China Day 4: Arts, sugared candies and Modern Sky festival starts dinging

This was a day to take off for Summer Palace, also protected by the UNESCO World Heritage site and also a wonderful place to enjoy the typical Chinese nature. I will let some of my pictures speak here…

Summer Palace with Tomoko.

Summer Palace

….and just give 3 highlights of the day:

Highlight No.1:

What amazed me here in the Summer palace among different arts and crafts shops was the beauty of Chinese fine art. The painter can draw your name using objects of nature, like bamboos, flowers and animals - all in different colors. Looks so amazing! I was standing there for a while thinking whether to buy this tempting masterpiece with my name drawn, but then decided to be practical…my name is so long after all. Though I could have taken just a letter A...L

Highlight No.2:

The traditional Chinese candies: they came exactly on time in the middle of visiting the Summer Palace and being half hungry. So, sweet, so fruity (like in The Crash song “Sugared”) and so lovely way of eating: taking one by one from the stick. Remind me of my childhood.

The Crash - Sugared

Higlight No. 3:

Modern Sky Festival starts TODAY and HERE:

When: October, 2 – 4

Where: Haidian Park, Beijing, China

Stages: 4 (Modern Stage, Sky Stage, Badhead Stage, E-Stage)

Through the language barriers to pleasant atmosphere and green, lovely nature, low hierarchical level between people, journalists and musicians and warm Chinese crowd, enjoying, listening and thoughtfully thinking of the music they get and reacting properly to what they like. That was my first impression after entering Modern Sky festival at Haidian Park on its first day.

I have been to many European festivals and foreign music gigs and usually the procedures for accredited journalists are more or less the same. At least you expect them to speak English with you. Here it was a bit different, though I don’t mean worse. I was telling them at the VIP entrance that I have applied as a journalist, but nobody understood me. What I understood somehow by their gestures was that I have to call somebody. I called to the person not knowing who it was, it was just his number mentioned somewhere on their mailing lists (and good I had taken that number). The person picked up the phone, but couldn’t speak English either (though he was saying in English: “I don’t speak English”). After that I had nothing to do, but to find a translator for me and after that the situation started to proceed. I immediately got to know the responsible person as he appeared in the gates and after showing my passport they at least recognized me. However, they didn’t want to give me the media pass, telling that I will not need it and just “Enjoy the festival!”. But after insisting on the right to take pictures of musicians in front, I got the pass. Finally!

After this little incident my impression wasn’t spoiled as nobody treated me bad, I just took it as another experience with the problem of language. As well as I realized how informal are Chinese even in festivals where you as a journalist can go in front and take photos through the same gate as musicians go and moreover, there is no limit of photo taking. Basically, you are allowed to stay full time of the band’s performance unlike European gigs where it’s usually for the first 3-4 songs. That was something what surprised me in a positive way and gave some cultural differences regarding festival and concert management cultures in different world areas.

To be continued with a detailed report on Day 1, 2 and 3 in a special Gigs/Festivals category. Coming soon….

Ruisrock festivāls Somijā – roķīgs un dubļains

Kad: Jūlijs, 2007

Kur: Turku, Somija

Ja pagājušajā gadā Ruisrock festivālā Turku (Somijā) vajadzēja glābties no lielā karstuma, tad šogad lietus un dubļi, kas piemeklē vai ikkatru šīs vasaras sākuma festivālu, nebija izņēmums arī somu zemē. Taču, par spīti ne pārāk labajiem laika apstākļiem, vienu no Somijas lielākajiem festivāliem, kas notika no 6. līdz 8. jūlijam, pavisam apmeklējuši 65 000 cilvēku, otrajā dienā sasniedzot festivāla rekordu - 30 000 cilvēku. Festivālā šogad piedalījās vairāk nekā 50 grupas, to skaitā, amerikāņi The Flaming Lips, kanādieši Billy Talent, zviedri The Ark, angļi The Magic Numbers un The Pipettes, pašmāju Hanoi Rocks, Zen Cafe, The Rasmus, The Crash, Disco Ensamble un citas Somijas un ārzemju grupas.

