ERASMUS Somijā: 6. sērija: Trīs dienas Lapzemē

27. feb 2008

Lai arī sen neesmu savā Somijas dienasgrāmatā neko stāstījusi, tas nenozīmē, ka manā dzīvē iestājies klusums. Gluži otrādi – nevaru spēt sevi visam un visiem sadalīt: pa gabalam studijām, ārzemju draugiem, pasākumiem un ballītēm, organizācijām, ceļojumiem, Latvijai, mūzikai, slinkumam....bet cenšos - šajā sērijā par ceļojumu uz Rovaniemi Lapzemē, jo iespaidi ir pārāk spilgti, lai tos vienkārši noklusētu un apraktu...

Brīvība vilcienā

Viss sākās ar to, ka es izdomāju pievienoties piecu cilvēku (nevaru tos visus saukt par draugiem, jo tā vairāk pazīstu tikai vienu – spāniete) braucienam uz Rovaniemi, lai izbaudītu īstenu ziemu. Mūsu kompānija: spāniete Laura, viņas divas draudzenes no Spānijas, itālis Luka, beļģiete Katlīna un es (pierodiet, šito penteri mēs ceļojuma laikā skaitījām kādas 10 reizes visiem, kas jautāja, no kurienes esam – tai skaitā Santa Klausam). Kompānija tādai kā man - interesanta un dīvaina, pirmkārt, tāpēc, ka visi, izņemot tās divas gadījuma spānietes, studē filozofiju, visi ir no attīstītām +/- dienvidu valstīm, kam ziemeļi pilnīgi noteikti ir eksotika, visi perfekti zina angļu valodu, šķiet, līdz sīkākajām spāņu krokešu un zivju uzbūves sastāvdaļām, un visi tādi pilsētnieki un pārtikušas dzīves baudītāji, ka nu tikai....bet kam ceļojuma laikā, sastopoties ar situācijām, bija liela nozīme..(es nepārmetu, tikai konstatēju faktu un salīdzinu ar savu situāciju). Nu tad visi pieci izdomāja ceļā doties jau pagājušās nedēļas vidū, bet es no Helsinkiem nakts vilcienā uz Rovaniemi iekāpu tikai ceturtdien, 21. februārī pēc grandiozās vizītes YLE (izklausās pēc atskaites policijai, bet nu ok...). Laikam lieki piebilst, cik man ļoti patīk Somijas labiekārtotie vilcieni, kas tādu 12 stundu braucienu pārvar kā nieku, ja vien tev divvietīgajā vietā blakus nesēž kāds cits un vari justies brīvs noaut zābakus, izplesties ar kājām, iestatīt prožektorus virs galvas un nodoties lasīšanai (jāmācās arī kaut kad!!!). Citi savukārt sēž vilciena restūzī, skatās kādu filmu laptopā vai nemitīgi vibrē uz tualeti (to var just pēc diezgan skaļās durvju atvēršanas skaņas, kas traucē lasīšanai) vai vēl labāk - ērti iekārtojušies guļamvagona nodalījumā, par kuru, protams, iepriekš bija jāsamaksā un kas izvietots vilciena sākumā. Vienvārdsakot šī, lūk, ir īstā brīvība – kad tu jebkur vari paņemt līdzi sevi ar savām aktivitātēm un vajadzībām, un sabiedriskais transports tās neierobežo...

Vēl viena interesanta figņa par vilcieniem – tā kā braucam naktī, dabiski, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi kā es un iemieg tā, ka var pabraukt garām savai pieturai...bet tieši tāpēc pirms pieturām papildus to nosaukšanai somu, zviedru un angļu valodā pa visu vilcienu tiek atskaņoti tādi kā neciešami bļāvieni: aaa, aaaa, aaaaaaaa!! Tie kļūst arvien spēcīgāki, un cilvēks ir spiests pamosties. Man, protams, sākumā miegā nepieleca, vai kāds bļauj tualetē vai kā, bet tikai pēc tam sapratu to intensitāti un lielo domu!! Paldies somiem!

