu neilgu laiku, jo tie visi ir mūsu draugi un pārsvarā viņus ir viegli apmācīt. Bet dažādu dzīves situāciju dēļ mēs kopīgi izlemjam, ka konkrētajam taustiņinstrumentālistam grupa ir jāpamet. Tagad mums ir jauns taustiņnieks, kuru arī sauc Samuli. Viņš labi spēlē ne tikai taustiņus, bet arī akordeonu un ģitāru. 

Vai jūsu dziesmās varētu parādīties arī akordeons?

S: Jā, īstenībā esam domājuši, ka vienā dziesmā varētu to iekļaut, bet tad redzēs, kā būs. Mums vienmēr paticis izmantot jaunas skaņas un instrumentus savās dziesmas. 

Kādu mūziku paši tagad klausāties?

T: Neko īsti neklausos.

S: Es klausos mūziku, bet man nav īpašu favorītu. Klausos dažādu mūziku.

T: Ja mēs runājam par viena gada periodu, tad es varētu pieminēt Antony and the Johnsons, Sufjan Stevens. Tās būtu grupas, ko esmu atklājis pēdējā gada laikā.

Kā atpūšaties vasarā?

T: Tā kā esam studijā, man nekam citam laika neatliek. Tāda ir mana vasara.

S: Es cenšos pagulēt. Iespējams, drīz braukšu atpūsties uz kādu no Turku arhipelāgiem.

Ruisrock pulcina iekš rudzu lauka

Kad: Jūlijs, 2006
Kur: Turku, Somija


Rudzu lauka ielenkumā, uz četrām skatuvēm un 65 000 cilvēku klātbūtnē trīs dienu laikā – tāds izskatījās Ruisrock festivāls Somijas pilsētā Turku, kas ir viens no vecākajiem rokmūzikas festivāliem Eiropā un neprasa daudz piepūles, lai arī Latvijā dzīvojošs mūzikas fans varētu tur nokļūt.

Pošas visas pilsēta

Editors

Šķiet, ikviens Turku iedzīvotājs, pat ja festivālu neapmeklē, zina, ka tas no 7.-9.jūlijam pilsētā notiek, jo, jau pirmajā festivāla dienā ierodoties Turku, var redzēt jauniešu bariņus, kas bruņojušies ar mugursomām, ēdienu, dažs labs jau nedaudz iedzēris pulcējas pie Turku dzelzceļa stacijas vai tirgus laukumā, no kurienes kursē speciāli autobusi uz festivāla norises vietu. Rodas sajūta, ka visa pilsēta ir ceļā. Uz kurieni? Uz Ruisrock! Diemžēl Ruisrock speciālais autobuss nepieved pie pašas notikuma vietas. Tas izlaiž pie aizsargājamās zonas, kur līdz pašam festivālam vēl pusstunda jāmēro kājām. Bet gājienam netraucē ne karstā svelme, ne smagās nastas – liekas, somi jau ar to ir rēķinājušies, bet kādam, kas festivālu apmeklē pirmo reizi, tas var izrādīties kā nepatīkams pārsteigums.

Lordi

Pirmā festivāla dienā pie vienas no vismazākajām skatuvēm pulcējas indie mūzikas stila cienītāji, kas var dzirdēt tādas pašlaik Eiropā aktuālas grupas kā Editors un Phoenix. Neiztikt arī bez smagākas mūzikas no Lielbritānijas metālistiem Saxon, kā arī šogad Valmieras rokfestivālā pabijušajiem vāciešiem Oomph!. Neapšaubāmi dienas favorīti bija somu monstru grupa Lordi, kas uzstājās uz Ruisrock galvenās skatuves un ar Eirovīzijas uzvarētājdziesmu Hard Rock Hallelujah noslēdza festivāla pirmo dienu.