Drakula iekrīt auditorijā

Ir piektdiena, pulksten viens dienā, kad festivāla teritoriju šķērso pirmie tā apmeklētāji. Šogad Ruisrock atklāj pašmāju garage rock grupa The Flaming Sideburns, kas uz Turku atbraukuši no Somijas galvaspilsētas. Jāteic, ka pirmās grupas statuss pavisam noteikti liek sevi manīt - tā kā skatītāji vēl tikai pamazām ierodas, to atbalsts grupai nav pārāk liels. Taču jau nākamās grupas par atbalstītāju pulku sūdzēties nevar. Tā piemēram, ļoti spilgti sevi parāda angļi The Horrors, kas skatītājus iebiedē un vienlaikus uzjautrina ne vien ar melno, drūmo un savam nosaukumam atbilstošo ārējo izskatu un dažkārt izbļāvienu formā izrunātajiem dziesmu vārdiem, bet dažādām izdarībām uz skatuves un pat skatienu. Festivāla apmeklētāja Sanita, kurai The Horrors uznāciens simpatizējis, stāsta, ka vispamanāmākie esot bijuši grupas solists un taustiņinstrumentālists. „Solists uzstāšanās laikā kā palīgus izmantoja dažādus darbarīkus – vispirms lielas skrūves, ko viņš centās ieskrūvēt sev galvā, tad flaķenes, kuras beigu beigās tika iespraustas uz skatuves esošā operatora ausī,” – tā atceras Sanita, piebilstot, ka solists norāvis arī skatuves kreisās malas aizsegu, kuru tehniskie darbinieki gan pēc tam uzlikuši atpakaļ, bet ne uz ilgu laiku, jo melnais pārvalks The Horrors līderim tik ļoti iepaticies, ka viņš to norāvis vēlreiz, ietinies tajā un, tēlodams drakulu, iekritis auditorijā, kur nodevies tās pirkstu skārieniem un, kādu laiku vārtoties zemē, savu „priekšnesumu” nobeidzis ar vairākkārtējiem kliedzieniem: es to visu vairs nevaru izturēt!

The Horrors

Tajā pašā dienā pretēji The Horrors biedam sevi prezentēja arī angļu popa meitenes The Pipettes, kuras uz skatuves ne vien dziedāja sava pagājušajā gadā izdotā albuma We Are The Pipettes dziesmas, aktīvi dejojot tām līdzi, bet arī sarunājās ar auditoriju. Tā piemēram, kāda no dziedātājām brīnījās par pretī skatuvei piedāvāto gumijlēkšanas atrakciju, kurā viņai gan būtu bail piedalīties.

The Pippettes

Ievērības cienīgi palika arī pašmāju rokeri Damn Seagulls un Lapko, kā arī īpašas auditorijas ovācijas guva somu zemei eksotiskais amerikānis, soulmūzikas un R&B mākslinieks John Legend, kurš savu priekšnesumu papildināja ar aizrautīgo klavierspēli.

Husky Rescue svētvakars

Ja līdz šim Ruisrock festivālā bijušas četras skatuves, tad šogad tām tika pievienota Turku lielākā laikraksta Turun Sanomat telts, kur festivāla pirmajā dienā iespējas sevi izpaust tika dotas gan jaunajiem somu indie mūzikas stila pārstāvjiem, gan jau sevi pierādījušiem māksliniekiem. Piektdien, kad Turun Sanomat teltī pavisam uzstājās četras grupas, pieminēšanas vērti ir vakara galvenie mākslinieki – grupa Husky Rescue no Helsinkiem, kas savu mūziku pagājušā un šī gada laikā paspējuši atrādīt ne vien dzimtenē, bet arī Amerikā, Lielbritānijā, Īrijā un citās valstīs, turklāt tikko kā atgriezušies no lielākā mūzikas un mākslas festivāla pasaulē - Glāstonberijas. Ghost Is Not Real – tā saucas viņu šajā gadā izdotais albums, kura kompozīcijas, mijoties ar pirmā albuma Country Falls singliem, tika izpildītas Turun Sanomat teltī nopietnas noskaņas un nopietnu klausītāju lokā. Husky Rescue mūzika ir mierīga līdz brīdim, kad tajā nemanot tiek iekļauti bungu un ģitāru roka elementi, kas uz brīdi ļauj uzdejot gan skatītājiem, gan solistei Rētai-Lēnai...tad atkal mūzikā iestājas miers. Tiek radīta tāda kā svētvakara sajūta – tumšajā teltī uz skatuves iedegtas sveces, grupas dalībnieki saģērbušies pieklājīgos uzvalkos, un gribas teikt – spēlē inteliģentas un pārdomātas melodijas, bieži piedāvājot tikai garas instrumentālas pauzes, kuras attiecīgajā brīdī pārtrauc solistes savdabīgi smalkais balss tonis.

Husky Rescue

Festivāla pirmās dienas galveno statusu neapšaubāmi iemanto amerikāņi The Flaming Lips, kuri kā paši pēdējie uzstājas uz lielās skatuves. Viņu priekšnesumu var raksturot kā spilgtu, krāsainu un pirotehnikas brīnumu bagātu šovu. „Pat ja diena ir lietaina, kad uzstājas The Flaming Lips, lietus nelīst,” tā teica The Flaming Lips solists, un taisnība viņam bija – krāsaino šovu laika apstākļi neietekmēja.