Jauns hobijs - bļitkošana

Tad nu ir piektdiena, ap astoņiem no rīta, un esmu ieradusies sniegotajā un vējainajā Rovaniemi vilcienu stacijā. Meklēju savu autiņu, lai dotos uz Visatupa – tāda kā tūristu viesu māja, kur iespējams baudīt dažnedažādas ziemas aktivitātes. Pēc stundas esmu klāt, samaksāju sestdienas nakts nodevu un satieku savu kompāniju. Šie tikai mostas, bet plāni dienai lieli!! Pirmkārt, jādodas zemledus makšķerēšanā jeb laikam kā mēs to saucam – bļitkošanā. Man, protams, tas neliekas nekas sevišķs, zinot, ka Latvijā ar to nodarbojas pusmūža onkas, bet kā tad es viena palikšu mājās? Protams, ka nē! Samaksāju par šo nelēto un neeksotisko prieku 10 eiro un ar īpašu iekārtu (ziemas motorragavas??) dodamies uz vietējo aizsalušo upi/ezeru, kur tiekam apmācīti bļitkošanā (to arī ietvēra tie 10 eiro). Mūs apmāca Visatupas saimnieks Janne un vēl piekodina: nebūs zivju, nebūs vakariņu. Tad nu milzumaukstajā laikā ķeramies pie darba: vispirms katram jāizurbj āliņģis, tad tas ar speciālu tīkliņu jāiztīra no ledus gabaliem, lai ir dzidrs ūdens, un tad tiek piešķirts sēžamspainis un speciāla makšķerīte, kurai arī ir sava lietošanas instrukcija. Kad nu visi septiņi (ieskaitot Janni) esam pie saviem āliņģiem sasēduši, gaidām, kad ķersies lomi. Bet kā nav, tā nav. Tad nu pēc 20 minūšu salšanas Janne ierosina pārvākties uz citu areālu un vēlreiz darīt to pašu: izgrebt āliņģi un iekārtot savu vietu! Jēziņ!!! Es jau sen vairs nejūtu savas kājas!!! Bet neko darīt! Ir samaksāts!! Sākam otro raundu, un, šķiet, pamazām sāk atgriezties dzīvība, jo sāk ķerties zivis. Pirmais izceļas itālis ar vienu zivteli. Tad vadībā izvirzos es!!! Noķeru vienu, bet tad nāk otra un trešā un tieku pie veselām četrām zivīm! Tātad Latvija pagaidām vadībā, Itālija – 1, Beļģija – 2, Spānija vēl tukšā (tas nekas, ka viņas ir veselas trīs...mēs tos punktus pēc katras zivs tā arī skaitījām!!). Jēziņ, kas to būtu domājis, ka man iepatiksies bļitkošana! Nevaru aprakstīt to sajūtu, kad tu mierīgi sēdi un bīdi to diedziņu ar „tārpu” galā vajadzīgajā dziļumā turpu un šurpu, un tad jūti, ka kaut kas smags galā pieķēries un kustas!! Un tad momentā straujš vilciens uz ātru un bļāviens: man ir zivs!! Tad Janne nāk talkā un noņem zivi, lai varu darbu turpināt. Citādāk bija beļģietei, kas, visu darot ar tādu pussaviebušos seju, pati sevi nodēvēja par pilsētas meiteni. Lai arī viņai patika bļitkošana, viņas saucieni par to, ka noķerta zivis drīzāk izklausījās pēc: palīgā, ko man tagad darīt??? Kā arī jaunkundze nespēja aprast ar to, ka noķertajām zivīm acis ir vaļā un ka tās mēdz, ielēkāties un būt vēl dzīvas.....Galu galā mūsu mačs, protams, beidzās draudzīgi – visi dabūja noķert vairākas zivis un kopā sanāca 18! Bet tad, atbraucot mājās, atkal viebjainas attieksmes: zivis bija pašiem jātīra (mūsu vienīgais vīreklis itālis ilgi ņēmās, kamēr saņēmās, lai iegrieztu..), pēc tam jācep uz ugunskura un pats galvenais – jāapēd!!! Atkal jau beļģietei tas liekas dīvaini – atgriezties (kā viņa pati teica) pie „back to the basics” sajūtas....man gan tas likās tik normāli, jo mēs tak, Jāņu bērni, katru gadu paraduši ugunskurā cept desiņas un kartupeļus...

Nu negaršoja man tās kroketes!

