Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 2.daļa

Turpinājums no 1. daļas. 
Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Brīvprātīgie - dažādu ceļu gājēji

Pirmā brīvprātīgo tikšanās notika jau pirmajā vakarā, kad es ierados Kenitrā. Patiesību sakot, tā nebija formāla tikšanās, bet pasēdēšana ar tiem, kas bija jau atbraukuši. Izrādās, liktenis savedis kopā dažādu dzīves ceļu staigātājus – te ir gan studenti, kas izbrīvējuši laiku aizņemtajos studiju grafikos, vairs nestudējoši jaunieši kā es, gados pavecākas dāmas, no kurām viena (no Dānijas) ir agri aizgājusi pensijā un tagad ceļo no Indijas uz Ķīnu, no Dānijas uz Maroku. Ir viens pensionāru pāris no Francijas – vīrs skolas laikos te aizvadījis trīs gadus, jo tēvs no Francijas bija nosūtīts šeit strādāt un tagad kopā ar sieviņu varēs ne tikai mācīt bērnus, bet arī kavēties nostaļģiskās atmiņās. Ir kāda krievu meitene, kas atbraukusi ar divgadīgo bērniņu un savu mammu. Mūsu dažādība vien liek pasākumam iezibēties. Taču kā izrādās ar to nepietiek, lai lietas virzītos un izdotos.

Nākamajās dienās ieradās arī pārējie brīvprātīgie, kas netika satikti iepriekšējā vakarā, lai pievienotos oficiālajam notikuma sākumam. Pārsteidza tas, ka Imads ar savu komandu nekādas uzrunas neteica, vien atvēra skatuvi jautājumiem – un tad caur jautājumiem tika mēģināts noskaidrot tālāko. Tiesa, vairāk par nākamo dienu uzzināt nemaz neizdevās, un pamazām mēs sākām atklāt, ka, lai arī pirms braukšanas bija saplānota programma 30 dienām, tagad mēs vien runājām par nākamās dienas programmu – pusdienām ar ģimeni, kurām vēl nebija pat satikšanās laiks izdomāts. Savukārt pati bērnu skološana paredzēta vēl pēc pāris dienām, jo bērniem brīvdienas. Pat ja niknajiem plānotājiem eiropiešiem sākumā to bija grūti pieņemt, lielākajai daļai pret brīvdienām nebija iebildumu. Vien 90 eiro iekasēšana pirms uzzinām, kas tad mūs galu galā sagaida – taču ar stingru solījumu, ka pie programmas (nu jau jaunās) tiek strādāts – neradīja simtprocentīgi uzticīgu priekšstatu. Lai nu kā naudiņa atdota – tagad gaidām artavu. 

Piektdienās kuskuss

Izrādās, nākamās dienas kopīgās brīvprātīgo pusdienas bija ieplānotas manas ģimenes mājā. Vien es pati par to uzzināju attiecīgās dienas rītā. Hmm, būs jauki visus šeit redzēt. Pusdienas bija vissvarīgākā ēdienreize. Bija dzirdēts, ka dažkārt pat ofisi aizveras uz trim stundām, lai noturētu ikdienišķo pusdienu pārtraukumu. Ēdieni pusdienās parasti nāk trīs stāvos: pirmais ir tā saucamie salāti un apetīti rosinoši ēdieni, otrais – parasti vistas vai liellopu gaļa (tikai ne cūkgaļa) ar spageti, rīsiem vai ko citu, taču ja ir piektdiena, kas ir svētā diena pēc musulmaņu kalendāra un mošejas apmeklēšanas diena (līdzīgi kā kristiešiem Baznīca svētdienās), tad pusdienu galdā tiek likts kuskuss - marokāņu tradicionālā delikatese. Tāpat arī ar kuskusu mielojas svētku vai citās ģimenei īpašās reizēs, piemēram, kad pulcējusies visa radu saime. 

Trešajā ēdienu kārtā parasti mielojas ar augļiem, citkārt, šī sadaļa tiek izlaista, uzreiz pēc malītes piedāvājot tēju. Tradicionālajā stilā pagatavotā tēja vienmēr noslēdz pusdienu maltīti. Pirmais, ko eiropietis pamanīs, būs tējas šķebinošais saldums. Marokāņi netaupa cukuru tējas pagatavošanai – divi kalniņi cukura tiek iejaukti kopā ar ūdeni un tēju un savārīti. Tad seko īpašais tējas ieliešanas process – čaiņiks tiek pacelts iespējami augstu no tējas glāzītes un šaurā strūkliņā sāk tecēt traukā. Kāpēc tāda procedūra? Lai tējas virspusē, kad tā ielieta glāzē, veidotos baltas putiņas, - tā ir zīme, ka tēja ir pareizi sagatavota un ielieta. 