The Flaming Lips

Ola’s nebeidzamā enerģija

Ruisrock otrā diena iezīmējās ar vislielāko skatītāju skaitu, ko varēja just kaut vai pārvietojoties no vienas skatuves uz otru – proti, neizpalika grūstīšanās un burzma. Otrajā dienā sev piemērotu mūziku atrada ikviens – gan kaismīgi metāla un roka fani, trakojot pie angļiem Marillion, somu Zen Cafe un Sonata Arctica, zviedru In Flames un japāņu D’espairsRay, gan arī vieglākas mūzikas cienītāji, baudot angļu The Magic Numbers, pašmāju The Crash, kuri gan savā uznācienā saglabāja dažādumu – roķīgas un straujas melodijas no pēdējā albuma mijās ar pārdomu raisošām un melanholiskām pirmo divu albumu noskaņām. Protams, neizpalika arī solista Tēmu Brunilas joki un spēja iedzīvināt auditoriju. Jaunākai publikai pie sirds gāja pēdējā laikā populārie somi Sunrise Avenue. Out of my life, Out of my mind...šķiet, šo Sunrise Avenue hītu Fairytale Gone Bad pēdējā laikā dungojuši daudzi. To pierāda ne tikai dziesmas pārdošanas apjomi un iegūtās balvas Somijā, Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs, bet arī skatītāju drošā līdzi dziedāšana Ruisrock festivālā.

The Magic Numbers

The Crash

Nedrīkst aizmirst arī spilgtos zviedrus The Ark, pie kuru pēdējām aktivitātēm pieskaitāms ne tikai nesen izdotais albums, bet arī dalība šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursā, pārstāvot Zviedriju. Ja Eirovīzijā zviedriem īpaši labi neveicās, tad uz Ruisrock skatuves gan viņi uzmanību piesaistīt spēj kaut vai tikai ar savu vizuāli pārdomāto šovu un solista Olas Salo nebeidzamo enerģiju. Uzstāšanās laikā viņš ne tikai paspēj trīs reizes nomainīt drēbes (viens no pārģērbšanās šoviem vērojams arī uz skatuves), bet piesaistīt auditorijas uzmanību ar dažādām sarunām par somiem, zviedriem, savām izpildītajām dziesmām.

Otrās dienas beigās līdzīgi kā pagājušajā gadā galveno viesu lomu ieņem somu leģendārie Hanoi Rocks, kurus labprāt vēro ne vien vietējā auditorija, bet skatītāju rindās izdodas sastapt arī kādu amerikāņu fanu, kurš par spīti pieklājīgajam vecumam (36 gadi) jau otro gadu mēro tālo ceļu no Amerikas uz Somiju, lai redzētu Hanoi Rocks dzīvē.

Lietusmēteļi un gumijnieki

Ja pirmās divas dienas lietus uzlija tikai dažbrīd, tad trešo dienu varētu saukt par visslapjāko, jo lietus nepārstāja mērcēt visas svētdienas garumā, un festivāla apmeklētāji, tērpušies lietusmēteļos un dažs labs gumijas zābakos, gribot negribot bija spiesti stāvēt dubļos un ūdens peļķēs. No muzikālā piedāvājuma šī diena bija vairāk veltīta dažādām Somijā ievērību guvušām rokgrupām, piemēram, Turisas, Egotrippi, Poets of the Fall, kā arī ārpus Somijas zināmajiem The Rasmus, kas nesen viesojās arī Rīgā. Vakara galvenā un līdz ar to arī festivāla noslēdzošā mākslinieka lomā iejutās ukraiņu izcelsmes amerikānis Gogol Bordello, kas ar savu grupu nu jau kļuvis par ļoti iecienītu somu auditorijas mīluli – Ruisrock festivālā viņš uzstājās jau pagājušajā gadā, un šogad viņu varēja redzēt gan šajā, gan citos Somijas festivālos.

The Rasmus

2007. gada Ruisrock festivāls rudzu ieskautajā laukā ir aizvadīts. Tā kā tas notiek aizsargājamā teritorijā, vides aktīvisti katru gadu satraucas par tā turpmāku iespējamību. Taču, neskatoties uz to, festivāla organizatori savā interneta lapā jau tagad apmeklētājus aicina uz muzikālo trīs dienu tikšanos arī nākamgad.

Raksts tika publicēts žurnālā "Popcorn", 2007.

Ruisrock festival comes with rock and mud

When: July, 2007

Where: Turku, Finland

Audience

If last year you had to escape from the hot sun in Ruisrock ferstival in Turku (Finland), this year rain and mud that occur in many summer festivals wasn’t an exception also in Ruisrock, 2007. But in spite of not so good weather conditions there were 65 000 in total who attended one of the biggest Finnish festival taking place from 6 to 8 July. There were more than 50 bands performing in the festival, like The Flaming Lips from America, Billy Talent from Canada, The Ark from Sweden, The Magic Numbers and The Pipettes from UK, home bands Hanoi Rocks, Zen Café, The Rasmus, The Crash, Disco Ensamble and other Finnish and foreign bands.

Dracula jumps into the audience

It’s Friday, 1 PM when the first visitors cross the territory of Ruisrock. This year Ruisrock is being opened with home, garage rock band The Flaming Sideburns, which has arrived from Helsinki. Have to say that the status of the first band is appreciable – as the audience is now arriving, the support for the band is not so big. Already the next band can’t complain about the amount of the audience. For example, The Horrors from England offers a very bright show – they terrify and at the same time amuse the audience not only with the black, woeful and for their name appropriate appearance, but also with various performances on a stage and even their eye look. Sanita, the visitor of the festival, who enjoyed The Horrors, tells that the band’s leader and the keyboardist were the most noticeable. “The soloist during their performance used many additional tools – first of all the big screws which he tried to screw in his head, then flat pliers which he plugged in the ear of the cameraman filming all this process,” remembers Sanita and adds that the leader also got down the black curtain of the left side of the stage, wrapped himself in it and like a Dracula jumped in the audience where everybody could touch him for a while, till he finished his ‘performance’ shouting: I can’t stand this any more.