Lai arī seno laiku naturālās saimniecības izbaudīšana galu galā izvērtās kā lieliska pieredze, nepieciešamība pēc tādas, protams, nebija, jo ledusskapis bija sapirkts pilns, lai tiktu nodrošināta pienācīga trīsreizēja ēdināšana+uzkodas, lai „izdzīvotu dienu” (tā atkal teica beļģiete, kad plānojām ceļojumu un pa dienai un laikiem katru ēdienu un uzkodas starp tiem). Njaaa...tas man likās smieklīgi (es tajā, protams, iekļāvos un kopīgajā budžetā metos, bet iekšēji smējos par to visu). Manas prombūtnes laikā tika gatavotas itāļu pastas, lazanja un vēl sazin kas, ko gribējās nobaudīt, bet nepaveicās, kad piektdienas ēdienkartē bija spāņu kroketes (jeb kā viņi moderni sauc „krokEtas”). Kad redzēju to pildījumu, kas tiek apviļāts miltos un cepts olā, jau tad man bija sabojāta apetīte, jo tas pildījums tiešām izskatījās pēc vēmekļiem (dzeltenīgs ar gabaliņiem)....kad kroketes bija saceptas, domāju, ka tiks liktas uz kopējā šķīvja un katrs pats ņem, cik grib un tad es varēšu neuzkrītoši ēst ko citu. Bet NĒ!!! Kamēr es te pa saunu šiverēju (jā, sauna katrā kempinga mājiņā 24 stundas dienā, citādi jau ziemeļos neizturētu), skatos, ka uz mana pusdienu šķīvja uzliktas kādas 5 tās kroketes! Nu no ārpuses jau izskatās smuki oranžas, bet zinot to pildījumu un manu izsmalcinātību attiecībā uz ēdieniem!!! Domāju, ko darīt: visi ņem dakšiņu un nazīti, smuki griež un klusumā ar baudu ēd. Es pirms tam vēl pajautāju, kādas sastāvdaļas un tad izraisu pastiprinātu visu uzmanību (jo visi laikam ir saskārušies ar šo ēdienu), respektīvi, mans pirmais kumoss tiek visu novērots un esmu spiesta norīt to gabalu un atbildēt: kā man garšo? Pasaku, ka ir ok, lai gan ar katru nākamo kumosu tā nedomāju, jo nespēju aizmirst to vēmekļaino izskatu, arī garša ir savāda un tad tomēr pasaku, ka tas laikam nav priekš manis....pavāres izskatās vīlušās, bet tomēr saprot mani un manus nākamos straujos tvērienus pēc maizes un ūdens! Šīs vēl piebilst: vai nu ir labāk? 

Turpmāk braukšu ar ziemeļbriežiem

Jā, tā nu pagāja piektdiena: bļitkošana, slēpošana, jocīgās kroketes, sauna no rīta un pusdienlaikā savā mājiņā un lielā vakara sauna ar lēkšanu āliņģī atsevišķā mājā, ugunskurs ar pašu ceptiem ēdieniem, kas viennozīmīgi bija labāki par kroketēm...nogulēta nakts un jauna diena ir klāt! Paldies Dievam šajā rītā brokastis gatavo beļģiete un galdā – lielās pankūkas, kas man taaaa garšo!! Te atkal es izcēlos daudz-ēšanā – njā, beļģu kultūra mums tiešām tuvāka – to zinu jau pēc iepriekšējās saskares ar beļģiem. Pēc slēpošanas riņķa rīta rosmes vietā pametam kempingu, lai dotos uz ziemeļbriežu fermu, kur paredzēts 30 minūšu garš un 30 eiro dārgs brauciens ar ziemeļbriežiem. Un kā mums teica kruīza vadītājs – tiem pašiem, kas Santa Klausu nogādā uz mēnesi...  Es gan iejautājos, vai mums to mēnesi ar nevar tūrē iekļaut, bet, redz, nē – tas izdodas tikai tad, kad Santa Klauss ir kamanās....arī šis bija diezgan salīgs pasākums – godīgi sakot, nevarēju sagaidīt, kad tūre beigsies, jo atkal nejutu savas kājas, bet jutu to, kā beļģiete zem segas, kas bija uz kājām, bakstīja manējās...

Bet labā lieta pēc šādas salā būšanas ir iespēja novērtēt siltuma nozīmi. Respektīvi, pēc tūres tikām ievesti tādā kā koka rijā, kur vidū bija ugunskurs, mums pienesa kafiju un tēju un paši uz koka iesmiem ugunskurā cepām pullas (somu nacionālās maizītes), klausījāmies tūres vadītāja stāstus par armiju un izdzīvošanu un rekordauksto -48 grādu ziemu Lapzemē, kā arī mums tika izsniegtas ziemeļbriežu vadītaja apliecības. Tā kā nebrīnieties, ja es ap Ziemassvētku laiku tagad braukāšu kopā ar Santa Klausu pa mēnesi...  esmu tiesīga to darīt veselus trīs gadus, pēc tam apliecība jāatjauno.