Mew Somijai neatteiks

Gogol Bordello

Ruisrock otrajā dienā apmeklētāju bija visvairāk, kad atpūsties mūzikas pavadījumā bija ieradušies ne tikai jaunieši, bet arī viņu vecāki. Ne velti sestdiena jau dažas dienas pirms festivāla bija izpārdota. Iespējams, pie tā “vainojamas” Somijā tik populārās glemroka grupas Hanoi Rocks, Negative, The Rasmus, The 69Eyes. Bet, iespējams, tie bija Somijā lielu atbalstu ieguvušie dāņi Mew, kas ne velti ielikta kā sestdienas galvenā grupa un jau ar diviem koncertiem Helsinkos šī gada martā, kas tika izpārdoti dažu minušu laikā, pierādīja, ka somu auditorija viņus grib un gribēs dzirdēt vēlreiz. “Mēs vienkārši nevaram teikt “nē” Somijai,” tā teica Mew ģitārists, kad grupa bija tikko uzkāpusi uz skatuves. Lai arī sākumā tehnisku problēmu dēļ vai kā teica Mew solists Jonas „pārāk daudz iedzertās sulas dēļ” viņi tā arī nevarēja iesākt spēlēt, pēc otrreizējās instrumentu noskaņošanas Mew izdarīja savu darbu lieliski – iespaidīgas video instalācijas, skaļa, pārliecinoša un emociju veicinoša mūzika pusotras stundas garumā. Pie sestdienas māksliniekiem nedrīkst nepieminēt arī nu jau Latvijas radiostacijās spēlēto ukraiņu izcelsmes amerikāni Gogoli Bordello, kura spilgtā un enerģiskā uzstāšanās neatstāja skatītājus vienaldzīgus. No etnomūzikas uz panku, no gypsy-mūzikas uz Dead Kennedys – tā festivāla organizatori piesaka savdabīgo censoni.

Paliek pudeles un emocijas

Klāt svētdiena, festivāla trešā diena, kad skatītāju gaidītākie mākslinieki ir Morisejs, amerikāņi Tool, pazīstamās zviedru grupas The Cardigans un The Sounds, kā arī pašmāju izpildītāji, piemēram, grupa The Crash. Šķiet, auditorija vēl nav nogurusi un labprāt dzied līdzi The Cardigans popam un trako pie grupas Tool. Dienas noslēgumā, kad jau ir satumsis, cilvēki bariem atstāj savas trīs dienu “mājas”. 

The Crash

The Cardigans

Rudzu laukā ieskautas paliek vien ēdiena atliekas un alus pudeles, šur tur vēl guļ kāds piedzēries soms, bet, protams, iedvesma un pozitīvās emocijas paliks ilgam laikam – tādas ir laimīgās beigas vienam no Somijas lielākajiem festivāliem, kurš nākamgad notiks 38. reizi.

 Ar Kashmir no Dānijas.

 Ar Teemu no The Crash.

Ar Samuli no The Crash.

Raksts tika publicēts žurnālā "Popcorn", 2006. gadā.

Mew satriec Helsinkus

Recenzija: Mew

Helsinki, 2006.gada 13.marts

Mew

„Mēs vienmēr esam centušies radīt mūziku, kas piesaistītu cilvēkus jau pirmajā reizē, kad viņi to dzird,” teicis dāņu grupas Mew solists Jonas Bjerre. Protams, tā var teikt un domāt jebkura grupa, tikai jautājums, vai viņiem tiešām izdodas radīt Jonasa minēto pirmo iespaidu. Vienai no Dānijas populārākajām grupām Mew Kultūras mājā Helsinkos tas ir izdevies.
Jau tad, kad sākumā martā paredzētais viens koncerts Helsinkos bija ielikts grupas tūres plānos, 28 eiro dārgās biļetes uz koncertu izpirka sešu minūšu laikā. Šķiet, tas bija iemesls organizēt vēl vienu koncertu nākamajā dienā, kas biļešu pārdošanas un apmeklētības ziņā daudz neatšķīrās no pirmā ( biļetes izpirka 10 minūtēs).

Jau pēc pirmā Mew koncerta Somijas lielākajā laikrakstā Helsingin Sanomat bija izcilas atsauksmes par talantīgo dāņu grupu. Koncerts notika, šķiet, pirmajā brīdī nepiemērotā vietā – kultūras namā, kur daļa zāles ir sēdvietu, bet otra daļa - stāvvietas. Tikai koncerta laikā atklājās, ka vieta ir gluži atbilstoša, lai baudītu ne tikai grupas muzikālās, bet arī vizuālās fantāzijas.

Pirms Mew kāpj uz skatuves, cenšos saprast, kas atšķir šo grupu no citām. Pirmajā brīdī pamanu mūzikas instrumentu izvietojumu, kas nav kā redzēts vismaz lielākajai daļai latviešu grupu. Bungas ir noliktas pašā skatuves priekšplānā, bet taustiņi – labajā skatuves nostūrī. Skatuves vidū stāv klavieres. Šķiet, kas tur īpašs, bet nē. „Vairums dziesmu, ko tu dzirdi radio, tu paklausies pirmās 20 sekundes un jau zini, kāda tā būs. Mēs gribam radīt ko tādu, kas tik ļoti neriņķo pa apli. To var izdarīt, pārsteidzot. Ja tu pārsteidz cilvēkus, tu iegūsti ātrāku pieeju viņu sajūtām,” saka solists Jonas mūzikas un modes žurnālam Clash. Un pie šī pārsteiguma momenta, šķiet, Mew piedomā jau dziesmas radīšanas procesā. Mew mūzika var būt mierīga un melodiska, pat skumja. Bet tikai uz laiku. Tad to pārsteidz negaidīti bungu sitieni un skaļas ģitāras.

