Mew satriec Helsinkus

Recenzija: Mew

Helsinki, 2006.gada 13.marts

Mew

„Mēs vienmēr esam centušies radīt mūziku, kas piesaistītu cilvēkus jau pirmajā reizē, kad viņi to dzird,” teicis dāņu grupas Mew solists Jonas Bjerre. Protams, tā var teikt un domāt jebkura grupa, tikai jautājums, vai viņiem tiešām izdodas radīt Jonasa minēto pirmo iespaidu. Vienai no Dānijas populārākajām grupām Mew Kultūras mājā Helsinkos tas ir izdevies.
Jau tad, kad sākumā martā paredzētais viens koncerts Helsinkos bija ielikts grupas tūres plānos, 28 eiro dārgās biļetes uz koncertu izpirka sešu minūšu laikā. Šķiet, tas bija iemesls organizēt vēl vienu koncertu nākamajā dienā, kas biļešu pārdošanas un apmeklētības ziņā daudz neatšķīrās no pirmā ( biļetes izpirka 10 minūtēs).

Jau pēc pirmā Mew koncerta Somijas lielākajā laikrakstā Helsingin Sanomat bija izcilas atsauksmes par talantīgo dāņu grupu. Koncerts notika, šķiet, pirmajā brīdī nepiemērotā vietā – kultūras namā, kur daļa zāles ir sēdvietu, bet otra daļa - stāvvietas. Tikai koncerta laikā atklājās, ka vieta ir gluži atbilstoša, lai baudītu ne tikai grupas muzikālās, bet arī vizuālās fantāzijas.

Pirms Mew kāpj uz skatuves, cenšos saprast, kas atšķir šo grupu no citām. Pirmajā brīdī pamanu mūzikas instrumentu izvietojumu, kas nav kā redzēts vismaz lielākajai daļai latviešu grupu. Bungas ir noliktas pašā skatuves priekšplānā, bet taustiņi – labajā skatuves nostūrī. Skatuves vidū stāv klavieres. Šķiet, kas tur īpašs, bet nē. „Vairums dziesmu, ko tu dzirdi radio, tu paklausies pirmās 20 sekundes un jau zini, kāda tā būs. Mēs gribam radīt ko tādu, kas tik ļoti neriņķo pa apli. To var izdarīt, pārsteidzot. Ja tu pārsteidz cilvēkus, tu iegūsti ātrāku pieeju viņu sajūtām,” saka solists Jonas mūzikas un modes žurnālam Clash. Un pie šī pārsteiguma momenta, šķiet, Mew piedomā jau dziesmas radīšanas procesā. Mew mūzika var būt mierīga un melodiska, pat skumja. Bet tikai uz laiku. Tad to pārsteidz negaidīti bungu sitieni un skaļas ģitāras.

Sākoties koncertam, Mew uznāk pa vienam. Pirmais ir bundzinieks, kas uzsāk dziesmas Special ritmus. Viņam pievienojas pārējie un visbeidzot solists Jonas, kurš, saņēmis lielu un skaļu sajūsmu no skatītājiem, dzied Somijā populāro hītu Special no grupas pēdējā albuma And The Glass Handed Kites. Uz skatuves valda patīkama krēsla, vien dzeltenās lampas pie katra no grupas dalībniekiem izskatās kā spožas liesmiņas, kas vēlā rudens vakarā rāda ceļu. Jau otrās dziesmas laikā skatuves aizmugurē nolaižas „priekškars” – balts ekrāns, uz kura var redzēt dziesmu videoinstalācijas. Lai kas parādītos uz baltā ekrāna, tas viss liekas sirreāls – kaķi ar izzīmētām acīm, tērpti sarkanās kleitās un vijolēm rokās, spēļu lācīši, kas arī spēlē vijoles, žirafe dziesmas The Zookeeper’s Boy laikā, embriji, citplanētieši vai sarkanas liesmas, kad Mew savos skaņdarbos rada kārtējo spilgto un skaļo pavērsienu. Tie ir murgi, kas nakti pēc nakts nomāc grupas solista Jonasa prātu, šādu izskaidrojumu dziesmu animācijām var rast Mew mājas lapā. „Es vienmēr tiecos vairāk iespaidoties naktīs,” kādā intervijā saka Jonas, „ne vienmēr zinu, par ko ir dziesmu vārdi, tie ir tikai tēli, kas man ienāk prātā un kurus es pierakstu.” Tāpēc ne tikai uz ekrāna, bet arī dziesmās viņu pēdējā albumā cilvēciskās vērtības jaucas ar dzīvnieku pasauli. Dziesmas nebūt nav PAR dzīvniekiem, bet tie izmantoti salīdzinājumos, piemēram, You are tall just like a giraffe[1]. Patiesībā viņi dzied arī par mīlestību, bet ar savu pieeju. Viņi rada paši savus tēlus gan dziesmās, gan uz ekrāna, tādējādi parādot savu pasauli.