Santa Klauss runā latviski

Santa village, Rovaniemi

Pēc ziemeļbriežu tūres loģisks likās Santa Klausa ciemata apmeklējums. Kā jau visi godīgi pilsoņi pieteicāmies rindā uz vizīti pie slavenā personāža, saņēmām tādu kā karti un mums nozīmētajā laikā varējām doties iekšā. Jēziņ!! Nebiju domājusi, ka tā būs tāaaaada procedūra. Ieejot telpā, vispirms jāiet cauri tādam kā baisam tunelim, kur ir visādi ērmi un mošķi un kur jāšķērso stikla un citāda kaluma grīdas un ko īpaši baisu un noslēpumainu padara milzīgā pulksteņa lēnie tikšķi. Sākumā, ejot cauri ejai, nevarēja saprast, no kurienes tā skaņa nāk, tikai uzkāpjot pa trepēm, ieraudzījām vaininieku. Tas līdzinājās tādiem pulksteņiem, kas redzēti mistiskās filmās (piemēram, Operas spoks). Vēl tikai pašu spoku pietrūka līdz baisuma kulminācijai...arī šajā procesa posmā ir nedaudz jāuzgaida, jo pie cien. Santa Klausa laiž pa grupiņām...beidzot mūsu kārta ir klāt. Ieejam daudz mājīgākā telpā, kur uz neliela paaugstinājuma sēž mūsu varonis. Viņš prasa, no kurām valstīm esam. Kad mēs kārtējo reizi noskaitām savu penteri, šis sāk mūs sveicināt nacionālajās valodās. Kā pirmo viņš pasaka „labdien”, bet tad izgāžas, sajaucot spāņu un itāļu...  tomēr veikli atgūstas ar manu biedru palīdzību..Dažās minūtēs, kas mums atvēlētas, mēs izdarām ierasto procedūru – piespiežamies cik nu tuvu var klāt (to uzstāja Santa), lai fotogrāfs mums pretī šo mirkli skaisti iemūžinātu. Pēc tam, bišķi parunājuši par dāvanu dalīšanas īpatnībām, ejam no telpas ārā, kur mums šī bilde tiek piedāvāta par 30 eiro. Nē, paldies, laikam šoreiz nē. Tāpēc vienīgā atmiņās paliekošā tuvība ar Santa Klausu ir viņa roka pār manu plecu.

Ziemeļnieku varā...

Pēc pamatīgas ieturēšanās meksikāņu restorānā dienas vakarā mana jaukā kompānija devās atpakaļ uz Helsinkiem, bet es vēl paliku Rovaniemi pilsētā – satiku milzum daudz interesantu cilvēku – pilnīgi pretējus savai kompānijai, kas drīzāk dzīvo uz taupīšanas un pieticības rēķina un kam dzīvesveidu diktē daba. Varbūt tāpēc izplatīts veganisms un frīganisms, rūpes par globālo sasilšanu un vēl visādas interesantas rīcības...cilvēki, kas ir vienkārši un sirsnīgi. Par Lapzemes pamatiedzīvotājiem (sāmiem) vairāk uzzinu nākamajā dienā Arktikum muzejā, kur, pavadot 3-4 stundas, par dzīvi uz polārā loka (ne tikai Lapzemē) un ziemeļniekiem gūstu spilgtus un dziļus iespaidus. Viņi tiešām ir īpaši - dabas bērni, kuru sejās ir ne tikai daudz rūdījuma un stipruma, bet arī patiesuma, naivuma, siltuma par spīti vējā nosalušajiem, sarkanajiem vaigiem un tāluma no Rietumu pasaules. Brīžiem kļūst žēl: bet kā? Mūs vai viņu? ... Domu un sajūtu ir tik daudz un cieņas pret viņiem arīdzan.

...svētdienas vakarā no trīs dienu ziemas atvados, un no rīta jau esmu Helsinku pavasarī...