Pastaiga medīnās

Dienas turpinājumā visi bariņā devāmies uz Kenitras medīnu. Medīnas ir vai katrā Marokas pilsētā, un tām ir ļoti liela sociālā loma un bieži tur pat cilvēki dzīvo, ja medīna ir kā tāds ciematiņš, piemēram, galvaspilsētas Rabātas medīna. Varētu pat teikt, ka visa marokāņu dzīve notiek medīnas – tirdziņos, kur viņi iepērkas vai katru dienu. To pieprasa viņu dažādā virtuve, kas ir iemesls dažādajiem produktiem, garšvielu kalniem, augļiem un dārzeņiem, vietējiem saldumiem. Medīnas ir samērā dārgi tirdziņi, lētāks ir tā saucamais suk (souk). Arī tur labumu netrūkst. Jau izejot pa šādu tirdziņu vien, tu smelies ļoti daudz marokāņu kultūras un gūsti katras pilsētas šarmu. Protams, līdzīgi kā citos arābu valstu tirgos, ļoti neatņemama sastāvdaļa marokāņu tirgos ir kaulēšanās. To sagaida gan pārdevēji, gan pircēji. Jebkuru mantu var nokaulēt. Tā ir tirgus būtība – lēni staigāt, skatīties, kaulēties, aplūkot mantas, runāties ar pārdevēju. Te nav ātrais šopings – ieskrēju lielveikalā, saliku grozā visu, ko vajadzēja, samaksāju, prom. Eiropietim, kas negrib medīnām un sukiem veltīt laiku, varētu būt diezgan pagrūti tikt galā ar ļaužu masām un cenām.

Medīna. Photo by M.R.

Marokas kultūras iepazīšana turpinājās arī nākamajās dienās. Brauciens uz pludmali ar taksi, par kuru pārsteidzošā kārtā bija jāmaksā pašiem (likās jau, ka 90 eiriki nosedz programmas izmaksas...), sēdēšana kafejnīcās, kam arī naudiņa jāvelk ārā no saviem makiem, vietējo marokāņu uzaicinājumi uz vakariņām vai pusdienām. 

Meiteņu un puišu bērnunami

Marokā ir nodalīti zēnu un meiteņu bērnunami. Mūsu grupas pirmā viesošanās bija puišu mītnē. Sagaidīja nama direktors, kas pastāstīja, ka tur mīt bez vecākiem palikuši vai trūcīgu ģimeņu zēni no 5 līdz pat 22 gadiem. Ēkas pašā vidū ir skaists dārzs ar apelsīnu kokiem, taču mēs jau esam gudri – zinām, ka, lai arī šis ir apelsīnu sezonas laiks, tuvējās apkārtnes kokos augošie oranžie augļi nav ēdami – tie ir skābi kā citroni. Nama iekštelpas ir diezgan pieklājīgas, zēni guļ pa divi vai pa trim vienā istabiņā. Tālākā apskate mūs ved uz ēdnīcu un mācību telpām, kas, būsim godīgi – nekādu draudzīgo atmosfēru nerada. Vienkāršas solu un galdu rindas, un telpa pati par sevi izstaro aukstumu ar ģiptīgi zaļajām sienām, kurām tā vien prasās, kā nomainīt apmetumu. Februārī aukstumu jūt vistiešākajā nozīmē, ņemot vērā, ka Marokā apkure lielākoties netiek izmantota. 

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Direktors, kas mums pirmajā dienā izrādīja namu, ne vien ekskursijas beigās pacienāja ar tēju un cepumiem, bet arī stāstīja, cik ļoti mīl nama zēnus un rūpējas par tiem. Tas jau nekas, ka paši bāreņi mums, skolotājām, pēc tam stundās stāstīja ko citu, proti, rokas pacelšanu un sišanu, īpaši uz jaunākajiem zēniem. 

Meiteņu bērnunams man rādījās siltākās krāsās. Ne tikai tāpēc, ka diena, kad to apciemojām, bija siltāka, bet noskaņas dēļ – telpas bija gaišākas. Dārzu rotāja ne tikai apelsīnu koki, bet arī palmas, kas vienu brīdi radīja iespaidu, ka esi pludmalē. 

Brīnumskolotājas no ārzemēm

Puišu bērnunamā. Photo by M.R.

Meiteņu namā vairāk neuzturējos, jo biju izraudzīta kā puišu skolotāja. Tas laikam tāpēc, ka dzīvoju netālu no zēnu bērnunama. Lai gan pirms brauciena biju sagatavojusies uz pamatīgu skolotājas amata pildīšanu un kārtīgu gatavošanos stundām, tas viss beigās izvērtās pavisam citādā – marokāņu stilā. Izrādījās, ka skolotāju ir vairāk nekā klašu un skolēnu, tāpēc lielākajai daļai vajadzēja mācīt pāros – es biju viena no tām. Mana partnere bija ap 40 gadus veca vāciete, ar kuru kopā skolojām apmēram 15 jauniešus vecumā no 17 līdz 21 gadam. Sajūtas bija dīvainas. Pirmkārt, klase bija ļoti auksta, jo apkures tur nebija, tāpēc es parasti uz stundām gāju ar segu. Otrkārt, mūsu studenti likās vairāk ieinteresēti savās ārzemnieciska izskata skolotājās, nekā pašā angļu mēlē. Viņi stundu laikā uzdeva jautājumus vai izteica piezīmes, piemēram, „Tev ir zilas acis”, kas lika justies kā apbrīnotām un novērotām aiz zoodārza krātiņa. Protams, varēja saprast viņu attieksmi. Tie bija jaunieši, kas par visām varītēm cerēja tikt prom – prom no sava bērnunama, kur viņi bija piedzīvojuši bargu direktoru un dažs labs arī viņa sitienus, prom no Marokas, kurā lielākajai daļai no viņiem nebija savas ģimenes. Divas ārzemnieces, kas viņu tumšajos vakaros pēkšņi ienāca kā angļu valodas skolotājas likās kā iespējamā saite viņu bēgšanai. Cik ļoti viņiem gribējās dzīvot citādu dzīvi, tikt pie savas mājiņas, naudas un ģimenes. Kāds puisis, kas angļu valodu zināja diezgan labi, vasarās strādāja Makdonaldā, un pateicoties darbam, viņam bija savi iekrājumi – to varēja redzēt arī viņa ārējā izskatā. Taču ne visiem bija tā paveicies.