Mew

            Koncerta gaitā Mew turpina miksēt pēdējo divu albumu dziesmas. Izņemot dažus thank you[2] pēc dziesmām un we are f***ing glad to be here[3], Mew nemaz nerunā ar auditoriju. Viņi ir uz skatuves un rāda sevi. Auditorija ir lejā un gūst baudījumu. Un tāpēc koncerts paliek atmiņā kā viena gara dziesma ar iespējami īsām vai pat nekādām pauzēm starp dziesmām. Gluži tāpat kā grupas pēdējā albumā, par ko basģitārists Johans Vohlerts teicis: „Mēs gribējām, lai tā ir viena gara dziesma.” Šīs garās dziesmas laikā klausītājs ir pievienojies ceļojumam kopā ar Mew. Why are we so alone even with company[4] – dzied Jonas un liek justies vienam savās paša domās un pārdomās, esot koncertā, kur apkārt ir cilvēku pūlis. Mew var spēlēt vieglas, melanholiskas balādes, bet tad tās pēkšņi pārvēršas ātrā rokmūzikā. Viņi spēlējas un eksperimentē ar visu – rokmūziku, savās videoinstalācijās, pat ar bekvokāla balsīm, kas papildina Jonasa vokālu.

Mew apbrīnojamās video instalācijas

            Grupas solists Jonas ir tas, kas ar savu vokālu dziesmām rada maigu noskaņu. Viņš pārsvarā dzied ar aizvērtām acīm, bet, kad tās atver, acis izskatās nobijušās un pārsteiguma pilnas. Iespējams, tāpēc, ka viņa uzskats - katrā Mew dziesmā ir atšķirīgs dzīves un baiļu aspekts - izrādās patiess. Viņš nesmaida un nerunā, bet tomēr izstaro labestību un nedaudz nokaunējies stāv skatuves priekšā - te paņem ģitāru, te nospēlē kādu klavieru akordu. Parējos grupas dalībniekus gan nevarētu saukt par kautrīgiem, piemēram, basģitārists koncerta laikā ir ļoti aktīvs un paspēj aizceļot uz citu skatuves pusi, kā arī paspiest roku grupas pirmajā rindā stāvošajiem faniem. Un koncerta beigās, kad Mew ir jau otro reizi uzsaukti uz skatuves, mēs pat neuzzinām grupas dalībnieku vārdus. Kā pavisam pēdējo viņi nodzied gandrīz 9 minūtes garo dziesmu Comforting Sounds no albuma Frengers. Pat kopīgi neatvadoties, viņi pa vienam noiet no skatuves. Mew runāja caur mūziku.

            Somu auditoriju Mew neatstāj vienaldzīgu. Brīžiem rodas jautājums, vai šie trakojošie un lēkājošie cilvēki pirmajās rindās tiešām ir it kā klusie somi. Nē, šoreiz viņi ir pat ļoti skaļi un noteikti tādi būs arī Ruisrock festivālā jūlijā, kad Mew atkal viesosies Somijā.

             

Raksts iepriekš nekur nav ticis publicēts.

---

[1] Tu esi gara kā žirafe

[2] paldies

[3] Mēs esam velnišķīgi iepriecināti būt šeit

[4] kāpēc mēs esam tik vientuļi pat kompānijā