ERASMUS Somijā: 7. sērija: Britu Igors

Manu uzmanību viņš piesaistīja jau kursā, ko apguvu pirmajā periodā februārī, - „Ethnicity, Representation and Media”. Pelēkmelniem, viegli izpūrušiem, pagariem matiem, kuros lieliski iekļāvās brilles ar biezajiem, melnajiem rāmīšiem. Kalsnu, nopietnu, bet mīļu seju ar kautru smīniņu tajā, ģērbies kā tāds angļu pašpuika, vērtējot no ārienes... viņam netrūka arī angļu vēsums un atturīgums. Pirmā doma: viņš noteikti ir brits! Iespējams, dzīvo Londonā, klausās Arctic Monkeys, Guillemots, vasarās dejo pie Hot Chip un Klaxons krutajos UK festivālos un novērtē citus vietējos mūsdienu angļu indie meistarus, viņam noteikti mājās plauktā stāv oriģinālie The Clash, Blur un Suede diski, kurus kopā ar vecākiem bērnībā klausījās uz visskaļāko....nav brīnums, ka viņš pat lekciju kursu izvēlējies pie sava tautieša - profesora Čārlija (Charles Husband, University of Bradford), un, iespējams, zem savas noslēgtās maskas slēpj kaut nedaudz to draudzīgumu, humoru un atvērtumu, ar ko var lepoties mūsu Čārlijs (viņš gan ir skots, ne anglis).

Kad lekcijas sākumā visi paziņojam, no kādām zemēm nākuši, mans iztēlotais brits kļūst par Igoru no Maskavas...kā? Nu galīgi neizskatās pēc krieva!?

Arī Igoram mana izcelsmes zeme liek reaģēt – pirms kādas lekcijas sākuma, kad es, skriedama pa trepēm uz pirmo stāvu, sastopu viņu trešajā, ātri paziņoju, ka lekcijas telpa mainīta un skrienu tālāk savās darīšanās, viņš, brīdi apdomājot, angļu valodā iejautājas no trešā stāva: „Starp citu, vai tu runā krieviski?”. Es apstājos savā skrējienā un ar nožēlu esmu spiesta atzīt, ka ļoti slikti, tāpēc priekšroku dodu angļu valodai...Skāde!! [mums abiem]

Tā nu diezgan klusi pagāja tas kurss, runājām par etnicitāti, vēsturiskajiem minoritāšu izcelšanās iemesliem, kur katrs prezentēja savas valsts situāciju, un nabaga mazajam Igoram bija jāizcieš netieši, bet tomēr pārmetumi lielajai Padomju Krievijai...es gan par vēsturi nestāstīju – gribēju izvēlēties ko pozitīvāku, lai neaizskartu jau tā „aprunāto” krievēnu – runāju par latviešu un krievu reklāmām radio, kas aicina runāt latviski...

Ir sācies otrais periods. Mēs ar Igoru tiekamies jaunā kursā, ko piedāvā viņam kā politoloģijas studentam atbilstošais politikas departaments...nesaprotu, ko es tur daru??? Izrādās, kad mājās aizpildīju Learning Agreement, biju komunikatīvākās domās par terminu „Public Space”...bet nekas, pirmās lekcijas paklausos – galu galā ievadlekcijā tuvāk iepazīstu Igoru, kurš negaidīti drosmīgi pirmais sāk ar mani runāt: „Kāpēc tu nezini krievu valodu? Tev taču vajadzētu zināt krievu valodu! Es dzīvoju kopā ar vienu latvieti, kurš zina...viņš gan Latvijā jau kādu laiku nedzīvo, jo mācās Maskavā...” Es stostos un taisnojos – tā un šitā, mājas darbus pildīja mamma vai citi klasesbiedri apmaiņā pret manu izpalīdzēšanu angļu valodā, grāmatas, kuras vajadzēja lasīt krieviski (Dostojevskis, piem.),izlasīju latviski, forša, nestingra skolotāja, bērnība pavadīta latviešu, nevis krievu smilšu kastē, un te nu es esmu – bez krievu valodas zināšanām! Piedod!...

Tad atnāku mājās, un domāju: jāsāk beidzot lietot webkurss „Social Consequences of Internet Use”. Apskatos savus kolēģus un redzu, ka mans Igors tur kā dzīvs! Neesam gan vienā grupā, bet, spriežot pēc diskusijām un komentāriem viņa grupā, izsecinu, ka krievēns ir apbrīnojami gudrs interneta lietās. Jēziņ!! Mana vēlme ar viņu iepazīties tuvāk pieaug!

Eju uz nākamo Public Space lekciju, nosēžos turpat, kur iepriekš cerībā, ka Igors nāks un apsēdīsies man blakus...viņš nāk, es saku „Hi”, bet šis man neatbild...ok, es saprotu, ka sveicināt jau es viņu moš varētu arī krieviski, bet kāda tam jēga, ja tālāko sarunu nevaru tādā pašā mēlē turpināt?? Un te, lūk, ir mūsu neērtuma punkts! Labi, bet pārāk nepārdzīvoju, jo zinu, ka tāpat šo kursu savu kredītpunktu listē nerakstīšu - iemainīšu pret vismaz kaut ko tādu, kas no komunikāciju nodaļas...lekcijas jau arī šeit ir interesantas, tikai daudz jāizdara, lai iegūtu kredītpunktus, ar komunikāciju sakara maza, drīzāk ar arhitektūru, un man tiek piedāvāts alternatīvs kurss, kur visi mani bijušie „International Journalism” biedri un kur profesors, apbruņojies ar melnu uzvalku ne tikai tēlo, bet arī ir ļoti respektabls...kaut gan auGstā un nevainojamā iespaida nenoturēšanas brīžos viņam savelkas tik patīkams un smuks smaidiņš kā manam Teemu no The Crash...Jā, viņš tomēr ir soms, kad uzvelk zeķes un pidžamu!!!