Bieži vien stundas aizritēja kā dalīšanās pieredzē par dzīvi Eiropā un Marokā. Godīgi sakot, savas skolotājas karjerai šī pieredze neko daudz nedeva, jo arī strādāt pārī bija diezgan neērts veids – katrai tomēr savas idejas par mācīšanu. Taču kā kultūras iepazīšanas aktivitāte tā bija vērtīga.

Lai nu kā, beigās pati mācīšana tika uztverta kā tāda otrā plāna nodarbe. Un organizatoriem nerūpēja, ka 30 cilvēku grupai, tāpat kā 3 cilvēku grupai ir viena skolotāja, bet 15 pusaudžus skolo divas dāmas. 

Turpinājums uz 3.daļu. 

Marokas krāsas tirdziņos, ēdienā, dzīvesstilā: 1. daļa

Šis raksts lasāms arī portālā manapasaule.lv. 

Visa Marokas bilžu galerija šeit.

Februāris – ziemas aukstākais mēnesis, un re – paveras iespēja to pārziemot Marokā. Turklāt pārziemot tā godam – mācīt bērnunama bērniem angļu valodu un pateicībā par to tikt uzņemtai marokāņu ģimenē. Tu brauktu? Man, kā jau kārtīgai latvietei, izdzirdot, ka kaut kas ir par brīvu (šajā gadījumā uzturēšanās un ēdiens ģimenē), sapnis par saules siltumu, pastaigām gar Atlantijas okeāna piekrasti, marokāņu virtuves bagātībām itin viegli pārvēršas realitātē: jau nākamajā mirklī epasta kastē ir lētas aviobiļetes rezervācija un aidā – prom uz siltajām zemēm...ja vien ideālo sapni no mēneša uz divām nedēļām nesaīsinātu pēkšņa saslimšana it kā siltajā Ziemeļāfrikā. Turklāt vēl ar kārtīgu devu marokāņu kultūras īpatnību. 

Maroka iekrita ekastītē

Tā kā esmu aktīva dažādās organizācijās, paziņojums, ka tiek meklēti eiropieši, kas varētu februāri pavadīt Marokā, skolojot bērnus, man tā vienkārši iekrita epastā. Pfuu, uzreiz nopriecājos, ka nebūšu viena, bet ar bariņu no Eiropas – tad jau var pavisam droši mesties iekšā nezināmajā. Turklāt biju jau angļu mēli mācījusi bērniem un pieaugušajiem Ēģiptē, līdz ar to man nebija iemesla baiļoties ne par savu angļu valodas skolotājas, ne arābu kultūras pieredzi. Ļoti iepriecināja arī tas, ka visam mēneša pasākumam bija plānojums – un papildus skološanai un dzīvošanai ģimenē bija paredzēts apmeklēt vietējos dārgumus Kenitrā, galvaspilsētu Rabātu, kā arī tūristiem tik iecienīto Marakešu. Naudiski mums, brīvprātīgajiem, par programmu būtu jāsedz tikai neliela daļa – apmēram 25 eiro, kas likās tā vērts. 

Pāris dienas pirms došanās ceļā un koferu krāmēšanas mums visiem sešpadsmit brīvprātīgajiem pienāca vēstule, kurā galvenais organizators dziļi atvainojās...ar tādu un tādu valdības rīkojumu naudu no bērnunama bērniem iekasēt nedrīkt, lai gan sākotnēji to bija atļauts darīt, līdz ar to mums jābūt gataviem maksāt 90 eiro, kā arī var rasties papildu tēriņi šai summai. Hmm, reakcijas bija divējādas. Vieni teica: vai mums tiešām nepieciešams piedalīties visās aktivitātēs, kurām šī nauda tiktu tērēta? (par palikšanu ģimenēs jāmaksā neesot). Otri teica: nu lab jau lab, samaksās, es tāpat tur veselu mēnesi par velti dzīvošu un galu galā – nav jau tie 90 eiro tik milzīgi liela summa. Turklāt negribas būt tam vienīgajam, kas tagad tēlos nabagu. Arī es biju nedaudz vīlusies. Taču, lai kāda būtu katra individuālā reakcija, viens bija skaidrs – lidmašīnas biļetes bija pasūtītas, grāmata par Maroku izlasīta, fantāzijas sasapņotas – būtu muļķīgi tagad nebraukt. Tā nu arī es izdomāju, ka jābrauc ir. Vien labi, ka biļeti biju pasūtījusi vienā virzienā. Jo piedzīvojumi tikai sākās.