Sākoties koncertam, Mew uznāk pa vienam. Pirmais ir bundzinieks, kas uzsāk dziesmas Special ritmus. Viņam pievienojas pārējie un visbeidzot solists Jonas, kurš, saņēmis lielu un skaļu sajūsmu no skatītājiem, dzied Somijā populāro hītu Special no grupas pēdējā albuma And The Glass Handed Kites. Uz skatuves valda patīkama krēsla, vien dzeltenās lampas pie katra no grupas dalībniekiem izskatās kā spožas liesmiņas, kas vēlā rudens vakarā rāda ceļu. Jau otrās dziesmas laikā skatuves aizmugurē nolaižas „priekškars” – balts ekrāns, uz kura var redzēt dziesmu videoinstalācijas. Lai kas parādītos uz baltā ekrāna, tas viss liekas sirreāls – kaķi ar izzīmētām acīm, tērpti sarkanās kleitās un vijolēm rokās, spēļu lācīši, kas arī spēlē vijoles, žirafe dziesmas The Zookeeper’s Boy laikā, embriji, citplanētieši vai sarkanas liesmas, kad Mew savos skaņdarbos rada kārtējo spilgto un skaļo pavērsienu. Tie ir murgi, kas nakti pēc nakts nomāc grupas solista Jonasa prātu, šādu izskaidrojumu dziesmu animācijām var rast Mew mājas lapā. „Es vienmēr tiecos vairāk iespaidoties naktīs,” kādā intervijā saka Jonas, „ne vienmēr zinu, par ko ir dziesmu vārdi, tie ir tikai tēli, kas man ienāk prātā un kurus es pierakstu.” Tāpēc ne tikai uz ekrāna, bet arī dziesmās viņu pēdējā albumā cilvēciskās vērtības jaucas ar dzīvnieku pasauli. Dziesmas nebūt nav PAR dzīvniekiem, bet tie izmantoti salīdzinājumos, piemēram, You are tall just like a giraffe[1]. Patiesībā viņi dzied arī par mīlestību, bet ar savu pieeju. Viņi rada paši savus tēlus gan dziesmās, gan uz ekrāna, tādējādi parādot savu pasauli.

Mew

            Koncerta gaitā Mew turpina miksēt pēdējo divu albumu dziesmas. Izņemot dažus thank you[2] pēc dziesmām un we are f***ing glad to be here[3], Mew nemaz nerunā ar auditoriju. Viņi ir uz skatuves un rāda sevi. Auditorija ir lejā un gūst baudījumu. Un tāpēc koncerts paliek atmiņā kā viena gara dziesma ar iespējami īsām vai pat nekādām pauzēm starp dziesmām. Gluži tāpat kā grupas pēdējā albumā, par ko basģitārists Johans Vohlerts teicis: „Mēs gribējām, lai tā ir viena gara dziesma.” Šīs garās dziesmas laikā klausītājs ir pievienojies ceļojumam kopā ar Mew. Why are we so alone even with company[4] – dzied Jonas un liek justies vienam savās paša domās un pārdomās, esot koncertā, kur apkārt ir cilvēku pūlis. Mew var spēlēt vieglas, melanholiskas balādes, bet tad tās pēkšņi pārvēršas ātrā rokmūzikā. Viņi spēlējas un eksperimentē ar visu – rokmūziku, savās videoinstalācijās, pat ar bekvokāla balsīm, kas papildina Jonasa vokālu.