The Horrors

In the same day unlike The Horrors ‘terror’ the audience could see English pop girls The Pipettes. They didn’t just sing the songs from their last year’s album We Are the Pipettes, but also danced a lot and talked to the audience. Afterwards you could also see home rockers Damn Seagulls and Lapko. There were huge cheering for American, soul music and R&B musician John Legend which added his performance with enthusiastic piano playing.

The Pippettes

The holy evening of Husky Rescue

Up to this time there had been four stages in Ruisrock festival, but this year one more stage was added –Turun Sanomat (the biggest newspaper in Turku) tent where on the first day of festival there was a showcasing chance for the new and not so new Finnish indie bands. It’s worth to mention the headliners of Turun Sanomat tent on Friday. It’s the band Husky Rescue from Helsinki which has showed their music not only in their motherland, but also America, Great Britain, Ireland and other countries, besides they have just come back from the biggest music and art festival in the world – Glastonbury. Ghost Is Not Real – this is the name of their latest album; on that evening the songs of it are being played together with the singles from their first album Country Falls  in a serious atmosphere to serious audience.  The music of Husky Rescue is calm till the moment when it’s being suddenly interrupted by the elements of drums and guitar rock…then again music leads to calmness. They create a feeling of holy evening – there are candles on a stage in the dark tent, the band members wearing polite suits and I would like to say – they play intelligent and thought-out melodies, often offering only long instrumental gaps which in the certain moment are being interrupted by the singer’s originally gentle voice tone.

Husky Rescue

On the first day the headliners of the festival is the band from the USA – The Flaming Lips; they perform on the biggest stage. Their performance is a bright, colorful show full of the wonders of pyrotechnics.

The Flaming Lips

Ola’s endless energy

The next day of Ruisrock came with the biggest amount of the visitors, and people could feel it while moving from one stage to the other – it was very crowded. On the second day everybody could find his or her music style – there were metal and rock fans, rioting in front of Marillion, Zen Café, Sonata Arctica, In Flames, D’espairsRay, and aslo the fans of easier music enjoying The Magic Numbers and The Crash.

The Crash

The younger audience enjoyed Finnish pop band Sunrise Avenue which has lately attracted the audience with their hit Fairytale Gone Bad. We also can’t forget the bright Swedes The Ark. The band has been very active this year not only releasing their new album, but also taking part in Eurovision song contest representing Sweden. If they didn’t succeed in Eurovision, it’s the opposite on the Ruisrock festival stage – they had a visual show added by the leader’s Ola Salo energy and attractive appearance which he changed for some three times.

The headliners of the second day were Finnish legends Hanoi Rocks which was being welcomed not only by the local audience, but there was also a guy from the USA to see them live. This was the second year when in spite of his polite age (36) he came to Ruisrock to see Hanoi Rocks.

Raincoats and wellies

The third day can be described as the wettest one because the rain came down all the day long, and the visitors of the festival wearing raincoats and wellies had to stand in the mud and water puddles. From the musical point of view this day was dedicated to many rock bands known in Finland, like Turisas, Egotrippi, Poets of the Fall and also The Rasmus. One of the headliners of the day and all the festival was Gogol Bordello who has become a very popular artist in Finland – he performed in Ruisrock already last year and this year he could be seen in this one and some other Finnish festivals.

The Rasmus

This year’s Ruisrock festival is over. Nevertheless the organizers of the festival in its homepage already invite everyone to the musical meeting next year.

Me and The Pippettes

Me and Husky Rescue

Me and The Ark

Metro, jocīgā krievu valoda, biedējošas strūklakas, zobu bakstāmais, The Crash – ko tik nevar atrast Berlīnē!

„Viens nu ir skaidrs – Berlīne ir pilsēta, kas nemitīgi mainās. Tādēļ ik pēc pāris gadiem Berlīne ir kā jauna pilsēta,” šādi vārdi par tūristu iecienīto pilsētu teikti kādā Berlīnes ceļvedī. Arī es nolēmu iepazīt mūžam pārmaiņām pakļauto Vācijas galvaspilsētu un kādā dienā vienkārši iesēdos Eurolines autobusā un devos ceļā. Tā kā šis bija mans pirmais ārzemju brauciens pēc Latvijas iestāšanās ES, patīkamu pārsteigumu piedzīvoju uz robežām, kad robežsargs izstaigāja autobusu pat rokas no kabatām neizvilcis. Nu gluži kā tiek mudināts muzejos: „Skatieties ar acīm, nevis ar rokām!” 