Kafija un lidojums

Lidoju, protams, pa lēto: Ryanair līdz Briselei, mokoša nakts Šarleruā lidostā un tad ar Jet4You uz Kasablanku. Jau sēžot un gaidot lidmašīnu pamanu, ka liela daļa, ja ne vairākums ceļotāju, ir Eiropā dzīvojošie marokāņi, kas paši vai kuru senči uz šejienie emigrējuši. Viņu trumpis ir franču valoda, kas Marokā tik ļoti izplatīta. Ar to var dzīvot gan Francijā, gan Beļģijā. Lidojuma laikā sēdēju pa vidiņu – gar malu man blakus sēdēja viena no šādām Eiropas marokānēm. Tumša āda un mati – jā, mati brīvi krītoši, nevis hidžabā ietīti, kas islāma reliģijai piederas. Viņa ar vieglu roku pasūtīja tik daudz ēdamo – sviestmaizi, čipsus, - ka arī man sakārojās kaut ko nopirkt lidojuma laikā. Patiesībā jau biju domājusi, ka Jet4You nav tik nabagi, lai nepabarotu savus pasažierus, tāpēc biju pat speciāli taupījusies un neko nenopirku lidostā. Tad nu tagad jutu izsalkumu. Daudz atļauties nevarēju. Vēl joprojām taču bija šoks par tiem 90 eiro, tāpēc paņēmu pašu nepieciešamāko – kafiju ar pienu. Patiesībā tik ļoti nāca miegs pēc negulētās nakts lidostā, ka labprāt būtu gulējusi, bet tai pat laikā nebiju vēl sev vēderā ielējusi neko siltu – nu gluži vai prasījās. Tā nu es ar šiku pasūtināju savu kafiju un iedevu stjuartam ar kvadrātainu galvu un samākslotu smaidu divus eiro.

Pirmās sarunas ar kungiem

Lidmašīna nolaidās, bet imigrācijas lapiņas pasažieriem tā arī netika izsniegtas lidojuma laikā - stjuarti bija tik aizņemti ar ēdināšanu, ka laikam aizmirsa. Tāpēc nācās tās pildīt, pirms gāju cauri kontrolei. Nodarbošanās – ierakstīju žurnāliste. Tiesa, nepraktizēju tagad to regulāri, bet pēc pieredzes un visiem papīriem skaitos gan. Un izrādās imigrācijas kungam šis teikums radīja interesi. „No kura medija jūs esat?” viņš jautāja. Es salēcos. Tak jau domāja, ka varbūt no BBC. Vai tad mazāk prestižu ir vērts teikt? Es iedomājos, ka pateiktu: esmu no „Lielvārdes Ziņām”, kur mēdzu strādāt. Ko tev, kungs, tas izteiktu? „Nē, es jau tikai ārštatniece,” viņam atteicu. Lai neņem mani par tik svarīgu personu. Ko zini, varbūt tiem vēl papildu procedūras jākārto.

Laimīgi tiku ielaista Marokā, samainīju naudu uz dirhamiem un biju gatava sēsties vilcienā uz Kenitru. Cik ērti, ka tas kursēja no lidostas, nekur nebija jābrauc, vien jāpārsēžas Kasablankas centrā, bet to jau ar vietējo palīdzību izdarīt spēju. Un re, iegūstu vilcienā jaunu draugu. Izrādās, esam ar to pašu lidmašīnu pat atlidojuši. „Ko tad jūs šeit?” jautāju vīram, kam ap piecdesmit. „Braucu pie sievas,” viņš atbildēja. „Ak tā, vai tad nedzīvojat kopā?”

„Nē, mēs tikai pirms pusgada apprecējāmies, šī ir mana otrā sieva,” viņš ķiķina. 

„Un cik tad sievai gadu?”

„30.”

„Un kur iepazināties?”

„Internetā,” viņš turpina ķiķināt. „Hehe, tas tak normāli!”

Ir jau ir. Kungs, izrādās, ir no Libānas, kur no pirmās sievas jau divi bērni paspēti, tagad pēdējos gadus dzīvo Briselē un sagribējās vēl vienu mamzeli. Ha, vecais kārumnieks, es nodomāju. Un meitene – 30 gados noteikti bija tik izmisusi, ka nav jau vairs runas par kaut kādu izvēli. Jau no pieredzes Ēģiptē zināju, ka lielai daļai musulmaņu meiteņu tipiski apprecēties līdz tautā pieņemtajiem 25, ja ne - vari palikt vecmeitās. Un kaimiņi ar var sākt ar pirkstiem rādīt.