Mew apbrīnojamās video instalācijas

            Grupas solists Jonas ir tas, kas ar savu vokālu dziesmām rada maigu noskaņu. Viņš pārsvarā dzied ar aizvērtām acīm, bet, kad tās atver, acis izskatās nobijušās un pārsteiguma pilnas. Iespējams, tāpēc, ka viņa uzskats - katrā Mew dziesmā ir atšķirīgs dzīves un baiļu aspekts - izrādās patiess. Viņš nesmaida un nerunā, bet tomēr izstaro labestību un nedaudz nokaunējies stāv skatuves priekšā - te paņem ģitāru, te nospēlē kādu klavieru akordu. Parējos grupas dalībniekus gan nevarētu saukt par kautrīgiem, piemēram, basģitārists koncerta laikā ir ļoti aktīvs un paspēj aizceļot uz citu skatuves pusi, kā arī paspiest roku grupas pirmajā rindā stāvošajiem faniem. Un koncerta beigās, kad Mew ir jau otro reizi uzsaukti uz skatuves, mēs pat neuzzinām grupas dalībnieku vārdus. Kā pavisam pēdējo viņi nodzied gandrīz 9 minūtes garo dziesmu Comforting Sounds no albuma Frengers. Pat kopīgi neatvadoties, viņi pa vienam noiet no skatuves. Mew runāja caur mūziku.

            Somu auditoriju Mew neatstāj vienaldzīgu. Brīžiem rodas jautājums, vai šie trakojošie un lēkājošie cilvēki pirmajās rindās tiešām ir it kā klusie somi. Nē, šoreiz viņi ir pat ļoti skaļi un noteikti tādi būs arī Ruisrock festivālā jūlijā, kad Mew atkal viesosies Somijā.

             

Raksts iepriekš nekur nav ticis publicēts.

---

[1] Tu esi gara kā žirafe

[2] paldies

[3] Mēs esam velnišķīgi iepriecināti būt šeit

[4] kāpēc mēs esam tik vientuļi pat kompānijā

Metro, jocīgā krievu valoda, biedējošas strūklakas, zobu bakstāmais, The Crash – ko tik nevar atrast Berlīnē!

„Viens nu ir skaidrs – Berlīne ir pilsēta, kas nemitīgi mainās. Tādēļ ik pēc pāris gadiem Berlīne ir kā jauna pilsēta,” šādi vārdi par tūristu iecienīto pilsētu teikti kādā Berlīnes ceļvedī. Arī es nolēmu iepazīt mūžam pārmaiņām pakļauto Vācijas galvaspilsētu un kādā dienā vienkārši iesēdos Eurolines autobusā un devos ceļā. Tā kā šis bija mans pirmais ārzemju brauciens pēc Latvijas iestāšanās ES, patīkamu pārsteigumu piedzīvoju uz robežām, kad robežsargs izstaigāja autobusu pat rokas no kabatām neizvilcis. Nu gluži kā tiek mudināts muzejos: „Skatieties ar acīm, nevis ar rokām!” 

TV Tower. From google.com

Nākamās dienas rītā šķērsojam Polijas-Vācijas robežu, un pavisam drīz ir autobusa pirmā pietura – Berlīnes autoosta. Beidzot esmu sasniegusi galamērķi un varu gaidīt savu draudzeni no Austrijas, kura kopā ar mani pavadīs nākamās divas dienas un iepazīstinās ar Berlīni. Protams, lai izbaudītu visu, ko piedāvā mūžam jaunā Berlīne, divas dienas ir krietni par maz, bet tomēr gribu sajust kaut nelielu pilsētas garšu.

Esmu sagaidījusi austrieti, un mēs dodamies uz jauniešu hosteli, lai noliktu somas. Mani izbrīna Berlīnes plašās ielas un jocīgie, bet vasarai piemērotie transportlīdzekļi, kuros apvienots kaut kas no automašīnas un velosipēda.

Redzēt Berlīni caur metro logu…

Kad gatavojos savam ārzemju braucienam, mani draugi teica, ka kaut vai tikai metro dēļ ir vērts redzēt Berlīni. Patiesi! No metro Vācijas galvaspilsētā nav iespējams izvairīties, jo tas ir ērtākais pārvietošanās līdzeklis. Pirms braukšanas metro dodamies nopirkt biļeti (5,60 eiro), kura derīga visai dienai. Turklāt nopirkto biļeti var izmantot ne tikai metro, bet arī pārējos sabiedriskajos transportlīdzekļos. Ieteicams būt godīgam un nopirkt biļeti, jo pieķerot pasažieri bez biļetes, vaininiekam jāšķiras no 40 eiro. 

Berlīnē darbojas divas metro līnijas: S līnijas, kas domāta ātriem pārbraucieniem, mērojot garas distances, un U līnijas jeb pazemes metro - tuvākiem pārbraucieniem. Visvairāk lietotā un tūristiem ieteicamā ir U2 līnija, jo tā savieno dažādus tūrisma objektus - Zoo staciju, Potsdamer skvēru (Potsdamer Platz) un populāro nakts dzīves rajonu. 