TV Tower. From google.com

Nākamās dienas rītā šķērsojam Polijas-Vācijas robežu, un pavisam drīz ir autobusa pirmā pietura – Berlīnes autoosta. Beidzot esmu sasniegusi galamērķi un varu gaidīt savu draudzeni no Austrijas, kura kopā ar mani pavadīs nākamās divas dienas un iepazīstinās ar Berlīni. Protams, lai izbaudītu visu, ko piedāvā mūžam jaunā Berlīne, divas dienas ir krietni par maz, bet tomēr gribu sajust kaut nelielu pilsētas garšu.

Esmu sagaidījusi austrieti, un mēs dodamies uz jauniešu hosteli, lai noliktu somas. Mani izbrīna Berlīnes plašās ielas un jocīgie, bet vasarai piemērotie transportlīdzekļi, kuros apvienots kaut kas no automašīnas un velosipēda.

Redzēt Berlīni caur metro logu…

Kad gatavojos savam ārzemju braucienam, mani draugi teica, ka kaut vai tikai metro dēļ ir vērts redzēt Berlīni. Patiesi! No metro Vācijas galvaspilsētā nav iespējams izvairīties, jo tas ir ērtākais pārvietošanās līdzeklis. Pirms braukšanas metro dodamies nopirkt biļeti (5,60 eiro), kura derīga visai dienai. Turklāt nopirkto biļeti var izmantot ne tikai metro, bet arī pārējos sabiedriskajos transportlīdzekļos. Ieteicams būt godīgam un nopirkt biļeti, jo pieķerot pasažieri bez biļetes, vaininiekam jāšķiras no 40 eiro. 

Berlīnē darbojas divas metro līnijas: S līnijas, kas domāta ātriem pārbraucieniem, mērojot garas distances, un U līnijas jeb pazemes metro - tuvākiem pārbraucieniem. Visvairāk lietotā un tūristiem ieteicamā ir U2 līnija, jo tā savieno dažādus tūrisma objektus - Zoo staciju, Potsdamer skvēru (Potsdamer Platz) un populāro nakts dzīves rajonu. 

Austriete ir pārsteigta, ka Rīgā nav metro. Pieminu, ka esmu braukusi ar metro Krievijā, bet, protams, tas nav salīdzināms ar Berlīnes metro, kurā braucot, var apskatīt pilsētas modernās celtnes, torņus un citus arhitektūras brīnumus. 

Hosteļu izvēle un jocīgā krievu valoda Rīgā

Kur nakšņot Berlīnē? Vislētākais un arī iecienītākais variants ir hosteļi. Protams, istabu hostelī labāk rezervēt iepriekš, jo ne tikai Latvijā, bet arī Berlīnē tūristu pieplūdums vasarā ir milzīgs. Mēs esam izvēlējušās Berlīnes Starptautisko jauniešu hosteli (Berlin Youth Hostel International). Bet, šķiet, nosaukums neuzliek vecuma ierobežojumus nozīmes, jo hosteli iecienījuši arī veci cilvēki...vai varbūt visi, kas sirdī jūtas jauni. Tiesa, Berlīnē ir daudz hosteļu un gandrīz visos pieejams bārs, internets. Mūsu izvēlētais hostelis ir lēts, un cena vienai personai par nakti ir 19 eiro. Dārgāki hosteļi nodrošina arī ar TV, DVD un bezmaksas pastaigām pa pilsētu. Šādu hosteļu vidējā cena ir 20-30 eiro par nakti (atkarībā no tā, cik vietīgu istabu pasūta). Lai nokļūtu hostelī, izmantojam metro līniju U2 un izkāpjam metro stacijā BulowstraBe. 

Hosteļos ir izdevīgi nakšņot ne tikai tāpēc, ka cenas ir lētākas nekā viesnīcās. Bieži vien jārēķinās, ka nakti vajadzēs pavadīt kopā ar pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Sākumā tas izklausās biedējoši, bet īstenībā tā nemaz nav, jo var iepazīt jaunus draugus – tādus pašus tūristus kā tu – un dalīties pieredzē par redzēto, doties kopīgās ekskursijās. Mūsu istabas biedres bija trīs cienījama vecuma kundzes. Viena no dāmām, dzirdot, ka mēs ar austrieti sarunājamies angliski, prasīja, vai es gadījumā neesmu no Lielbritānijas. Kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņai bija vesels stāsts stāstāms. Kundze ļoti aizrautīgi stāstīja, ka viņas meita padomju gados mācījusies Maskavā un, kad aizbraukusi ekskursijā uz Rīgu, bijusi ļoti pārsteigta par valodu. Tā kā tajā laikā vēl bija Padomju Latvija, meita brīnījusies, kas šeit tā par jocīgu krievu valodu. Kundze stāstīja, cik ļoti meitai esot paticis Rīgā, bet es, protams, ierosināju, ka Rīga jāapskata tagad – 14 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad pārmaiņas ir acīmredzamas. 