Pārvietojas ar takšiem

Kad vilciens apstājas Kenitrā, ir jau tumšs. Mani sagaida galvenais organizators Imads un viņa brigāde. Viens no brigādes uzreiz pieskrien pie manis klāt – būšot mans hosts, viņš saka. Vārdā Murads. Viņa ģimene neesot liela – tikai mamma un vecākais brālis, kas par mani uzņemsies rūpes visu nākamo mēnesi. Uz māju mani nogādā ar taksi – tas šeit ir visizplatītākais transporta veids. Nav arī pārāk dārgs Eiropas standartiem. Desmit minūšu brauciens maksā apmēram latu. Tiesa, ne jau cenas dēļ to parasti izvēlas, bet gan tāpēc, ka nav īsti alternatīvas – sabiedriskais transports ir pārāk mistisks savos ceļos un tiesa – ne vienmēr dodas vajadzīgajā virzienā. Turklāt vairākas reizes pat novēroju, ka tas bieži neapstājas pieturā vai nepaņem kādu pasažieri, kas nav paspējis pirmajā mirklī ielēkt busā. Secinājums – autobuss uzvedas kā tāds savvaļas kaķis – kur gribu, tur braucu. Tieši tāpēc arī vietējie visbiežāk izvēlēsies taksi, kas ir viegli sasniedzams un piedāvā salīdzinoši uzticamu servisu ar šoferīti (taksistu), kas  vismaz ir tevī ieinteresēts. Pareizāk sakot – ieienteresēts tavā naudā.

Katram savu televizoru

Izkāpām no takša un mani veda pa šauru ieliņu uz priekšu – laiks bija diezgan drēgns un jau tumšs, tikko bija sācis arī līt. Es un mani čemodāni sekojām Muradam pa mazo ieliņu, kas savienoja divas vertikālas māju rindas, kurās ik pēc metra vai diviem bija iemūrētas durvis – tas skaitījās kā viens dzīvoklis. Murads atvēra vienas no durvīm un mēs iegājām iekšā. Vispirms pavērās pavisam maziņš koridors, kur pa labi bija gareniska virtuvīte. Ja divi nostātos, tad tikai vertikāli, jo horizontāli vietas nepietiktu pavisam noteikti. Tālāk aiz koridora bija tā saucamā marokāņu istaba. Tajā pie trim sienām bija tradicionāli novietoti gaumīgi dīvāniņi un pa vidu – galds. Maltītes bija ļoti svarīgi ģimenes brīži, kad visi ēda kopā, tāpēc šo telpu varētu dēvēt par vissociālāko. Protams, tāpēc arī televizors novietots tieši šajā istabā. Tas nu pilnīgi noteikti jāatzīst – televizoram kā medijam arābu valstīs ir vissvarīgākā loma. Diena paiet vērojot ziņas un manas uzturēšanās laikā Al Jazeera kanāls rādīja nonstopā Ēģiptes nemierus, savukārt vakarā ģimene iegrimst seriālos un filmās, kas arī bieži vien ir ēģiptiešu. (Ēģipte ir lielākā filmu eksportētāja starp visām arābu zemēm)

Ziemas jakās pa istabu

No galvenās istabas varēja nokļūt uz trim guļamistabām. Viena mātei, otra – brāļiem, trešā – man. Istabās pārsvarā bija tikai gultas un skapji drēbēm un lietām, izņemot manējo – tādi paši dīvāniņi pie visām četrām sienām kā dzīvojamā istabā – laikam istaba oriģināli domāta kuplāku ģimenes pasākumu rīkošanai. Istabiņas ir ļoti mazas, kā tādas aliņas bez logiem. Turklāt mājas nav celtas ar tradicionālo jumta konstrukciju. Jumts ir līdzens un uz tā tiek žāvēta veļa – pirms braucu uz Maroku, lasīju, ka sievietēm jumtu augšas parasti ir kā socializēšanās vieta, kas īpaša ar to, ka tā domāta tikai viņām – vīrieši tur nenāk. It sevišķi, ja dzīvoklīši ir viens pie otra saknapināti, tad sievietes, nesot augšā veļu un izkarinot to žāvēties, var viena ar otru sarunāties. Ja saulīte nevar ienākt pa logiem, kuru nav, tad šī ir vieta, kur tā pavisam noteikti tiek iekšā. Tas ir labi ne tikai slapjajai veļai, bet arī, ja vēlas siltumiņu pasmelties, ko noteikti nevar gūt istabā. Ziemas mēnešos (janvāris, februāris) uz jumta ir siltāk nekā pašā mājā, kur nav apkures un mājinieki sēž biezajās ziemas pufaikās un segās, lai nenosaltu, kamēr vēro televizoru. 

Mazgājies un izkārnies vienuviet

Ja runājam par sevis apmazgāšanu un dvēseles atvieglināšanu, tad nu mīļie - sagatavojieties uz nelielu kultūršoku. Protams, lielās pilsētās, smalkos ofisos, biezās villās un dzīvokļos noteikti varēs sastapt Eiropas stila dušu un tualeti, bet tradicionālā un nabadzīgākā aliņā, kādā es biju nokļuvusi, ir arī tradicionālā tualete – maza kvadrātaina telpa, kurā pašā vidū caurums – tas tā kā būtu ķemertiņš, kur es tupus izdaru savu vajadzību. Un tad noskaloju to ar spainīšiem, kas salikti uz ūdens krāna. Kad prasīju, kur atrodas duša, domādama, ka te jau nav vairs vietas, noteikti kādā citā telpā, - izrādās nekā! Dušas šļauka ir turpat augšā uzstutēta un praktiski sanāk dušojoties stāvēt dažus milimetru no...lai neteiktu uz tualetes. Nav tik traki, ka pašā caurumā jāstāv, bet turpat apkārt tu tomēr līgojies no vienas kājas uz otru, kamēr apskalojies. Ak jā, un siltais ūdens nebūt nav pašsaprotama lieta. „Vai tu mazgājies siltā vai aukstā ūdenī?” kādai no brīvprātīgajām ģimene drošības pēc pajautāju – nevar jau zināt, kā tie vācieši beržas tur Eiropā, gan jau domāja. Viņai gan jautājums vien radīja drebuļus, nerunājot par pašu ūdeni, kas izrādījās ir tikai auksts.  Manā ģimenē par laimi darbojās sistēma, ka silto ūdeni var dabūt, pirms tam to atgriežot. 