Ierodos uz šīs personības pirmo lekciju, un skatos – arī tur mans Igors (re, "kārtīgs" Erasmus students – sagrābjas visus iespējamos kursus, lai taču mācītos, nevis vazātos apkārt pa ballītēm!). Bet tur diemžēl kautro Igoru apslāpē džentlmeniskais flāms Niels no Beļģijas, kurš ne tikai pakonsultēja mani par kursā notiekošo jau pirms kursa, bet lekcijās uzrodas par kavalierisku blakus piesēdētāju. 

Un Igors...satiku viņu Lieldienās uz ielas – šis gāja bariņā ar draugiem pa kādu nomaļu Helsinku rajonu, viņam pretī nācu es, meklēdama kādas tikšanās vietu...un jau atkal teicu viņam „Hi”, bet šis novērsās, izlikās, ka mani neredz un turpinot čalot savā draugu kompānijā aizgāja tālāk...es tomēr iešu uz tām Public Space lekcijām, lai vai bez kredītpunktiem un neizlasītiem tekstiem uz katru nākamo....taču nevar šitā, gribas ar viņu būt normālās attiecībās...

Bet tomēr: nu kāpēc es nezinu krievu valodu?? Pirmo reizi savā mūžā to tik ļoti nožēloju!!! Tas vairs nav raksts, kur man kāds labs kolēģis var iztulkot nointervētās un diktafonā ierakstītās krievu čočas viedokli. Un tā vairs nav konference krievu valodā, kuras saturu +/- atstāsta blakussēdētājs...

P.S. Un piedodiet, ja pēdējo dienu laikā no manis esat saņēmuši jocīgu uzaicinājumu pievienoties sazin kādam indiešu iepazīšanās portālam...netīšām piespiedu vienu ķeksi, un uzaicinājums nosūtītās VISIEM, kas manos gmail kontaktos....tātad arī tiem, kuriem toč to nevajadzēja saņemt. Es ceru, ka, atgriežoties Latvijā, vēl varēšu atrast darbu un turpināt mācības SZF... 

ERASMUS Somijā: 6. sērija: Trīs dienas Lapzemē

27. feb 2008

Lai arī sen neesmu savā Somijas dienasgrāmatā neko stāstījusi, tas nenozīmē, ka manā dzīvē iestājies klusums. Gluži otrādi – nevaru spēt sevi visam un visiem sadalīt: pa gabalam studijām, ārzemju draugiem, pasākumiem un ballītēm, organizācijām, ceļojumiem, Latvijai, mūzikai, slinkumam....bet cenšos - šajā sērijā par ceļojumu uz Rovaniemi Lapzemē, jo iespaidi ir pārāk spilgti, lai tos vienkārši noklusētu un apraktu...

Brīvība vilcienā

Viss sākās ar to, ka es izdomāju pievienoties piecu cilvēku (nevaru tos visus saukt par draugiem, jo tā vairāk pazīstu tikai vienu – spāniete) braucienam uz Rovaniemi, lai izbaudītu īstenu ziemu. Mūsu kompānija: spāniete Laura, viņas divas draudzenes no Spānijas, itālis Luka, beļģiete Katlīna un es (pierodiet, šito penteri mēs ceļojuma laikā skaitījām kādas 10 reizes visiem, kas jautāja, no kurienes esam – tai skaitā Santa Klausam). Kompānija tādai kā man - interesanta un dīvaina, pirmkārt, tāpēc, ka visi, izņemot tās divas gadījuma spānietes, studē filozofiju, visi ir no attīstītām +/- dienvidu valstīm, kam ziemeļi pilnīgi noteikti ir eksotika, visi perfekti zina angļu valodu, šķiet, līdz sīkākajām spāņu krokešu un zivju uzbūves sastāvdaļām, un visi tādi pilsētnieki un pārtikušas dzīves baudītāji, ka nu tikai....bet kam ceļojuma laikā, sastopoties ar situācijām, bija liela nozīme..(es nepārmetu, tikai konstatēju faktu un salīdzinu ar savu situāciju). Nu tad visi pieci izdomāja ceļā doties jau pagājušās nedēļas vidū, bet es no Helsinkiem nakts vilcienā uz Rovaniemi iekāpu tikai ceturtdien, 21. februārī pēc grandiozās vizītes YLE (izklausās pēc atskaites policijai, bet nu ok...). Laikam lieki piebilst, cik man ļoti patīk Somijas labiekārtotie vilcieni, kas tādu 12 stundu braucienu pārvar kā nieku, ja vien tev divvietīgajā vietā blakus nesēž kāds cits un vari justies brīvs noaut zābakus, izplesties ar kājām, iestatīt prožektorus virs galvas un nodoties lasīšanai (jāmācās arī kaut kad!!!). Citi savukārt sēž vilciena restūzī, skatās kādu filmu laptopā vai nemitīgi vibrē uz tualeti (to var just pēc diezgan skaļās durvju atvēršanas skaņas, kas traucē lasīšanai) vai vēl labāk - ērti iekārtojušies guļamvagona nodalījumā, par kuru, protams, iepriekš bija jāsamaksā un kas izvietots vilciena sākumā. Vienvārdsakot šī, lūk, ir īstā brīvība – kad tu jebkur vari paņemt līdzi sevi ar savām aktivitātēm un vajadzībām, un sabiedriskais transports tās neierobežo...

Vēl viena interesanta figņa par vilcieniem – tā kā braucam naktī, dabiski, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi kā es un iemieg tā, ka var pabraukt garām savai pieturai...bet tieši tāpēc pirms pieturām papildus to nosaukšanai somu, zviedru un angļu valodā pa visu vilcienu tiek atskaņoti tādi kā neciešami bļāvieni: aaa, aaaa, aaaaaaaa!! Tie kļūst arvien spēcīgāki, un cilvēks ir spiests pamosties. Man, protams, sākumā miegā nepieleca, vai kāds bļauj tualetē vai kā, bet tikai pēc tam sapratu to intensitāti un lielo domu!! Paldies somiem!