Austriete ir pārsteigta, ka Rīgā nav metro. Pieminu, ka esmu braukusi ar metro Krievijā, bet, protams, tas nav salīdzināms ar Berlīnes metro, kurā braucot, var apskatīt pilsētas modernās celtnes, torņus un citus arhitektūras brīnumus. 

Hosteļu izvēle un jocīgā krievu valoda Rīgā

Kur nakšņot Berlīnē? Vislētākais un arī iecienītākais variants ir hosteļi. Protams, istabu hostelī labāk rezervēt iepriekš, jo ne tikai Latvijā, bet arī Berlīnē tūristu pieplūdums vasarā ir milzīgs. Mēs esam izvēlējušās Berlīnes Starptautisko jauniešu hosteli (Berlin Youth Hostel International). Bet, šķiet, nosaukums neuzliek vecuma ierobežojumus nozīmes, jo hosteli iecienījuši arī veci cilvēki...vai varbūt visi, kas sirdī jūtas jauni. Tiesa, Berlīnē ir daudz hosteļu un gandrīz visos pieejams bārs, internets. Mūsu izvēlētais hostelis ir lēts, un cena vienai personai par nakti ir 19 eiro. Dārgāki hosteļi nodrošina arī ar TV, DVD un bezmaksas pastaigām pa pilsētu. Šādu hosteļu vidējā cena ir 20-30 eiro par nakti (atkarībā no tā, cik vietīgu istabu pasūta). Lai nokļūtu hostelī, izmantojam metro līniju U2 un izkāpjam metro stacijā BulowstraBe. 

Hosteļos ir izdevīgi nakšņot ne tikai tāpēc, ka cenas ir lētākas nekā viesnīcās. Bieži vien jārēķinās, ka nakti vajadzēs pavadīt kopā ar pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Sākumā tas izklausās biedējoši, bet īstenībā tā nemaz nav, jo var iepazīt jaunus draugus – tādus pašus tūristus kā tu – un dalīties pieredzē par redzēto, doties kopīgās ekskursijās. Mūsu istabas biedres bija trīs cienījama vecuma kundzes. Viena no dāmām, dzirdot, ka mēs ar austrieti sarunājamies angliski, prasīja, vai es gadījumā neesmu no Lielbritānijas. Kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņai bija vesels stāsts stāstāms. Kundze ļoti aizrautīgi stāstīja, ka viņas meita padomju gados mācījusies Maskavā un, kad aizbraukusi ekskursijā uz Rīgu, bijusi ļoti pārsteigta par valodu. Tā kā tajā laikā vēl bija Padomju Latvija, meita brīnījusies, kas šeit tā par jocīgu krievu valodu. Kundze stāstīja, cik ļoti meitai esot paticis Rīgā, bet es, protams, ierosināju, ka Rīga jāapskata tagad – 14 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad pārmaiņas ir acīmredzamas. 

Arhitektūras brīnumi Potsdamer laukumā

Hostelī neuzturamies pārāk ilgi, jo gribas baudīt Berlīnes skaistās vietas. Iesēžamies metro un braucam uz Potsdamer Platz. Šeit atrodas plašais un iespaidīgais Sony centrs – 21.gs. arhitektūras brīnums. Un patiešām!!! Nemaz nemanot, liekas, ieejam no saprātīgās pasaules ierobežotā laukumā, ko gribas apzīmēt ar vārdu „moderns”. Strūklakas, stikla arhitektūra, vairāki kinoteātri, milzīgais Arkaden iepirkšanās centrs, hotelis, multimediji, dārgas kafejnīcas un cilvēku aktīva rosība – to visu var baudīt stundām, ja esi 21. gs. arhitektūras iedvesmots. Šīs modernās celtnes projektējuši tādi arhitekti kā Arata Isozaki, Helmuts Jāns, Renco Pjano. Jau 20.gs. 20-30 gados Potsdamer Platz bija viens no cilvēku pārpildītākajiem skvēriem Eiropā ar neskaitāmiem bāriem, kafejnīcām un kino teātriem. Ja cerat Potsdamer skvērā ieraudzīt kaut ko dabisku un vienkāršu, tad maldāties, jo šis skvērs domāts tūristu pievilināšanai. Pat koki šeit izskatās kā mākslīgi ielikti, nevis brīvi augoši. Tagad Potsdamer laukums ir viens no tūristu iecienītākajiem skvēriem Eiropā.

Pavāri devīgi, bet drēbes netīras!