Lūk, mana ģimene!

Mana ģimene, kā jau Murads teica, nebija liela, jo īpaši zinot, ka marokāņu saimes mēdz būt raženākas ar krietnu pulciņu bērnu. Ģimenes māte bija tipiska mājsaimniece. Viņas dienas pagāja pie plīts, rūpējoties par brokastīm, pusdienām, vakariņām un kafijas vai tējas pauzēm, ja atnāca kāds ciemiņš. Sievietes vīrs jeb ģimenes tēvs nomira pirms diviem gadiem. 

Murads ģimenē bija jaunākais dēls – 25 gadus vecs. Viņš bija iesaistījies organizācijā, kas rīkoja mūsu brīvprātīgo aktivitātes Kenitrā. Nedomāju, ka viņš ar to pelnīja naudu. Viņš teicās, ka viņam ir savs privātbiznesiņš, bet kaut kā neizskatījās īsti peļņu nesošs, jo naudas ģimenei bija maz. Turklāt arī viņa angļu valoda nebija tik laba, lai es uzķertu, ko viņš īsti domāja ar savu nodarbošanos. Lai nu kā puisis bija pats ļoti ieinteresēts brīvprātīgajā darbā un sapņoja nākamajā vasarā braukt uz Ganu un palīdzēt celt mājas. Tāpēc arī viņš bija iesaistījies mūsu brīvprātīgā projekta koordinēšanā – „tikai lai redzētu bāreņu smaidu” – viņš skaidroja savu motivāciju piedalīties. 

Murads

Murada brālim Muhamedam bija 33. Arī viņš tāpat kā Murads nebija mācījies augstskolā un, kad jautāju Muradam, ar ko viņa brālis nodarbojas, atbilde bija – iepērk un pārdod preces. Sākumā es pat nesapratu, kāds īsti ir puiša darbs, jo likās caurām dienām viņu redzu sēžam mājās pie televizora vai palīdzam savai mammai virtuvē. Ja arī viņš šad tad izgāja ārā, tad vai nu spēlēt futbolu vai pie draugiem. Murads paskaidroja, ka pēdējā laikā vecākā brāļa nodarbošanās ir diezgan bīstama, jo viņam neesot licences, kas ļautu preces pārdot. Tomēr viņš uzdrošinājās sapņot - par savu kafejnīcu vai taksista biznesu. Lai to uzsāktu, viņu atturēja tikai nauda. „Bet viņš dabūs ar laiku,” mani izbrīnīja brāļa Murada pozitīvisms. „Marokā mēs viens otram palīdzam, visa ģimene palīdz...kā to nesen izdarīja mans tēvocis, kas man atsūtīja naudu, kad lūdzu,” jā, pirmais solis uz sapņa izdošanos bija sperts – pozitīva domāšana. Muhameds sapņoja arī par ģimeni un bērniem. Pavisam pretēji domāja jaunākais brālis Murads – „man ir labi, kā ir! Es nevēlos sievu, kas pieprasa skaistas drēbes un māju,” viņš teica, piebilstot, ka ļoti bieži marokāņu meitenes ir materiālā labuma meklētājas. 

Turpinājumu lasi šeit.

Day 12: Last goodbye's and....my big Award

Last goodbye's

On the very last day I woke up later than usually as I had had an online meeting according to European time and therefore it finished at 6 in the morning in the end. However, I didn’t do anything special on my last day, just went for the last shopping and somehow this day turned to be special anyway: I met Marina, a nice Russian girl who loved travelling and was now living in America. After talking to her I found out that she was also supposed to come to work in the same village as me in Egypt…hmm, the world is really small…and I must say it was really like a destiny to meet her.

Last goodbye to Alex and Marina and I went to my dear friend and travel partner Tomoko to have the last dinner with her in her university café. The time to leave had come. I luckily spent all my Chinese money on delicious noodles and didn’t even save any single coin to keep as a souvenir. To be honest – I feel better carrying less stuff with me. It was hard once again to say bye to Tomoko. I really hope we will meet again. That is a true friendship and that is a nice feeling to go to a foreign country and find friends there…

My Award

These days in China were my award. My award in old and true friendship (Tomoko), in beautiful scenery, in famous touristic spots, in new information and knowledge, in new people, in high feelings and excitement (EXPO and Brainstorm), in delicious food, in souvenirs I bought…it all was my award after the hard working days in Egypt saving money for China every day, eating less than wanted, spending less than wanted and working much more than wanted. But it was worth it and I felt proud of myself after handling all visa and money issues to make this trip happen! Something big has been achieved and it’s a good feeling that makes it worth living and going though the same suffer again and again to deserve a sweet dessert afterwards.