Jauns hobijs - bļitkošana

Tad nu ir piektdiena, ap astoņiem no rīta, un esmu ieradusies sniegotajā un vējainajā Rovaniemi vilcienu stacijā. Meklēju savu autiņu, lai dotos uz Visatupa – tāda kā tūristu viesu māja, kur iespējams baudīt dažnedažādas ziemas aktivitātes. Pēc stundas esmu klāt, samaksāju sestdienas nakts nodevu un satieku savu kompāniju. Šie tikai mostas, bet plāni dienai lieli!! Pirmkārt, jādodas zemledus makšķerēšanā jeb laikam kā mēs to saucam – bļitkošanā. Man, protams, tas neliekas nekas sevišķs, zinot, ka Latvijā ar to nodarbojas pusmūža onkas, bet kā tad es viena palikšu mājās? Protams, ka nē! Samaksāju par šo nelēto un neeksotisko prieku 10 eiro un ar īpašu iekārtu (ziemas motorragavas??) dodamies uz vietējo aizsalušo upi/ezeru, kur tiekam apmācīti bļitkošanā (to arī ietvēra tie 10 eiro). Mūs apmāca Visatupas saimnieks Janne un vēl piekodina: nebūs zivju, nebūs vakariņu. Tad nu milzumaukstajā laikā ķeramies pie darba: vispirms katram jāizurbj āliņģis, tad tas ar speciālu tīkliņu jāiztīra no ledus gabaliem, lai ir dzidrs ūdens, un tad tiek piešķirts sēžamspainis un speciāla makšķerīte, kurai arī ir sava lietošanas instrukcija. Kad nu visi septiņi (ieskaitot Janni) esam pie saviem āliņģiem sasēduši, gaidām, kad ķersies lomi. Bet kā nav, tā nav. Tad nu pēc 20 minūšu salšanas Janne ierosina pārvākties uz citu areālu un vēlreiz darīt to pašu: izgrebt āliņģi un iekārtot savu vietu! Jēziņ!!! Es jau sen vairs nejūtu savas kājas!!! Bet neko darīt! Ir samaksāts!! Sākam otro raundu, un, šķiet, pamazām sāk atgriezties dzīvība, jo sāk ķerties zivis. Pirmais izceļas itālis ar vienu zivteli. Tad vadībā izvirzos es!!! Noķeru vienu, bet tad nāk otra un trešā un tieku pie veselām četrām zivīm! Tātad Latvija pagaidām vadībā, Itālija – 1, Beļģija – 2, Spānija vēl tukšā (tas nekas, ka viņas ir veselas trīs...mēs tos punktus pēc katras zivs tā arī skaitījām!!). Jēziņ, kas to būtu domājis, ka man iepatiksies bļitkošana! Nevaru aprakstīt to sajūtu, kad tu mierīgi sēdi un bīdi to diedziņu ar „tārpu” galā vajadzīgajā dziļumā turpu un šurpu, un tad jūti, ka kaut kas smags galā pieķēries un kustas!! Un tad momentā straujš vilciens uz ātru un bļāviens: man ir zivs!! Tad Janne nāk talkā un noņem zivi, lai varu darbu turpināt. Citādāk bija beļģietei, kas, visu darot ar tādu pussaviebušos seju, pati sevi nodēvēja par pilsētas meiteni. Lai arī viņai patika bļitkošana, viņas saucieni par to, ka noķerta zivis drīzāk izklausījās pēc: palīgā, ko man tagad darīt??? Kā arī jaunkundze nespēja aprast ar to, ka noķertajām zivīm acis ir vaļā un ka tās mēdz, ielēkāties un būt vēl dzīvas.....Galu galā mūsu mačs, protams, beidzās draudzīgi – visi dabūja noķert vairākas zivis un kopā sanāca 18! Bet tad, atbraucot mājās, atkal viebjainas attieksmes: zivis bija pašiem jātīra (mūsu vienīgais vīreklis itālis ilgi ņēmās, kamēr saņēmās, lai iegrieztu..), pēc tam jācep uz ugunskura un pats galvenais – jāapēd!!! Atkal jau beļģietei tas liekas dīvaini – atgriezties (kā viņa pati teica) pie „back to the basics” sajūtas....man gan tas likās tik normāli, jo mēs tak, Jāņu bērni, katru gadu paraduši ugunskurā cept desiņas un kartupeļus...

Nu negaršoja man tās kroketes!

Lai arī seno laiku naturālās saimniecības izbaudīšana galu galā izvērtās kā lieliska pieredze, nepieciešamība pēc tādas, protams, nebija, jo ledusskapis bija sapirkts pilns, lai tiktu nodrošināta pienācīga trīsreizēja ēdināšana+uzkodas, lai „izdzīvotu dienu” (tā atkal teica beļģiete, kad plānojām ceļojumu un pa dienai un laikiem katru ēdienu un uzkodas starp tiem). Njaaa...tas man likās smieklīgi (es tajā, protams, iekļāvos un kopīgajā budžetā metos, bet iekšēji smējos par to visu). Manas prombūtnes laikā tika gatavotas itāļu pastas, lazanja un vēl sazin kas, ko gribējās nobaudīt, bet nepaveicās, kad piektdienas ēdienkartē bija spāņu kroketes (jeb kā viņi moderni sauc „krokEtas”). Kad redzēju to pildījumu, kas tiek apviļāts miltos un cepts olā, jau tad man bija sabojāta apetīte, jo tas pildījums tiešām izskatījās pēc vēmekļiem (dzeltenīgs ar gabaliņiem)....kad kroketes bija saceptas, domāju, ka tiks liktas uz kopējā šķīvja un katrs pats ņem, cik grib un tad es varēšu neuzkrītoši ēst ko citu. Bet NĒ!!! Kamēr es te pa saunu šiverēju (jā, sauna katrā kempinga mājiņā 24 stundas dienā, citādi jau ziemeļos neizturētu), skatos, ka uz mana pusdienu šķīvja uzliktas kādas 5 tās kroketes! Nu no ārpuses jau izskatās smuki oranžas, bet zinot to pildījumu un manu izsmalcinātību attiecībā uz ēdieniem!!! Domāju, ko darīt: visi ņem dakšiņu un nazīti, smuki griež un klusumā ar baudu ēd. Es pirms tam vēl pajautāju, kādas sastāvdaļas un tad izraisu pastiprinātu visu uzmanību (jo visi laikam ir saskārušies ar šo ēdienu), respektīvi, mans pirmais kumoss tiek visu novērots un esmu spiesta norīt to gabalu un atbildēt: kā man garšo? Pasaku, ka ir ok, lai gan ar katru nākamo kumosu tā nedomāju, jo nespēju aizmirst to vēmekļaino izskatu, arī garša ir savāda un tad tomēr pasaku, ka tas laikam nav priekš manis....pavāres izskatās vīlušās, bet tomēr saprot mani un manus nākamos straujos tvērienus pēc maizes un ūdens! Šīs vēl piebilst: vai nu ir labāk? 