Kad nedaudz iepazītas Berlīnes garīgās vērtības, gribas palutināt sevi ar vietējās pavārmākslas labumiem. Kafejnīcu un restorānu Berlīnē netrūkst. Atliek tikai izvēlēties kaut ko par daudzmaz pieņemamu cenu. Vislielākā restorānu izvēlē ir Berlīnes centrā (starp Aleksanderskvēru un Potsdamerskvēru). Tur arī atrodas Sony centrs, TV tornis, reihstāgs, kas pulcē daudz cilvēku. Oranienburgeras iela tiek saukta par nakts dzīves ielu daudzo bāru un restorānu dēļ, kuri bieži vien atvērti līdz pēdējam apmeklētājam. Šeit atrodas arī restorāns „Amrit”, kurā ir gan indiāņu ēdieni, gan arī plašs veģetāro ēdienu klāsts. Turpat netālu pie Rozentālerlaukuma atrodas ātro ēdienu ēstuve „W Imbiss”. Šeit var baudīt dažādas picas. “Imbiss” ir pašapkalpošanās ēstuves, kurās piedāvā uzkodas. Tās var būt dažādas – gan kā vienkāršs stends, kur skārdenēs tirgo ceptas desiņas, dzērienus, gan izsmalcināts bistro ar plašu salātu un ātri pagatavojamo ēdienu klāstu. Jāpiemin, ka Berlīnē pasaules tautu virtuves nav retums. Ir iespēja iestiprināties grieķu, ķīniešu, turku, indiešu, itāļu, taizemiešu un citu tautību restorānos.

Ieejam vienā no āra kafejnīcām un pasūtām makaronus ar šampinjonu mērci (cena - 6 eiro). Berlīnē ir daudz restorānu, kur var nobaudīt Āzijas ēdienus. To cenas ir no 5-15 eiro. Vispār restorānu cenas Berlīnē ir ļoti dažādas. Ēdienreize ar trim ēdieniem var maksāt 10-15 eiro, bet dārgākos restorānos 18 – 25 eiro. Turklāt labākajos restorānos ieteicams vietas rezervēt iepriekš, jo citādi restorānā var neiekļūt.

Ja negribas pusdienot restorānos vai kafejnīcās, var izvēlēties arī ne tik veselīgu pārtiku, proti, dažādu veidu uzkodas, kuras nopērkamas uz ielas, metro stacijās vai, kā teikt, „pa ceļam” uz darbu, skolu, mājām. Ļoti bieži dažādas karstmaizītes un pankūkas tiek ceptas uz vietas, un izsalkušam tūristam ir grūti paiet garām, nenopērkot kaut ko siltu un smaržīgu. Arī es nopērku pankūku ar banānu un šokolādes pildījumu un secinu, ka vācieši nav skopi, jo šokolādes kārta ir tik bagātīgi ieziesta, ka pat izdodas sasmērēt drēbes. Šādas uzkodas maksā 2-5 eiro. 

Somi “The Crash” ar slapjām mugurām

The Crash

Nemanot pienāk vakars, kad Berlīnes muzeji savu darbu beidz. Taču var sākties Berlīnes otrā daļa – nakts dzīve, kad vietējie iedzīvotāji un tūristi, apmeklējot bārus un nakts klubus, nebūt neizrāda mazāku aktivitāti kā dienā. Pašā centrā Veinmeistaras ielā atrodas džeza bārs „b-flat”. Bārā katru nakti spēlē džezu un akustisko mūziku. Elektroniskās mūzikas cienītājiem iesaku apmeklēt klubu Casino, kurš atrodas netālu no Aleksanderlaukuma. Savukārt Oskara Vailda īru klubs tiek dēvēts par patvērumu angļu valodā runājošajiem tūristiem. Klubā tiek piedāvātas viktorīnas, dzīvā mūzika un futbols uz lielā ekrāna. Klubs atrodas populārajā nakts dzīves rajonā Oranienburgera gatvē.