Arhitektūras brīnumi Potsdamer laukumā

Hostelī neuzturamies pārāk ilgi, jo gribas baudīt Berlīnes skaistās vietas. Iesēžamies metro un braucam uz Potsdamer Platz. Šeit atrodas plašais un iespaidīgais Sony centrs – 21.gs. arhitektūras brīnums. Un patiešām!!! Nemaz nemanot, liekas, ieejam no saprātīgās pasaules ierobežotā laukumā, ko gribas apzīmēt ar vārdu „moderns”. Strūklakas, stikla arhitektūra, vairāki kinoteātri, milzīgais Arkaden iepirkšanās centrs, hotelis, multimediji, dārgas kafejnīcas un cilvēku aktīva rosība – to visu var baudīt stundām, ja esi 21. gs. arhitektūras iedvesmots. Šīs modernās celtnes projektējuši tādi arhitekti kā Arata Isozaki, Helmuts Jāns, Renco Pjano. Jau 20.gs. 20-30 gados Potsdamer Platz bija viens no cilvēku pārpildītākajiem skvēriem Eiropā ar neskaitāmiem bāriem, kafejnīcām un kino teātriem. Ja cerat Potsdamer skvērā ieraudzīt kaut ko dabisku un vienkāršu, tad maldāties, jo šis skvērs domāts tūristu pievilināšanai. Pat koki šeit izskatās kā mākslīgi ielikti, nevis brīvi augoši. Tagad Potsdamer laukums ir viens no tūristu iecienītākajiem skvēriem Eiropā.

Pavāri devīgi, bet drēbes netīras!

Kad nedaudz iepazītas Berlīnes garīgās vērtības, gribas palutināt sevi ar vietējās pavārmākslas labumiem. Kafejnīcu un restorānu Berlīnē netrūkst. Atliek tikai izvēlēties kaut ko par daudzmaz pieņemamu cenu. Vislielākā restorānu izvēlē ir Berlīnes centrā (starp Aleksanderskvēru un Potsdamerskvēru). Tur arī atrodas Sony centrs, TV tornis, reihstāgs, kas pulcē daudz cilvēku. Oranienburgeras iela tiek saukta par nakts dzīves ielu daudzo bāru un restorānu dēļ, kuri bieži vien atvērti līdz pēdējam apmeklētājam. Šeit atrodas arī restorāns „Amrit”, kurā ir gan indiāņu ēdieni, gan arī plašs veģetāro ēdienu klāsts. Turpat netālu pie Rozentālerlaukuma atrodas ātro ēdienu ēstuve „W Imbiss”. Šeit var baudīt dažādas picas. “Imbiss” ir pašapkalpošanās ēstuves, kurās piedāvā uzkodas. Tās var būt dažādas – gan kā vienkāršs stends, kur skārdenēs tirgo ceptas desiņas, dzērienus, gan izsmalcināts bistro ar plašu salātu un ātri pagatavojamo ēdienu klāstu. Jāpiemin, ka Berlīnē pasaules tautu virtuves nav retums. Ir iespēja iestiprināties grieķu, ķīniešu, turku, indiešu, itāļu, taizemiešu un citu tautību restorānos.

Ieejam vienā no āra kafejnīcām un pasūtām makaronus ar šampinjonu mērci (cena - 6 eiro). Berlīnē ir daudz restorānu, kur var nobaudīt Āzijas ēdienus. To cenas ir no 5-15 eiro. Vispār restorānu cenas Berlīnē ir ļoti dažādas. Ēdienreize ar trim ēdieniem var maksāt 10-15 eiro, bet dārgākos restorānos 18 – 25 eiro. Turklāt labākajos restorānos ieteicams vietas rezervēt iepriekš, jo citādi restorānā var neiekļūt.

Ja negribas pusdienot restorānos vai kafejnīcās, var izvēlēties arī ne tik veselīgu pārtiku, proti, dažādu veidu uzkodas, kuras nopērkamas uz ielas, metro stacijās vai, kā teikt, „pa ceļam” uz darbu, skolu, mājām. Ļoti bieži dažādas karstmaizītes un pankūkas tiek ceptas uz vietas, un izsalkušam tūristam ir grūti paiet garām, nenopērkot kaut ko siltu un smaržīgu. Arī es nopērku pankūku ar banānu un šokolādes pildījumu un secinu, ka vācieši nav skopi, jo šokolādes kārta ir tik bagātīgi ieziesta, ka pat izdodas sasmērēt drēbes. Šādas uzkodas maksā 2-5 eiro. 

Somi “The Crash” ar slapjām mugurām

The Crash

Nemanot pienāk vakars, kad Berlīnes muzeji savu darbu beidz. Taču var sākties Berlīnes otrā daļa – nakts dzīve, kad vietējie iedzīvotāji un tūristi, apmeklējot bārus un nakts klubus, nebūt neizrāda mazāku aktivitāti kā dienā. Pašā centrā Veinmeistaras ielā atrodas džeza bārs „b-flat”. Bārā katru nakti spēlē džezu un akustisko mūziku. Elektroniskās mūzikas cienītājiem iesaku apmeklēt klubu Casino, kurš atrodas netālu no Aleksanderlaukuma. Savukārt Oskara Vailda īru klubs tiek dēvēts par patvērumu angļu valodā runājošajiem tūristiem. Klubā tiek piedāvātas viktorīnas, dzīvā mūzika un futbols uz lielā ekrāna. Klubs atrodas populārajā nakts dzīves rajonā Oranienburgera gatvē.