Turpmāk braukšu ar ziemeļbriežiem

Jā, tā nu pagāja piektdiena: bļitkošana, slēpošana, jocīgās kroketes, sauna no rīta un pusdienlaikā savā mājiņā un lielā vakara sauna ar lēkšanu āliņģī atsevišķā mājā, ugunskurs ar pašu ceptiem ēdieniem, kas viennozīmīgi bija labāki par kroketēm...nogulēta nakts un jauna diena ir klāt! Paldies Dievam šajā rītā brokastis gatavo beļģiete un galdā – lielās pankūkas, kas man taaaa garšo!! Te atkal es izcēlos daudz-ēšanā – njā, beļģu kultūra mums tiešām tuvāka – to zinu jau pēc iepriekšējās saskares ar beļģiem. Pēc slēpošanas riņķa rīta rosmes vietā pametam kempingu, lai dotos uz ziemeļbriežu fermu, kur paredzēts 30 minūšu garš un 30 eiro dārgs brauciens ar ziemeļbriežiem. Un kā mums teica kruīza vadītājs – tiem pašiem, kas Santa Klausu nogādā uz mēnesi...  Es gan iejautājos, vai mums to mēnesi ar nevar tūrē iekļaut, bet, redz, nē – tas izdodas tikai tad, kad Santa Klauss ir kamanās....arī šis bija diezgan salīgs pasākums – godīgi sakot, nevarēju sagaidīt, kad tūre beigsies, jo atkal nejutu savas kājas, bet jutu to, kā beļģiete zem segas, kas bija uz kājām, bakstīja manējās...

Bet labā lieta pēc šādas salā būšanas ir iespēja novērtēt siltuma nozīmi. Respektīvi, pēc tūres tikām ievesti tādā kā koka rijā, kur vidū bija ugunskurs, mums pienesa kafiju un tēju un paši uz koka iesmiem ugunskurā cepām pullas (somu nacionālās maizītes), klausījāmies tūres vadītāja stāstus par armiju un izdzīvošanu un rekordauksto -48 grādu ziemu Lapzemē, kā arī mums tika izsniegtas ziemeļbriežu vadītaja apliecības. Tā kā nebrīnieties, ja es ap Ziemassvētku laiku tagad braukāšu kopā ar Santa Klausu pa mēnesi...  esmu tiesīga to darīt veselus trīs gadus, pēc tam apliecība jāatjauno.

Santa Klauss runā latviski

Santa village, Rovaniemi

Pēc ziemeļbriežu tūres loģisks likās Santa Klausa ciemata apmeklējums. Kā jau visi godīgi pilsoņi pieteicāmies rindā uz vizīti pie slavenā personāža, saņēmām tādu kā karti un mums nozīmētajā laikā varējām doties iekšā. Jēziņ!! Nebiju domājusi, ka tā būs tāaaaada procedūra. Ieejot telpā, vispirms jāiet cauri tādam kā baisam tunelim, kur ir visādi ērmi un mošķi un kur jāšķērso stikla un citāda kaluma grīdas un ko īpaši baisu un noslēpumainu padara milzīgā pulksteņa lēnie tikšķi. Sākumā, ejot cauri ejai, nevarēja saprast, no kurienes tā skaņa nāk, tikai uzkāpjot pa trepēm, ieraudzījām vaininieku. Tas līdzinājās tādiem pulksteņiem, kas redzēti mistiskās filmās (piemēram, Operas spoks). Vēl tikai pašu spoku pietrūka līdz baisuma kulminācijai...arī šajā procesa posmā ir nedaudz jāuzgaida, jo pie cien. Santa Klausa laiž pa grupiņām...beidzot mūsu kārta ir klāt. Ieejam daudz mājīgākā telpā, kur uz neliela paaugstinājuma sēž mūsu varonis. Viņš prasa, no kurām valstīm esam. Kad mēs kārtējo reizi noskaitām savu penteri, šis sāk mūs sveicināt nacionālajās valodās. Kā pirmo viņš pasaka „labdien”, bet tad izgāžas, sajaucot spāņu un itāļu...  tomēr veikli atgūstas ar manu biedru palīdzību..Dažās minūtēs, kas mums atvēlētas, mēs izdarām ierasto procedūru – piespiežamies cik nu tuvu var klāt (to uzstāja Santa), lai fotogrāfs mums pretī šo mirkli skaisti iemūžinātu. Pēc tam, bišķi parunājuši par dāvanu dalīšanas īpatnībām, ejam no telpas ārā, kur mums šī bilde tiek piedāvāta par 30 eiro. Nē, paldies, laikam šoreiz nē. Tāpēc vienīgā atmiņās paliekošā tuvība ar Santa Klausu ir viņa roka pār manu plecu.

Ziemeļnieku varā...