No plašā klubu un bāru piedāvājuma klāsta mēs ar austrieti izvēlamies vakaru pavadīt klubā „Magnet”, kurš atrodas Greifsvalderielā. Mūsu izvēli noteica melodiskās somu grupas “The Crash” koncerts, kurš tajā vakarā bija paredzēts “Magnet” klubā. Vēlmi dzirdēt „The Crash” neapslāpēja pat salīdzinoši dārgā ieejas biļete – 17 eiro. Grupa „The Crash” ir trīs reizes viesojušies arī Latvijā un pazīstami ar savu saldo franču dziesmiņu par Lorēnu („Lauren caught my eye”). Tā kā sen nav sanācis dzirdēt krašus, gribas izbaudīt somu samtaino un nedaudz roķīgo mūziku. Klubs ir samērā liels – koncertzāle un bārs atrodas atsevišķās telpās. “The Crash” Berlīnē ir zināmi, tāpēc zālē sapulcējas pieļaujamais apmeklētāju skaits – ap 200 cilvēku. Diemžēl pārpildītās telpas efekts ir jūtams, jo, pat vēl nesākoties koncertam, zālē ir nežēlīgs karstums. To pamana arī grupas „The Crash” puiši, kuri jau pirmo dziesmu laikā cīnās ar slapjām mugurām. Un tomēr asprātīgais solists Teemu nav zaudējis ne enerģiju, ne humora izjūtu un spēj izklaidēt skatītājus. „Šeit pie jums gan ir auksti! Kaut arī mēs esam no Somijas – tik un tā ir ļoti auksti,” tā saka smaidīgais Teemu. “The Crash” kā vienmēr ir lieliski un pavisam viegli iegūst skatītāju simpātijas; kaut vai ar pēdējo dziesmu „Moonlight for lovers”, kur taustiņus spēlē nevis grupas taustiņ instrumentālists Tomi, bet solists Teemu, patīkami pārsteidzot skatītājus.

The Crash

“The Crash” koncerts ir beidzies, bet doties uz hosteli vēl nemaz negribas, jo tā vien liekas, ka Berlīnes nakts dzīve pat aicina pasēdēt kāda no daudzajiem bāriem. Dodamies uz Oranienburgera gatvi, kur āra kafejnīcas izvietotas viena pie otras un, neskatoties uz to, ka jau sen pāri pusnaktij, cilvēku pie galdiņiem netrūkst. Tā arī mēs ērti iekārtojamies kādā no bāriem un vienkārši runājam. Šādi pavadot laiku, var sastapt ļoti interesantus cilvēkus, dzirdēt viņu dzīvesstāstus. Un tā pie mums pienāk kāds holandietis un stāsta par sevi, par to, kā pavisam nejauši ticies ar aktieri Šonu Penu. Pēc kāda laika iepazīstamies ar jaunu personu – itāli Armano, kurš ir jau nedaudz iereibis un šķendējas par to, cik man sarežģīts vārds. Tāpēc itālis jau laikus pasaka, ka manu vārdu nemaz necentīsies iegaumēt. Es tikai pasmejos, jo nav taču iemesla apvainoties.

Pavisam nemanot, pienāk rīts, un pulkstenis rāda 6.00. Vai ir vērts iet gulēt? Protams, ne. Aizbraucam uz savu hosteli, bet tikai lai noskalotos aukstā dušā un izlemtu, ko apskatīsim ceļojuma otrajā dienā.

Berlīnes augstākā celtne jeb zobu bakstāmais

Jau pirms devos uz Berlīni skaidri zināju, ka gribu redzēt Berlīnes televīzijas torni. Tas man sākumā likās savāds, jo nez kāpēc atgādināja Mazā prinča zīmēto boa čūsku ar ziloni vēderā (no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas „Mazais princis”). Manas asociācijas nesakrīt ar vietējo iedzīvotāju uzskatiem, jo vācieši torni sauc par Telespargel jeb zobu bakstāmo. 365 metrus augstais televīzijas tornis – Berlīnes augstākā celtne - ir viens no galvaspilsētas simboliem un atrodas pie Aleksanderlaukuma. Tas ir veidots sociālistiskā reālisma stilā. Jāpabrīdina, ka, lai tiktu televīzijas tornī, vispirms jāizstāv gara rinda. Pēc tam, kad esmu tikusi torņa apakšstāvā, laipns fotogrāfs man piedāvā nofotografēties. Taču tās nav parastas bildes, jo ar savu portretu iespējams izrotāt T-kreklus vai krūzītes. Protams, šis prieks maksā dārgi, tāpēc piedāvājumā un cenā īpaši neiedziļinos un dodos uz liftu, lai beidzot redzētu ilgi gaidīto skatu no TV torņa. Uzbraucot augšā tornī, nokļūstam slēgtā telpā, kur paveras fantastisks skats. Vairākus desmitus metru tālumā var redzēt plašo Berlīni, Tempelhopas lidostu, baznīcu torņus, niecīgas mašīnas, kas kā skudru pūznī mudž viena pie otras. Izbrīnu izraisa nepierasti plakanie māju jumti. Kā man pastāsta austriete, šādi jumti vāciešiem ir pat ļoti praktiski, jo vasarā uz jumtiem varot atpūsties šūpuļkrēslā vai ieturēt maltīti. Dāmas mēdz arī sauļoties. Man kā tūristei ļoti iepatīkas interesantā TV torņa kafejnīca Tele-Cafe. Tā nav parasta kafejnīca, jo, kamēr sēžu un dzeru tēju, jūtu, kā kafejnīca lēnām rotē. Pilns rotācijas aplis tiek veikts pusstundā. Man jau reibst galva, bet kāpt lejā negribas, tāpēc netaupu fotoaparāta filmiņu un kniksēju skaistos skatus vienu pēc otra.