No plašā klubu un bāru piedāvājuma klāsta mēs ar austrieti izvēlamies vakaru pavadīt klubā „Magnet”, kurš atrodas Greifsvalderielā. Mūsu izvēli noteica melodiskās somu grupas “The Crash” koncerts, kurš tajā vakarā bija paredzēts “Magnet” klubā. Vēlmi dzirdēt „The Crash” neapslāpēja pat salīdzinoši dārgā ieejas biļete – 17 eiro. Grupa „The Crash” ir trīs reizes viesojušies arī Latvijā un pazīstami ar savu saldo franču dziesmiņu par Lorēnu („Lauren caught my eye”). Tā kā sen nav sanācis dzirdēt krašus, gribas izbaudīt somu samtaino un nedaudz roķīgo mūziku. Klubs ir samērā liels – koncertzāle un bārs atrodas atsevišķās telpās. “The Crash” Berlīnē ir zināmi, tāpēc zālē sapulcējas pieļaujamais apmeklētāju skaits – ap 200 cilvēku. Diemžēl pārpildītās telpas efekts ir jūtams, jo, pat vēl nesākoties koncertam, zālē ir nežēlīgs karstums. To pamana arī grupas „The Crash” puiši, kuri jau pirmo dziesmu laikā cīnās ar slapjām mugurām. Un tomēr asprātīgais solists Teemu nav zaudējis ne enerģiju, ne humora izjūtu un spēj izklaidēt skatītājus. „Šeit pie jums gan ir auksti! Kaut arī mēs esam no Somijas – tik un tā ir ļoti auksti,” tā saka smaidīgais Teemu. “The Crash” kā vienmēr ir lieliski un pavisam viegli iegūst skatītāju simpātijas; kaut vai ar pēdējo dziesmu „Moonlight for lovers”, kur taustiņus spēlē nevis grupas taustiņ instrumentālists Tomi, bet solists Teemu, patīkami pārsteidzot skatītājus.

The Crash

“The Crash” koncerts ir beidzies, bet doties uz hosteli vēl nemaz negribas, jo tā vien liekas, ka Berlīnes nakts dzīve pat aicina pasēdēt kāda no daudzajiem bāriem. Dodamies uz Oranienburgera gatvi, kur āra kafejnīcas izvietotas viena pie otras un, neskatoties uz to, ka jau sen pāri pusnaktij, cilvēku pie galdiņiem netrūkst. Tā arī mēs ērti iekārtojamies kādā no bāriem un vienkārši runājam. Šādi pavadot laiku, var sastapt ļoti interesantus cilvēkus, dzirdēt viņu dzīvesstāstus. Un tā pie mums pienāk kāds holandietis un stāsta par sevi, par to, kā pavisam nejauši ticies ar aktieri Šonu Penu. Pēc kāda laika iepazīstamies ar jaunu personu – itāli Armano, kurš ir jau nedaudz iereibis un šķendējas par to, cik man sarežģīts vārds. Tāpēc itālis jau laikus pasaka, ka manu vārdu nemaz necentīsies iegaumēt. Es tikai pasmejos, jo nav taču iemesla apvainoties.

Pavisam nemanot, pienāk rīts, un pulkstenis rāda 6.00. Vai ir vērts iet gulēt? Protams, ne. Aizbraucam uz savu hosteli, bet tikai lai noskalotos aukstā dušā un izlemtu, ko apskatīsim ceļojuma otrajā dienā.

Berlīnes augstākā celtne jeb zobu bakstāmais

Jau pirms devos uz Berlīni skaidri zināju, ka gribu redzēt Berlīnes televīzijas torni. Tas man sākumā likās savāds, jo nez kāpēc atgādināja Mazā prinča zīmēto boa čūsku ar ziloni vēderā (no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas „Mazais princis”). Manas asociācijas nesakrīt ar vietējo iedzīvotāju uzskatiem, jo vācieši torni sauc par Telespargel jeb zobu bakstāmo. 365 metrus augstais televīzijas tornis – Berlīnes augstākā celtne - ir viens no galvaspilsētas simboliem un atrodas pie Aleksanderlaukuma. Tas ir veidots sociālistiskā reālisma stilā. Jāpabrīdina, ka, lai tiktu televīzijas tornī, vispirms jāizstāv gara rinda. Pēc tam, kad esmu tikusi torņa apakšstāvā, laipns fotogrāfs man piedāvā nofotografēties. Taču tās nav parastas bildes, jo ar savu portretu iespējams izrotāt T-kreklus vai krūzītes. Protams, šis prieks maksā dārgi, tāpēc piedāvājumā un cenā īpaši neiedziļinos un dodos uz liftu, lai beidzot redzētu ilgi gaidīto skatu no TV torņa. Uzbraucot augšā tornī, nokļūstam slēgtā telpā, kur paveras fantastisks skats. Vairākus desmitus metru tālumā var redzēt plašo Berlīni, Tempelhopas lidostu, baznīcu torņus, niecīgas mašīnas, kas kā skudru pūznī mudž viena pie otras. Izbrīnu izraisa nepierasti plakanie māju jumti. Kā man pastāsta austriete, šādi jumti vāciešiem ir pat ļoti praktiski, jo vasarā uz jumtiem varot atpūsties šūpuļkrēslā vai ieturēt maltīti. Dāmas mēdz arī sauļoties. Man kā tūristei ļoti iepatīkas interesantā TV torņa kafejnīca Tele-Cafe. Tā nav parasta kafejnīca, jo, kamēr sēžu un dzeru tēju, jūtu, kā kafejnīca lēnām rotē. Pilns rotācijas aplis tiek veikts pusstundā. Man jau reibst galva, bet kāpt lejā negribas, tāpēc netaupu fotoaparāta filmiņu un kniksēju skaistos skatus vienu pēc otra.