Pēc pamatīgas ieturēšanās meksikāņu restorānā dienas vakarā mana jaukā kompānija devās atpakaļ uz Helsinkiem, bet es vēl paliku Rovaniemi pilsētā – satiku milzum daudz interesantu cilvēku – pilnīgi pretējus savai kompānijai, kas drīzāk dzīvo uz taupīšanas un pieticības rēķina un kam dzīvesveidu diktē daba. Varbūt tāpēc izplatīts veganisms un frīganisms, rūpes par globālo sasilšanu un vēl visādas interesantas rīcības...cilvēki, kas ir vienkārši un sirsnīgi. Par Lapzemes pamatiedzīvotājiem (sāmiem) vairāk uzzinu nākamajā dienā Arktikum muzejā, kur, pavadot 3-4 stundas, par dzīvi uz polārā loka (ne tikai Lapzemē) un ziemeļniekiem gūstu spilgtus un dziļus iespaidus. Viņi tiešām ir īpaši - dabas bērni, kuru sejās ir ne tikai daudz rūdījuma un stipruma, bet arī patiesuma, naivuma, siltuma par spīti vējā nosalušajiem, sarkanajiem vaigiem un tāluma no Rietumu pasaules. Brīžiem kļūst žēl: bet kā? Mūs vai viņu? ... Domu un sajūtu ir tik daudz un cieņas pret viņiem arīdzan.

...svētdienas vakarā no trīs dienu ziemas atvados, un no rīta jau esmu Helsinku pavasarī...

ERASMUS Somijā: 5.sērija: Pirmais pienākums - āfrikāņu integrēšana

2. feb 2008 

Kamēr Jūsu acis pielipušas Eirovīzijai, es te Helsinku mājās pildu savu pirmo godpilno pienākumu, ko pirms kāda laika saņēmu no skolas ārējo sakaru koordinatores un ko dīvainā kārtā publiski atgādināja arī mana "International Journalism" lektore, kad stādījos visiem priekšā, - proti, āfrikāņu integrēšana. Šodien viņi ieradās, un daļa apmetās manās kojās, tāpēc tikko biju devusies ciemā pie kādas namībietes vārdā Ndapanda!!!! (Jā, es pareizi uzrakstīju!). Pietika tikai pusstundu parunāt ar viņu, kad mani sagrāba diezgan interesants kultūršoks (es neapsmeju, es tikai parādu, kā citā pasaulē dzīvo un reizē brīnos):

- viņai ir garlaicīgi - nav ne TV, ne radio, ne datora. Es teicu, ka man ir internets - un tas nozīmē, ka ir arī TV un radio. Viņa bij šokā - kā tas apvienojams? Bet viņa ir dzirdējusi par tādu skype...Tāpēc viņa grib atrast kādu, no kā varētu izīrēt datoru uz 3 mēnešiem....

- Viņa ir pārsteigta, ka lekcijās ir tik maz - max.30 cilvēku. Viņiem vienā lekcijā ir 300 un grupu darbi notiek grupās pa 10-15. 

- Protams, ka viņa nezināja ne to, kas ir Latvija, ne kur tāda ir. Bet bija ieinteresēta šeit iegūt maģistra grādu. Hmmmm....es gan teicu, ka studijas mums - komunikāčiem - notiek latviešu valodā. Un viņa nesaprata - kāpēc mēs nemācamies angļu valodā. Man nācās izskaidrot, ka valstij ir sava valoda. Viņu ģimenē jau ar ir sava, bet skolā un kā es sapratu - arī citās formālās iestādēs - viss notiek angļu valodā.

- Es saku: ejam nākamnedēļ uz zviedru skolas rīkoto ballīti! Uz ko viņa atbildēja: "How much?". Es teicu, ka šoreiz nav nekas jāmaksā...Njaa, tad nu brīnums, viņa izsaucās, jo esot dzirdējusi un nesaprotot, kāpēc Eiropā, ejot uz ballītēm, jāiet ar saviem ēdieniem un dzērieniem un vēl jāmaksā...Es teicu, ka te pat par kažociņa pakāršanu klubā jāmaksā....

- Un kā var klausīties roku???? Viņa par šādu mūziku brīnās, jo pie āfrikāņiem tikai R&B un Hip-Hops.

- Kas ir kredītpunkti????? Viņai nav skaidra šāda sistēma!!! Viņa pet nezina, kādus kursus šeit ņems...es teicu: bet es gan diezgan skaidri zinu, ka Tu mācīsies ar mani "International Journalism", jo mēs šajā lekcijā jūs - Āfrikas studentus -pieminējām.

- Viņa nesaprot, kā izdzīvos šos trīs mēnešus (līdz 1. maijam) bez sava drauga un ģimenes...ja viņai nepatikšot, jau nākamnedēļ brauks atpakaļ uz Āfriku....

Dīvaini....pat pagrūti brīžiem saprast viņas angļu valodu...bet interesanti...

ERASMUS Somijā: 4.sērija: Brīžiem kā Rīgā

30. jan 2008 

Šodien sāku domāt, ka Rīgas un LV sajūtas Somijā var gūt, ne tikai sēžot tīklā, klausoties Radio SWH un sarakstoties ar JUMS, bet tās sniedz arī Helsinku pilsēta. Daži pierādījumi:

1. Šodien knapi paspēju iekāpt braucošā 40. autiņā (parasti braucu ar 41., jo tas brauc uz Kamppi - centrā, kur man vajag), nu un tāpēc šoferim angliski jautāju: vai viņš brauc uz Kamppi? Šis man skaidrā krievu valodā atbild: ņet, eta b Rautatieasema (nu vai k-kaa taa, es krievu val. labi nezinu). Tas nozīmē stacija...nu ok, tas man ar derēja...taču vēlāk domāju: ei, bet te tak ir Helsinki. Kā viņš tā riskē runāt krieviski, zinot, ka krievi šeit nemaz nav tik liela minoritāte?? Varbūt man tik spēcīgs latvietes akcents, ka šis saprata: esmu no Baltijas??? Bet tas, ka krievu te ir diezgan padaudz un ka uz ielām krievu valodu dzirdēt var, taisnība!!! Vēl pirms pāris gadiem tā nebij, bet vakar pat "International Journalism" lekcijā guvu apstiprinājumu, ka Somijā par problēmu kļūst pieaugošā krievu minoritāte - un jāsāk domāt, ko no mediju klāsta viņiem varētu piedāvāt...

