Jaunās rokmūzikas festivāls ar katru gadu roķīgāks

Kad: Augusts, 2006
Kur: Jelgava, Latvija

Šis noteikti nav populārās mūzikas festivāls, kas pulcē vairākus tūkstošus skatītāju. Un tas noteikti nav arī festivāls, kas notiks milzum lielā stadionā. Pasta sala Jelgavā, kur pasākums notiek, ir maza, mīļa un mājīga teritorija, kas it kā nošķir notikumu no apkārtējās pilsētas dzīves, tādējādi padarot to tikai interesentiem nozīmīgu. Te ir gan karuseļi, ko festivāla laikā izmanto ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, gan arī skaists skats uz tiltu. Jau ierodoties uz pasākumu un redzot cilvēku bariņus, kas tam ieinteresēti tuvojas, gribot negribot nākas novērtēt arī pasākuma apmeklētāju ārējo izskatu – te ir gan metālisti, gan rokeri, gan panki, arī goti un alternatīvās mūzikas cienītāji, šur tur arī kāda vecmāmiņa un vectētiņš, kas gan pārsteidz, gan priecē.

Jaunās rokmūzikas festivālu (JRT) šogad bija gods atklāt darkpop grupai Ex-Animā no Mālpils. Tērpušies melnā, viņi spēlē pārliecinoši un ar stipro bungu rīboņu liek sev pievērst uzmanību skatītājiem, kas it kā grib, it kā negrib jaunos censoņus dzirdēt, jo kā jau sākumā vēl ir kūtri un pie alus glāzēm pieplakuši. Bet grupa turas bravurīgi, īpaši abas solistes, kas papildina viena otru un nemaz nereaģē uz dažu skatītāju rupjajiem lūgumiem doties mājās. „Atdod man pēdējo asins lāsi,” – tā dzied grupas soliste un piedzīvo dažu skatītāju lēkāšanu vai pareizāk sakot izcelšanos jau pašā sākumā.

Nākamās rindas kārtībā ir pašmāju Jelgavas grupas, kas festivālu iekrāso poproka noskaņās. Kā pirmos pasākuma vadītājs piesaka grupu Hertz, pieminot to iespējamo līdzību ar Prāta Vētru. Var jau būt, ka Hertz mūzikā var saskatīt kaut ko no prātnieku albuma Veronika,  arī solists izskatās dienās būs atraktīvs un aktīvs. Jau ar vārdiem „uzrausim šim vakaram mazliet atšķirīgu mūziku” viņš gribot negribot pievērš uzmanību un kāds alu dzerošs skatītājs pat sēdēdams malā ir spiests saausīties. Bet tomēr publika viņus neaplaimo tik ļoti, cik viņi varbūt būtu pelnījuši – cilvēki pabīdījušies prom no skatuves, un tikai grupas pēdējo dziesmu laikā dažs labs dzied līdzi dziesmām. Ar mūsdienu Prāta Vētru šo grupu grūti salīdzināt kaut vai tikai tāpēc, ka pietrūkst taustiņinstrumentu melodiskuma. Toties trīs ģitāras mūzikai vietām liek skanēt postroka stilā. Gan dziesmās, gan grupas dalībniekos jūtams ritmiskums un pozitīvisms. Pat pasākuma vadītajs pēc Hertz nokāpšanas no skatuves neslēpj, ka „bija tak smuki”.

Turpinot līdzīgā muzikālā ritmā uz skatuves kāpj Institut Neba. Grupa dzied krieviski un, iespējams, tāpēc solista stieptās balss intonācijas un melodiskums nedaudz atgādina gan Krievijā, gan Latvijā pazīstamos Mumij Troļ. Vienīgi roks latviski tulkotajam Debesu Institūtam ir spēcīgāks. Varētu teikt, ka šī ir pirmā grupa, kurai izdodas skatītājus atbrīvot no kūtruma, liekot tiem pienākt pie pašas skatuves. To, ka festivāls ir pamazām iešūpojies, pēc Institut Neba uzstāšanās atzīst arī pasākuma vadītājs, papildus tam piedāvājot augstlēkšanas konkursu pie pašas skatuves. Kad konkurss, par laimi, bez traumām ir noslēdzies, savam priekšnesumam ir gatavi vēl pēdējie jelgavnieki – grupa Brīvais Kritiens. Ne skanējumā, ne instrumentu klāstā viņi daudz neatšķiras no iepriekšējām pašmāju grupām – lipīga ģitārmūzika, papildināta bungām. Bet jāatzīst, ka šie nu patiešām ir skaļi. “Nāc tuvāk, nebaidies!” – jau pirmajā dziesmā aicina grupas gaišmatainais solists, kurš, šķiet, atbilstoši savam latviešu puikas izskatam, dzied par valstij svarīgām un spēcīgām tēmām – patriotisms, varoņi. Grupa izstaro tādu latviskumu, ka uz brīdi iedomājos tos spēlējam kādā klubā 18.novembra vakarā.