China Day 11: Forbidden City and the rain

Forbidden City

Waking up at Alex place, my lovely host from the previous time in Beijing. I had a clear plan for today: finally to visit Forbidden city. Since it was national holidays’ time when I had just arrived in Beijing it wasn’t a good idea to do it that time. But now on my last full day in China I wanted to see the famous spot which is included in UNESCO World heritage. The visit was really impressive and I liked the feeling of really being in a small city with its walls, museums, arts and culture and even restaurants and shops. A city inside a city with its special cultural feeling and borders and tiny corners where to get lost.

Sudden meeting

After a few hours spent there it was time to leave not only because of my arranged meeting with my Chinese Couchsurfing friend, but also because it started raining. So, I was walking quite fast to Tiananmen metro station to meet her when suddenly a random Chinese girl joined me and asked how I had enjoyed my visit. My first impression was quite scary thinking “she probably wants something from me, to offer some services or booklets”. Otherwise, why do people start suddenly talking to you on a street and even joining my fast way of walking? And then I realized I am wrong. She was really interested in me. She started talking because she just wanted to get to know me. And that was something I had forgotten and hadn’t experienced in Europe. Moreover, I had avoided such situations in Egypt as it usually came from guys. But now this girl who was also tourist in Beijing came to me and started a conversation. After the first confusion moment I became open and it was interesting to find out that also for her who lives far away from Beijing it’s a great experience to come to her capital and visit the famous spots.  I would have loved to go for a coffee with her as she proposed, but I had a meeting and I had to say goodbye to her…however, it was a nice sudden meeting and a moment to think.

The next meeting was with my Couchsurfing friend. We were exploring the local bookstore and then had an ice cream in McDonalds. After that it started to rain heavily, and the day turned so wet and grey that I decided to go home while Sophie had to go for another meeting.

China Day 10 and 11: Shanghai Circus and 18 hours on a train

The day started early because we had just 1 day to see the main spots in Shanghai. Agenda went like this:

-Checking out of the hostel

- Visit of Yuyuan garden surroundings and the marketplace

- Sending postcards :)

- Lunch 

- Walk along the Bund

- The People’s Square

 - Sudden meeting in the rain with 2 other Chinese younsters and joining them for a Chinese tea tasting

- Sitting at McDonald’s

- Tomoko leaving to the airport to take her flight to Beijing, I am wandering around until the time to go to Shanghai Circus.

The Shanghai Circus was really a highlight of the day. It was professional performance with lots of amazing tricks and surprises. I hadn’t been to circus for a long time and this was something what was really good one and came on time.

Neverstopping train

After the circus it was time to leave Shanghai and take my night train to Beijing. That was another challenging experience as the trains there are not comfortable, rather opposite - they are a bit cold and damp and very crowded. However, I was expecting to be in Beijing in the morning, but…the morning came and the train was moving and moving and never stopped. Midday came, afternoon came and it was still moving and I started to get worried. I went to the man who seemed to be responsible there and he showed me 6 on his fingers; we couldn’t communicate as I didn’t speak Chinese. In the beginning I thought it was still six hours to go, but after contacting Tomoko she managed to find out that the train was late and it should arrive at 6pm in Beijing. So, it was 2 more hours left in the train. I was really exhausted and tired and a bit ill too. And the only thing I could do was sitting and waiting and looking out of the window…sometimes you need also such moments, however this wasn’t the right time as I felt sick and also started to get hungry…after all it was 18 hours spent in a train.

Chinese dinner, Japanese atmosphere

The train arrived and I was happy to feel my feet again. It was evening already, getting dark and Tomoko had invited me for dinner with her Japanese and Chinese classmates. It was a really nice restaurant and a nice atmosphere that reminded me of the times in Japan. This is nice thing what Asians have: eating together and sharing food, stories and becoming closer to each other. Also the interior of a restaurant is appropriate for gathering in groups as the rooms are separated. 

China Day 9: The last day in EXPO: from Asia to Middle East, then to Pacific and finally to Europe

Countries/Pavilions visited: Nepal, India, Sri Lanka, Oman, Israel, Qatar, Morocco, Palestine, Pacific, Malaysia, Cambodia, New Zealand, Indonesia, Singapore, Australia, UN, Finland, Estonia, Lithuania, Norway, Ireland, Libya, The Netherlands, France

(1)Nepal: let’s start with Asia today! Nepal was nice with a tower that was leading up and up till the point where you could see the surrounding Pavilions from the top.

(2) India: nice feeling of India with videos and many bazaars over there.

(3)Sri Lanka: a man who is making an elephant.

(4)Oman: once again I got affirmation to visit this beautiful pearl in Indian Ocean. Very beautiful landscapes there and also presented in an appropriate way.

(5)Israel: the pavilion with the most pleasant and romantic time while queuing thanks to the loquacious birds under the trees. Inside pavilion there was a special lamp theatre.

(6)Qatar: I liked this Pavilion most of the Arab country pavilions I visited. The country was presented with a good current culture baggage, for example, henna drawings on hands.