2. Jau labu laiciņu atpakaļ aizvilkos uz ik-4dienas apmaiņas studentu ballīti klubā Barfly. Pirms ieiešanas klubā jau kā ierasts velku ārā savu pasi, lai rādītu apsargam, jo, kā jau Jūs no 2.sērijas zināt - Somijā bez ID nekur. Šis paskatās un viņa atbilde skaidrā latviešu valodā: "Paldies!Nākamā pietura!" Samulsu, pasmaidīju, pabrīnījos un sāku domāt: vai ar "nākamo pieturu" bij domāts mans nākamais apkalpotājs garderobists, kura virzienā apsargs rādīja, vai arī kā vēl divi vārdi latviešu valodā, ko šis, acīmredzot kaut kad nesen būdams Rīgā, būs mūsu sabiedriskajā transportā iemācījies..!?

ERASMUS Somijā: 3. sērija: Pārdomas par medu...

28. jan 2008

Šodien nolēmu vietējā "Alepā" (arīdzen vietējais veikalu zīmols Somijā) nopirkt medu, lai tējiņa saldāka. Un par visu šo procesu (iepirkšanas un pirmās proves) man radās nelielas pārdomas:

1. Nevarēju to medu ilgi atrast veikalā. Līdz beidzot vienā plauktā kopā ar konservētiem ananasiem un ievārījumiem un netālu arī suņu barību ieraudzīju kādu gaišdzeltena pildījuma pudelīti, pusšķidra blīvuma, tāpēc nopratu: gan jau, ka ir. Vienīgi, kas aizdomīgi likās - tur tā bija vienīgā tāda pudelīte...

2. Lai būtu +/- 100% droša (kā nekā zem 3 eiro maksā), noprasīju vēl pārdevējai, vai tas tiešām ir medus. Šī atbildēja, ka ir. (nu ok, uzticēšos viņas angļu valodas prasmēm)

3. Nu neko. Atnāku mājās, domāju noprovēšu. Uzsildīju čaju, atvēru medus pudelīti un tā jocīgi - atvere tāda pati kā šampūnam un arī iepildīšanas taktika - tāda pati. Nobrīnos: neko jau, modna! Pie mums es vēl joprojām ar karoti cenšos krūzē ietrāpīt, nenopilinot lieku pili uz galda...

4. Tagad dzeru tēju (ar to iepildīto medu), bet ne te medus garšas, ne smakas. Vai tiešām būšu nopirkusi šampūnu???

Avots: google.lv

ERASMUS Somijā: 2. sērija: Bez kartēm un ID Somijā nekur!

14. jan 2008 

Jau nedaudz vairāk nekā nedēļu manas mājas ir Helsinki. To pierāda kaut vai tas, ka esmu patstāvīgi iemācījusies no savām kojām nokļūt centrā, universitātē, bankā un vēl pāris vietās. Un pats galvenais – esmu iemācījusies saprast latvietim domājams sākumā sarežģīto transporta sistēmu. Tā ir karšu sistēma, ka ir ne tikai transportā, bet arī universitātē lai kopētu, printētu, tiktu pie datora un pat paēstu.. 

Somu valoda pie Sašas!

Visu šo nedēļu mums katru dienu bija jāiet uz universitāti, lai klausītos orientācijas kursus – tie ir kursi, kur pastāsta par to, kā iedzīvoties Somijā, kā nokārtot visas nepieciešamās lietas – nopirkt kartes, piereģistrēties iedzīvotāju reģistrā, policijā, dabūt savu drošības numuru. To laikā arī apskaidro Helsinku Universitātes sistēmu, kodus, kas vajadzīgi un pats galvenais – LYYRA studentu karti, kas esot baigi universālā un dod studentiem visādas atlaides! (tikai jāatceras, kur! ) Neizpaliekam bez somu patriotisma izpausmēm – lekcija par Helsinku vēsturi no speciāli pieaicināta tūrisma pārstāvja kā likts jau pirmajā dienā un aicinājums no šarmantā pasniedzēja Sašas piereģistrēties somu elementary kursiem arī maigi uzstājošs: „es esmu pārliecināts, ka jūs visi mācīsieties somu valodu.” (Es tak, protams, pieteicos, bet redzēsim, kā mans jau esošais elementary līmenis rīt pirmajā nodarbībā pārsteigs Sašu). Katrā ziņā, ja ir neskaidrības, „mans ofiss ir 5. stāvā” – Saša tur gaidīs. 

Somi kā jau sabiedriski aktīvi grib mūs ievilkt arī visās iespējamās velns viņu zina cik organizācijās – un viena labāka par otru, un prezentētāji arī labāki par iepriekšējiem – piemēram, debatētāji, kas, kā paši teica, organizē debašu pulciņu, zem kura patiesībā slēpjas: „ja jūs domājat, ka mēs runājam par politiku, tad tā nav, jo mums pašiem tā nepatīk, un pēc debatēm mēs vienmēr ejam uz klubu iedzert alu un vēl – mums bieži patīk ceļot – tikko atgriezāmies no Taizemes, bet vispār šad tad mēdzam apmeklēt arī Tallinu un Rīgu. Un vispār mūsu pulciņā var arī atnākt un pasēdēt malā, nav obligāti jādebatē!   Njā, prezentētājs bija ne tikai labs pārliecinātājs (pārsvarā ar vizuālām bildītēm no ceļojumiem), bet arī fluents angļu valodā – kā nu ne, oriģināli anglis! (pusaizmigušais un vilcienā nejauši sastaptais itālis Mikkele man blakus nesaprata..) Un, koris, draugi!! Jēzinj, prezentētāji pat nodziedāja kādu no savām somu ziņģēm. Tātad grafiks skaidrs: debates 2dienās, bet uz kori mums jādodas 3dienās..  Esam gatavi somiskoties!