ERASMUS Somijā: 5.sērija: Pirmais pienākums - āfrikāņu integrēšana

2. feb 2008 

Kamēr Jūsu acis pielipušas Eirovīzijai, es te Helsinku mājās pildu savu pirmo godpilno pienākumu, ko pirms kāda laika saņēmu no skolas ārējo sakaru koordinatores un ko dīvainā kārtā publiski atgādināja arī mana "International Journalism" lektore, kad stādījos visiem priekšā, - proti, āfrikāņu integrēšana. Šodien viņi ieradās, un daļa apmetās manās kojās, tāpēc tikko biju devusies ciemā pie kādas namībietes vārdā Ndapanda!!!! (Jā, es pareizi uzrakstīju!). Pietika tikai pusstundu parunāt ar viņu, kad mani sagrāba diezgan interesants kultūršoks (es neapsmeju, es tikai parādu, kā citā pasaulē dzīvo un reizē brīnos):

- viņai ir garlaicīgi - nav ne TV, ne radio, ne datora. Es teicu, ka man ir internets - un tas nozīmē, ka ir arī TV un radio. Viņa bij šokā - kā tas apvienojams? Bet viņa ir dzirdējusi par tādu skype...Tāpēc viņa grib atrast kādu, no kā varētu izīrēt datoru uz 3 mēnešiem....

- Viņa ir pārsteigta, ka lekcijās ir tik maz - max.30 cilvēku. Viņiem vienā lekcijā ir 300 un grupu darbi notiek grupās pa 10-15. 

- Protams, ka viņa nezināja ne to, kas ir Latvija, ne kur tāda ir. Bet bija ieinteresēta šeit iegūt maģistra grādu. Hmmmm....es gan teicu, ka studijas mums - komunikāčiem - notiek latviešu valodā. Un viņa nesaprata - kāpēc mēs nemācamies angļu valodā. Man nācās izskaidrot, ka valstij ir sava valoda. Viņu ģimenē jau ar ir sava, bet skolā un kā es sapratu - arī citās formālās iestādēs - viss notiek angļu valodā.

- Es saku: ejam nākamnedēļ uz zviedru skolas rīkoto ballīti! Uz ko viņa atbildēja: "How much?". Es teicu, ka šoreiz nav nekas jāmaksā...Njaa, tad nu brīnums, viņa izsaucās, jo esot dzirdējusi un nesaprotot, kāpēc Eiropā, ejot uz ballītēm, jāiet ar saviem ēdieniem un dzērieniem un vēl jāmaksā...Es teicu, ka te pat par kažociņa pakāršanu klubā jāmaksā....

- Un kā var klausīties roku???? Viņa par šādu mūziku brīnās, jo pie āfrikāņiem tikai R&B un Hip-Hops.

- Kas ir kredītpunkti????? Viņai nav skaidra šāda sistēma!!! Viņa pet nezina, kādus kursus šeit ņems...es teicu: bet es gan diezgan skaidri zinu, ka Tu mācīsies ar mani "International Journalism", jo mēs šajā lekcijā jūs - Āfrikas studentus -pieminējām.

- Viņa nesaprot, kā izdzīvos šos trīs mēnešus (līdz 1. maijam) bez sava drauga un ģimenes...ja viņai nepatikšot, jau nākamnedēļ brauks atpakaļ uz Āfriku....

Dīvaini....pat pagrūti brīžiem saprast viņas angļu valodu...bet interesanti...

ERASMUS Somijā: 4.sērija: Brīžiem kā Rīgā

30. jan 2008 

Šodien sāku domāt, ka Rīgas un LV sajūtas Somijā var gūt, ne tikai sēžot tīklā, klausoties Radio SWH un sarakstoties ar JUMS, bet tās sniedz arī Helsinku pilsēta. Daži pierādījumi:

1. Šodien knapi paspēju iekāpt braucošā 40. autiņā (parasti braucu ar 41., jo tas brauc uz Kamppi - centrā, kur man vajag), nu un tāpēc šoferim angliski jautāju: vai viņš brauc uz Kamppi? Šis man skaidrā krievu valodā atbild: ņet, eta b Rautatieasema (nu vai k-kaa taa, es krievu val. labi nezinu). Tas nozīmē stacija...nu ok, tas man ar derēja...taču vēlāk domāju: ei, bet te tak ir Helsinki. Kā viņš tā riskē runāt krieviski, zinot, ka krievi šeit nemaz nav tik liela minoritāte?? Varbūt man tik spēcīgs latvietes akcents, ka šis saprata: esmu no Baltijas??? Bet tas, ka krievu te ir diezgan padaudz un ka uz ielām krievu valodu dzirdēt var, taisnība!!! Vēl pirms pāris gadiem tā nebij, bet vakar pat "International Journalism" lekcijā guvu apstiprinājumu, ka Somijā par problēmu kļūst pieaugošā krievu minoritāte - un jāsāk domāt, ko no mediju klāsta viņiem varētu piedāvāt...