Brīvais kritiens nu ir piezemējies un, kļūstot tumšākam un vēsākam, skatītāji aizvien kuplākā skaitā pulcējas pie skatuves un gaida. Jāgaida tik tiešām ilgāk nekā uz iepriekšējām grupām, jo nākamajiem varoņiem – Hospitāļu ielai – ceļā no Labas Dabas festivāla gadījusies kāda aizķeršanās. Bet jau ar pirmajām regeja notīm viņi atvainojas skatītājiem un turpina tos priecēt ar sākumā ne tik bieži dzirdētām, bet vēlāk jau ar pavisam pazīstamām un iemīļotām dziesmām. Kāds skatītājs grupas solistam Edgaram Šubrovskim  aizrāda, cik neveselīgi ir dzert enerģijas dzērienus, bet solists tikpat ātri atbild, ka arī koncerti esot kaitīgi. Lai nu kā, atgriezeniskā saite starp auditoriju un grupu ir pozitīva un skatītāji prasa “Atkārtot!” jau tad, kad grupa vēl nav beigusi spēlēt.

Un tagad patīkamais saspringums ir vislielākais, jo uz skatuves gatavojas kāpt vistālāko ceļu mērojušie ciemiņi un vienīgie ārzemju mākslinieki – Krievijas grupa Torba- na- Kruche. Savas nelielās Latvijas tūres ietvaros Jelgavā viņi nospēlē pēdējo no trīs koncertiem, lai jau nākamajā dienā dotos atpakaļ uz Sanktpēterburgu. Nodziedot pirmo dziesmu angļu valodā, grupa atstāj pavisam ārzemniecisku iespaidu, bet tad dziesmas turpina dzimtajā krievu valodā, ko ļoti novērtē festivāla krievu auditorija. Savdabīgu piesitienu grupas spēlētajam britpopam piedod flautas skanējums, kas kopā ar taustiņiem mūziku padara melodisku un emocionālu. Ir grūti viņus iedalīt kādā konkrētā mūzikas stilā, jo viņos dzirdams kaut kas no visa –  britpops, postroks, indie un citu stilu sakausējums. Patiešām spilgti muzikālajā ziņā viņi izskatās Jelgavā. Iespējams, viņus tādus padara arī skatītāju lielā atsaucība. Jāpiebilst, ka grupa jau iepriekš ar koncertiem ir viesojos Latvijā un Igaunijā un mūsu zemi ļoti iecienījusi.

Iepriekš paredzētā grupa Ēnu kaleidoskops Jaunās rokmūzikas festivālā tomēr neuzstājās, bet metāla fani bešā gan nepalika, jo tūlīt pēc Torba- na- Kruche  skatītāju uzlādēšanai gatavojās post punk, black un doom metal apvienība  Sniegavīru rūpnīca. Šķiet, cilvēki ar vājām vai festivāla laikā jau nogurdinātām ausīm nu var paiet solīti nost no skatuves un dot vietu metāla faniem, ko tie labprāt arī izmanto. Kā tāds pārsteigums, grupas uzstāšanās beigās četrotnei pievienojas flautiste, kas Sniegavīru rūpnīcas skanējumu padara nedaudz maigāku.

Lai cik iespaidīgi viņi muzicēja, tomēr jumtu Sniegavīru rūpnīcai noraut neizdevās, tā liecināja pasākuma vadītāja pieteiktā nākamā grupa, kuriem, pēc viņa teiktā, tas varētu izdoties. Blekmetālisti Nycticorax no Rīgas jau ar savu ārējo izskatu vien atstāj pārliecinošas grupas iespaidu. Ģērbušies melnā, bet sejas nokrāsojuši baltas ar melnām svītrām, viņi liekas pat baisi. Solists dzied ķērcošā, aizkapa balsī un brīžiem nevar saprast ne vien dziesmas vārdus, bet arī valodu. Savus atbalstītājus viņi rod ļoti kuplā skaitā, un tie nepamet skatuvi arī nākamās metāla grupas Infected uzstāšanš laikā. Tā ir melodiskā death metal apvienība no Krāslavas, kas turpina iepriekšējā grupas noskaņās. “Arlabunakti, Jelgava!” uzstāšanās beigās atsveicinās Infected solists, lai šī gada Jaunās rokmūzikas festivālā dotu vārdu pēdējiem māksliniekiem. Tie ir Latvijas trash metal pamatlicēji Huskvarn, kuri festivāla laikā atzīmē arī savas atdzimšanas otro gadadienu, jo ar savu uzstāšanos JRT aizpagājušajā gadā Huskvarn atsāku savu darbību pēc četru gadu klusēšanas. Grupas izdoma ir tiešām radoša, jo papildus ierastajiem mūzikas instrumentiem viņi izmanto arī motorzāģi, kas nenoliedzami piesaista skatītāju uzmanību. Viņu priekšnesums tiek nobeigts ar vēl vienu papildu dziesmu, ko grupas atbalstītājiem no māksliniekiem izdevies pieprasīt.

Līdz ar Huskvarn nokāpšanu no skatuves, šī gada Jaunās rokmūzikas festivāls ir beidzies. Pulkstenis ir apmēram četri no rīta, kad ap 1300 festivāla apmeklētāju pamazām pamet Pasta salu, lai, iespējams, turpinātu ballēties kur citur vai iegrimtu patīkamā miegā savos apartamentos.

Raksts tika publicēts portālā SVLV, 2006. gadā.