Un tomēr apskati beidzam, jo neesam vēl aplūkojušas apkārtni lejā pie torņa. Nevar nepieminēt sakopto laukumu ar strūklakām, zaļajiem augiem un rozēm. Starp citu, strūklakas Berlīnē izvietotas gandrīz pie visiem tūristu iecienītajiem objektiem – lielākas, mazākas, bet tās visas atgādina par karsto vasaru un ļauj samērcēt rokas vai seju.

Uz reihstāga jumta!

Reihstāgs ir tūrisma objekts, kas Berlīnē noteikti jāredz. Parlaments nemaz neatrodas tālu no TV torņa (braucot ar metro, divas pieturas tālāk). Izkāpjam no metro un ejam taisnā ceļā uz reihstāgu. Reihstāga augšējais stikla kupols ir kā ceļvedis, kas neļauj novirzīties no mērķa. Tuvojoties Vācijas parlamentam, mūsu apbrīnu rada grandiozās stikla arhitektūras celtnes. Tās ir augstas un, šķiet, perfekti izstrādātas. Arī krāšņās dzīvojamās mājas šajā rajonā liecina par turīgu cilvēku mitekļiem. Un tad ar vismaz 12 Vācijas karogiem aplikts, mūsu acīm paveras reihstāgs – liela neorenesanses celtne, kuras arhitektūrā izmantoti sengrieķu orderu elementi – kolonnas, volūtas - , kas celtnei piešķir vēsturisku nokrāsu. Reihstāgs ir bijis vairākkārt postīts, galvenokārt 2. pasaules kara laikā, bet tagad parlaments ir atjaunots un kļuvis par iecienītu tūrisma objektu; īpaši jau stikla kupols uz reihstāga jumta, kuru noteikti apskatām. Arī šeit, tāpat kā no TV torņa, redzami Berlīnes skati. Saulainā vasaras dienā mājīgu un viesmīlīgu atmosfēru rada pretī reihstāgam esošais zālājs, kurā cilvēki labprāt sēž un vēro iespaidīgo ainavu sev apkārt un, protams, gaida garajās rindās, lai tiktu parlamentā. Un šeit atkal nākas pieminēt vāciešu iecienītās strūklakas. Sēžot zālājā, var nemaz nepamanīt, ka pie kājām pēkšņi izšļācas ūdens plūsma. Bet rezultāts būs jūtams uz slapjajām drēbēm! Šīs slēptās strūklakas mani sāk nedaudz biedēt, jo tā jau var nejauši apsēsties uz kādas no tām...un ko tad?

Vācu šokolāde – obligāts suvenīrs!

Reihstāgs bija pēdējais objekts mūsu divu dienu ekskursijā. Laiks domāt par braukšanu mājās. Proti, jāiegādājas vāciešu suvenīri un saldumi. Runājot par saldumiem, gribētu piebilst, ka tie pat ir obligāts suvenīrs. Dažādas šokolādes, konfektes, pildītie cepumi – tas viss ir milzīgajā piedāvājumu klāstā, kas atrodams jebkurā Berlīnes lielveikalā. Izvēle ne tikai saldumiem, bet arī cenām. Šokolādi var nopirkt gan par 80 centiem, gan 20 eiro. 

Protams, Berlīnē, tāpat kā citu valstu lielpilsētās, ir pazīstamais veikals H&M, kurā tiešām var iegādāties labas un lētas preces. Piemēram, vasaras šorti šeit maksāja 3 eiro. 

Atpakaļceļš no Berlīnes uz Rīgu, kā jau vienmēr, ir mazāk interesants un no patīkamās neziņas, kāda bija brauciena sākumā, arī ne miņas. Bet nebija arī garlaicīgi, vismaz ne Polijā, kad nokļuvām nelielā ceļu satiksmes negadījumā. Proti, mūsu autobusā ieskrēja automašīna un atstāja zināmu bojājumu. Galu galā viss beidzās laimīgi, un tās pašās dienas vakarā atgriezāmies Rīgā. Biju nogurusi, bet patīkamu atmiņu iedvesmota.