(7)Morocco: a huge white 3-store building with something different in each floor. From music and video materials you go further and explore the local market with different traditional goods, after that you finish your visit with multimedia exhibition.

(8)Palestine: joint pavilion; it showed the traditional crafts work.

(9)Pacific: and now I started to enter a new world after Asia and Middle East and some European pavilions. It felt it to be greener, fresher and filled with a different passion and culture. 

(10) Malaysia: lots of greens, birds twittering, free chocolate to taste :)

(11) Cambodia: big stones and great attempts to show the country with its monuments. Nice souvenirs to buy in the end of the visit. 

(12) New Zealand: impressive dark tunnel with sounds of thunder and a real Christmas tree (not the one as for Xmas) in the end of the visit.

(13) Indonesia: large pavilion with lots of information for all kinds of needs: business, tourism etc.

(14) Singapore: video of daily life in Singapore.

(15) Australia: it will always have its uniqueness with the cute figures of kangaroos and koalas. 

(16)UN: a stop after finishing Pacific area and before going one more time to European area. No special comments here, lots of information.

(17)Finland: the impression of whiteness, purity and innocence as the Pavilion was all covered white with a magician in the middle making tables fly and doing other magical activities. Impressive landscapes of Finland and Helsinki on the background.

(18)Estonia: cute pavilion with many pigs inside. What’s happening there? You can give your vote for the issue that seems to be the most important for you to save our planet within ‘Better city, better life’ topic and leave your vote and win a trip to Tallinn.

(19) Norway: to be honest I was waiting in a line because of the cheerful and good-looking guy with a Norwegian flag in his hand taking care of the queue and after certain time letting new people in. Also, the nice Norwegian indie music on the background (like Royksopp) made me linger there. The Pavilion itself showed beautiful landscapes of the beautiful country.

(20)Ireland: you can see a real concert here or at least get a feeling of it while standing in front of the big screen and seeing U2 and other Irish bands playing live. There is also a very interesting way of comparing the living room now and many years ago. Nice way of showing how the lifestyles of people have changed thanks to the technologies.

 (21) Lithuania: similarly to the last Expo in Zaragoza, also here you can play basketball. :)

(22) Libya: time to sit and view landscape show.

(23) The Netherlands: lots of orange color, also smells so good there as it's possible to buy fries. Nice place for taking a rest.

(24) France: long queue to wait and impressive views in the Pavilion and the feeling you are in a green posh garden and later on - expensive city. 

This was my last Pavilion in the last day of Expo. It had been a long day with lots of information. I started with Latvia, my original country and ended with France which by coincidence was my next destination after China. But now on the late evening it was time to go back to the hostel and take some rest before exploring Shanghai the next day.

China Day 8: the Second Day in EXPO

Countries visited: Japan, UK, Canada, Brazil, USA, South Africa, Egypt, Italy, Africa Joint Pavilion

(1) Japan: what this unique country means first is waiting around 2-3 hours in a long queue before you get in. After that Japan gives a very rich impression. There’s everything: cute Japanese ladies, nature beauties, tea drinking traditions, technology achievements with a robot who is playing a violin and a stage performance in the end. It was worth waiting in the line as you spend a lot of time in the Pavilion itself.

(2) UK: the long lines were bigger than the actual value of the Pavilion. In the end the UK Pavilion attracted with the peculiar pavilion building which nobody could guess what it is made of and what it shows inside unless you come in. Once this truth had been found out, you appreciate the great work invested and the idea, but the Pavilion itself wasn’t that special. However, after exiting the pavilion it had a nice relaxation area given for people to take a rest as well as you could wave your goodbye to David Bekhem, or to be more precise – his statue.

(3) Romania

(4) Canada: it attracted me with some indie music inside pavilion, then it led further to green city life with opportunity to use bikes and cycle there. Lots of water and a very touchy movie of life in Canada.

(5) Brazil: the feeling of Rio was there! The live city is around you! And also a feeling that you are in the football stadium.

(6) USA: It attracted with a very informal presenter from the beginning which was kind of American style, then there were couple of videos to see: people from street trying to speak Chinese; important people in America (including the president Obama) speaking about the importance of EXPO and the topic it dealt with this year; a touch video of how dreams can come true through lots of failure, but with lots of struggling.

(7) South Africa: nice place to take a rest in the cozy armchairs

(8) Egypt: to be honest I was expecting more than just putting up the ancient Egyptian heroes probably taken from Egyptian Museum. No current culture there, all information based on ancient Egypt mainly. Even the salesperson seemed bored there listening to his iPod and not paying attention to the customers who might have wanted to buy something.

(9) Africa Joint Pavilion: so much tribes and culture. Sometimes the joint pavilions seem more successful than individual ones as they give more feeling of the country. And especially in Africa joint pavilion you really feel like in Africa meeting African people, seeing the traditional buildings and places for rest, buying traditional souvenirs in a market place.

(10) Italy: lots of small elements exposed in 2 floors, miniatures of life, all fields covered what present Italy: fashion, pasta, shoes, Italian restaurants etc.; all kinds of brands, nice and posh and in the end the advertisement of EXPO Milano 2015.