Un tomēr apskati beidzam, jo neesam vēl aplūkojušas apkārtni lejā pie torņa. Nevar nepieminēt sakopto laukumu ar strūklakām, zaļajiem augiem un rozēm. Starp citu, strūklakas Berlīnē izvietotas gandrīz pie visiem tūristu iecienītajiem objektiem – lielākas, mazākas, bet tās visas atgādina par karsto vasaru un ļauj samērcēt rokas vai seju.

Uz reihstāga jumta!

Reihstāgs ir tūrisma objekts, kas Berlīnē noteikti jāredz. Parlaments nemaz neatrodas tālu no TV torņa (braucot ar metro, divas pieturas tālāk). Izkāpjam no metro un ejam taisnā ceļā uz reihstāgu. Reihstāga augšējais stikla kupols ir kā ceļvedis, kas neļauj novirzīties no mērķa. Tuvojoties Vācijas parlamentam, mūsu apbrīnu rada grandiozās stikla arhitektūras celtnes. Tās ir augstas un, šķiet, perfekti izstrādātas. Arī krāšņās dzīvojamās mājas šajā rajonā liecina par turīgu cilvēku mitekļiem. Un tad ar vismaz 12 Vācijas karogiem aplikts, mūsu acīm paveras reihstāgs – liela neorenesanses celtne, kuras arhitektūrā izmantoti sengrieķu orderu elementi – kolonnas, volūtas - , kas celtnei piešķir vēsturisku nokrāsu. Reihstāgs ir bijis vairākkārt postīts, galvenokārt 2. pasaules kara laikā, bet tagad parlaments ir atjaunots un kļuvis par iecienītu tūrisma objektu; īpaši jau stikla kupols uz reihstāga jumta, kuru noteikti apskatām. Arī šeit, tāpat kā no TV torņa, redzami Berlīnes skati. Saulainā vasaras dienā mājīgu un viesmīlīgu atmosfēru rada pretī reihstāgam esošais zālājs, kurā cilvēki labprāt sēž un vēro iespaidīgo ainavu sev apkārt un, protams, gaida garajās rindās, lai tiktu parlamentā. Un šeit atkal nākas pieminēt vāciešu iecienītās strūklakas. Sēžot zālājā, var nemaz nepamanīt, ka pie kājām pēkšņi izšļācas ūdens plūsma. Bet rezultāts būs jūtams uz slapjajām drēbēm! Šīs slēptās strūklakas mani sāk nedaudz biedēt, jo tā jau var nejauši apsēsties uz kādas no tām...un ko tad?

Vācu šokolāde – obligāts suvenīrs!

Reihstāgs bija pēdējais objekts mūsu divu dienu ekskursijā. Laiks domāt par braukšanu mājās. Proti, jāiegādājas vāciešu suvenīri un saldumi. Runājot par saldumiem, gribētu piebilst, ka tie pat ir obligāts suvenīrs. Dažādas šokolādes, konfektes, pildītie cepumi – tas viss ir milzīgajā piedāvājumu klāstā, kas atrodams jebkurā Berlīnes lielveikalā. Izvēle ne tikai saldumiem, bet arī cenām. Šokolādi var nopirkt gan par 80 centiem, gan 20 eiro. 

Protams, Berlīnē, tāpat kā citu valstu lielpilsētās, ir pazīstamais veikals H&M, kurā tiešām var iegādāties labas un lētas preces. Piemēram, vasaras šorti šeit maksāja 3 eiro. 

Atpakaļceļš no Berlīnes uz Rīgu, kā jau vienmēr, ir mazāk interesants un no patīkamās neziņas, kāda bija brauciena sākumā, arī ne miņas. Bet nebija arī garlaicīgi, vismaz ne Polijā, kad nokļuvām nelielā ceļu satiksmes negadījumā. Proti, mūsu autobusā ieskrēja automašīna un atstāja zināmu bojājumu. Galu galā viss beidzās laimīgi, un tās pašās dienas vakarā atgriezāmies Rīgā. Biju nogurusi, bet patīkamu atmiņu iedvesmota.