Džentlmenisks ieģērbiens

Ak, jā, bez kartēm vēl ļoti svarīgi, lai visur būtu līdzi ID, jo nekad nevar zināt, kur to prasīs uzrādīt. Pirmkārt, jau lai tiktu pie katras jaunas kartes, jāuzrāda ID. Un, protams, klubos. Te pie viena kāds interesants novērojums no welcome party – kad devāmies mājās un iedevām garderobistam numuriņus, lai mums atnes apmetņus/mēteļus. Viņi atnesa un nevis nosvieda: „še, ņem”, bet kā vecos laikos – ievilka vispirms vienu, tad otru mūsu roku un labi, ka vēl neaizpogāja mūsu vietā..  Bet vispār, kā mums vienreiz panesās diskusija savā grupā, somi nekad pie meitenēm nenāk pirmie, jo pārāk kautrīgi, izņemot gadījumus, kad nu ir totāli piemāvušies un piestreipuļo klāt „moi” (čau – somiski). Tāpēc uzstājīgākas un agresīvākas esot somu meitenes!!! Njaaa....un tad pie manis interesējās, kā tie visi procesi Latvijā.... 

Zviedrija Somijā

Swedish School of Journalism/SocKom

Kaut kā nebiju to pirms tam apjautusi, bet, kā izrādās, man te būs vairāk darīšana ar somu minoritāti – zviedriem (tikai 6 % Somijā) nekā somiem. Proti, pirmajā semestra periodā es mācīšos Swedish School of Social Sciences, kur mācās tikai 500 studenti...nu principā skoliņa ir maza un mīļa (drīzāk atgādina vidusskolu) un katrā ziņā jau sadraudzējos ar pavāru, jo viņam likās jocīgi, ka es nelietoju mērci, vai man nebūšot par sausu, un ka viņš tā gan neēdot. Bet es teicu, ka es, lūk, tieši tā ēdu. Njā, pavāri tur tādi paši kā pašlaik pie mums SZF – jauniņi! Svarīgi – šai skolā māca tikai zviedru un angļu valodā, bet kopumā man neizpaliks arī somu valoda - to dzirdēšu Helsinku Universitātē, kur arī esmu dažiem kursiem pierakstījusies.

Tā kā mums tāda maziņa skoliņa, tad arī mana grupa ir salīdzinoši neliela – esam četri, bet februārī mums pievienosies trīs studenti no Āfrikas. Pagaidām pārstāvētās valstīs – Norvēģija, Vācija un es – Latvija. Ak jā, un šeit jau arī jāpiemin mūsu tjūtori – Līna un Jens (protams, zviedriski runājošie somi – minoritāte), kas palīdz ar adaptēšanos, karšu dabūšanu un visādi citādi mūs integrē. Arī uz welcome party gājām kopā!

Netrūks ne Bēthovena, ne ballīšu

Tā kā nākamnedēļ visiem somu studentiem atsākas studijas (jo bija Z-svētku brīvlaiks), ir ieradušās manas istabas biedrenes – čehiete Nikola un poliete Eva. Neesmu gan vēl viņas tā īsti iepazinusi, jo visu laiku mācos un lasu tekstus (savēji no SZF sapratīs), bet kopumā ceru, ka būs ok – arī ar tām klasiskajām simfonijām, ko Eva uz pilnu klapi klausās (kaut kas uz Bēthovenu un Mocartu velk, ja nekļūdos) un smago rokmūziku, ko savukārt piekopj Nikola (nepārprotiet - arī kā klausītāja, nevis praktizētāja). Vēl pie viņas nāk daudz draugu, kas mani nemitīgi aicina uz kaut kādām pārtijām, bet es tik nē un nē!!! Nekas: JĀ būs februārī!

Kultūršoks Nr.1: Nevaru pierast, ka veikali darbdienās strādā līdz kādiem 20.00/21.00 vakarā!!! Un svētdienās strādā ilgāk nekā sestdienās!

Kultūršoks Nr.2: tehnoloģijas, tehnoloģijas un vēlreiz tehnoloģijas! Un attīstība! Katrai aktivitātei ir sava interneta lapa! Un visas prezentācijas Orientācijas kursos (protams, viss te Powerpointā un katrs nāk ar savu Fleshu) beidzās: „internetā mūs var sameklēt tur un tur”. Un nav svarīgi, vai prezentē studentu organizācijas pārstāvji vai paveca bibliotekāre vai māsa pusmūžā no veselības centra...arī angļu valodu visi te māk!

Kultūršoks Nr.3: man salst kājas! No rītiem ir silti, pēcpusdienās - pūš!

ERASMUS Somijā: 1.sērija

Nu taaa....laikam jau lieki vairs kādam piebilst un paziņot to kā jaunumu, ka pašlaik atrodos Helsinkos, kur līdz 31.maijam mācīšos Helsinku Universitātē. Ir pagājušas tikai dažas dienas, bet notikumu TIK DAUDZ, ka katram no jums to fiziski grūti paspēt izstāstīt, tāpēc uzsāku savu prombūtnes dienasgrāmatu, kas, cerams, būs regulāra, nevis vienas nakts skribelējums.

Zem sedziņas, gaidot prāmi Tallinas ostā

No Rīgas uz Tallinu ar autobusu izbraucu ceturtdien, 3. janvāra pašā vakarā. Jau tad sapratu, ka ceļš būs gan garīgi, gan fiziski smags - lielās somas, nepabeigtais semestris LU SZF, neziņa par to, kas un kā, vai es - cilvēks, kas apmaldās 3 priedēs - tomēr spēs starp tām atrast visas vajadzīgās adreses, parakstīt līgumus par dzīvošanu utt. utjp. Lai nu kā vieglā miegā iesnaudusies un tieši pirms kāpšanas ārā pamodusies (un labi, ka tā), Tallinas ostā beidzot nokļuvu - par nožēlu jāsaka - stundu ātrāk pirms paredzētā laika, kas nozīmē stundu vairāk jāgaida, līdz ostu atvērs. Bet ir taču auksti un 4.00 naktī!!!!! Un apziņa, ka man 2 stundas ar savām paunām jāgaida!!! Aiziet nekur nevar, jo tās SOMAS!! bet cik tad ilgi lēkāsi uz pirkstgaliem??? Tā nu es nopriecājos, ka man līdzi ir guļammaiss un sega. Vilku tik ārā un uz soliņa pie Tallinas ostas iekārtoju sev ērtu midzenīti - ielīdu maisā, sega virsū līdz zodam, somas apkārt, pleijera baltie vadiņi ausīs iekšā un divu stundu gaidīšana var sākties. Sākumā izjutu pat tādu kā komfortu melnajā, drēgnajā nakti, kad Teemu vēl ausīs spiedz "it's cold in here, it's dark in here" (klausos The Crash pirmo albumu "Comfort Delux", kas šādām nostaļģiskām aizbraukšanas noskaņām ir vairāk kā atbilstošs). Bet pēc stundas jau saprotu, ka auksti ir arī ar to pašu segu!! Vienīgais, kas spēj iedvest kādu jautrību – pamazām teritoriju sāk apstaigāt dažādi ostas darbinieki, kas ierauga mani, rāda ar pirkstiem un savā starpā sasmejas. Turklāt pavisam dīvaini tas kļūst tad, kad gaidīšanas laikam samazinoties, ierodas citi gaidītāji un brīnās, kur tāda te gadījusies...  Lai nu kā, es bez kompleksiem – man ir auksti, tāpēc daru, ko varu....

Ezītis beidzot pie miega

Notikumus uz prāmja atceros miglaini, jo ar somu piekabi, kas mani visur pavadīji nekur tālu izkustēties nespēju – atradu vien kādu atbalsta sienu un salikusi somas sev apkārt, vēl pirms prāmja atiešanas domāju: beidzot pagulēšu. Iemigu ar. Bet tad sāka palikt jocīgi – jo jutu, ka garām staigā arvien vairāk cilvēku – atvēru acis un sapratu, ka esmu bezspēkā nokritusi pretī sienai, kas nu ir atvērusies kā restorāns....un cilvēki staigā šurpu-turpu un laikam es viņiem maisos pa kājām...nu ja jau tā, tad savācu savas mantiņas un dodos pie kādas citas sienas un atkal atlūztu vienā momentā...līdz brīdim, kad dzirdu paziņojumu: prāmis piestās Helsinku ostā pēc 10 minūtēm. 

Pirmais vīrietis - taksists

Tā nu nolēmu, ka mans pirmais vīrietis, ko Helsinkos sastapšu, būs taksists, jo pati ar savām paunām uz staciju, kur atstāt tās mantu glabātuvē, spējīga nokļūt nebiju. Diezgan pavecs, solīds kungs knapi stibīdamies, iekrāva manus čemodānus savā mašīnā un braucām klusēdami. Tad šis mani pieveda pie pašas stacijas, es, ātri nevilcinādamās, atradu mantu glabātuvi un sabāzu savus čemodānus tur iekšā, lai dotos ceļa meklējumos uz Helsinku Universitāti un kopmītņu ofisu. Sīkumos neprasiet: lietas jānokārto un atslēga jādabū. Arī tur neiztika bez maldīšanās, bet visā visumā visu izdarīju un varēju sākt šķūrēt savas paunas uz Pohjois-Haaga (ziemeļu rajons Helsinkos, kur dzīvošu). To vajadzēja darīt ar divām reizēm. Uz Pohjois-Haagu braucu četras pieturas ar vilcienu, tad ar kājiņām 10 minūtes cauri priežu mežam/parkam (jēziņ, tur ir vairāk kā trīs priedes) un kopmītnēs esmu. Dzīvoju trīsistabu dzīvoklītī, kur pagaidām esmu viena. Man ir sava istabiņa ar gultu, galdu un pārējām ērtībām, kopēja virtuve, vannas istaba, viesistaba un balkons! Esmu ļoti apmierināta, jo apartaments tiešām mājīgs un jauks, pa logu skats uz priežu mežu. 

Kur Agnija, tur problēmas

Jā, problēmas jau sākās pirmajā dienā, kad atskārtu, ka man tomēr nav internets, kā viņi bija solījuši. Tad nu svētdien, vairs neizturot starp četrām sienām, bez TV, neta, radio, nevienas dzīvības, rakstīju meilu (pie interneta tiku, ciemojoties pie draudzenes Danas, kas dzīvo Helsinkos) datoriķim Teemu. Godīgi izstāstīju savu situāciju, ka man nežēlīgi vajag internetu, jo galvenais jau – "jāsarakstās ar pasniedzējiem katru dienu, jāsūta viņiem darbi, jo vēl joprojām paralēli mācos LU SZF un cenšos pabeigt iesākto semestri". Šis man nekavējoties atraksta sms, ka viņam ir gripa, bet, ka rīt (pirmdien) varētu atnākt. Tāds nu arī (gripains) šodien ieradās – aizdeva vairākus metrus garu vadu, bet teica, ka nopirks man savu (par kuru man, protams, būs jāsamaksā) un atnesīs piektdien. Viņam ērtie laiki – pēc 22.00 vakarā...neprasiet kāpēc. Nezinu. Visā visumā parunājām ar šo par studentu korporācijām un viņš mani mudināja iestāties kaut kādā somu korporācijā – arī nesaprotu, kāpēc.

Otra problēma – zābaki. Vakar gāju uz veikalu un baudīju pirmo dziļo sniegu, kad pēkšņi atskārtu, ka rāvējslēdzējs zābakam „čupā”. Nu neko, labi, ka bija uz to brīdi, ar ko kāju vismaz apsaitēt, lai tā kaut kādu aizsegu no sniega justu....bet vispār šodien aiznesu zābaku uz apavu remonta pie veca soma, kas tikai somiski un tā arī nesapratu, kad man jāiet tam zābakam pakaļ un ko viņš viņam izdarīs. Dzīvosim, redzēsim.

Ir jau vēl viskautkādu iespaidu un piedzīvojumu, bet jau miegs nāk un nespēju parakstīt. Rīt pirmā īstā skolas diena, kad satikšu pārējos Erasmus studentus un pasniedzējus. Sāksim mācīties!