2. Jau labu laiciņu atpakaļ aizvilkos uz ik-4dienas apmaiņas studentu ballīti klubā Barfly. Pirms ieiešanas klubā jau kā ierasts velku ārā savu pasi, lai rādītu apsargam, jo, kā jau Jūs no 2.sērijas zināt - Somijā bez ID nekur. Šis paskatās un viņa atbilde skaidrā latviešu valodā: "Paldies!Nākamā pietura!" Samulsu, pasmaidīju, pabrīnījos un sāku domāt: vai ar "nākamo pieturu" bij domāts mans nākamais apkalpotājs garderobists, kura virzienā apsargs rādīja, vai arī kā vēl divi vārdi latviešu valodā, ko šis, acīmredzot kaut kad nesen būdams Rīgā, būs mūsu sabiedriskajā transportā iemācījies..!?

ERASMUS Somijā: 3. sērija: Pārdomas par medu...

28. jan 2008

Šodien nolēmu vietējā "Alepā" (arīdzen vietējais veikalu zīmols Somijā) nopirkt medu, lai tējiņa saldāka. Un par visu šo procesu (iepirkšanas un pirmās proves) man radās nelielas pārdomas:

1. Nevarēju to medu ilgi atrast veikalā. Līdz beidzot vienā plauktā kopā ar konservētiem ananasiem un ievārījumiem un netālu arī suņu barību ieraudzīju kādu gaišdzeltena pildījuma pudelīti, pusšķidra blīvuma, tāpēc nopratu: gan jau, ka ir. Vienīgi, kas aizdomīgi likās - tur tā bija vienīgā tāda pudelīte...

2. Lai būtu +/- 100% droša (kā nekā zem 3 eiro maksā), noprasīju vēl pārdevējai, vai tas tiešām ir medus. Šī atbildēja, ka ir. (nu ok, uzticēšos viņas angļu valodas prasmēm)

3. Nu neko. Atnāku mājās, domāju noprovēšu. Uzsildīju čaju, atvēru medus pudelīti un tā jocīgi - atvere tāda pati kā šampūnam un arī iepildīšanas taktika - tāda pati. Nobrīnos: neko jau, modna! Pie mums es vēl joprojām ar karoti cenšos krūzē ietrāpīt, nenopilinot lieku pili uz galda...

4. Tagad dzeru tēju (ar to iepildīto medu), bet ne te medus garšas, ne smakas. Vai tiešām būšu nopirkusi šampūnu???

Avots: google.lv

ERASMUS Somijā: 2. sērija: Bez kartēm un ID Somijā nekur!

14. jan 2008 

Jau nedaudz vairāk nekā nedēļu manas mājas ir Helsinki. To pierāda kaut vai tas, ka esmu patstāvīgi iemācījusies no savām kojām nokļūt centrā, universitātē, bankā un vēl pāris vietās. Un pats galvenais – esmu iemācījusies saprast latvietim domājams sākumā sarežģīto transporta sistēmu. Tā ir karšu sistēma, ka ir ne tikai transportā, bet arī universitātē lai kopētu, printētu, tiktu pie datora un pat paēstu.. 

Somu valoda pie Sašas!

Visu šo nedēļu mums katru dienu bija jāiet uz universitāti, lai klausītos orientācijas kursus – tie ir kursi, kur pastāsta par to, kā iedzīvoties Somijā, kā nokārtot visas nepieciešamās lietas – nopirkt kartes, piereģistrēties iedzīvotāju reģistrā, policijā, dabūt savu drošības numuru. To laikā arī apskaidro Helsinku Universitātes sistēmu, kodus, kas vajadzīgi un pats galvenais – LYYRA studentu karti, kas esot baigi universālā un dod studentiem visādas atlaides! (tikai jāatceras, kur! ) Neizpaliekam bez somu patriotisma izpausmēm – lekcija par Helsinku vēsturi no speciāli pieaicināta tūrisma pārstāvja kā likts jau pirmajā dienā un aicinājums no šarmantā pasniedzēja Sašas piereģistrēties somu elementary kursiem arī maigi uzstājošs: „es esmu pārliecināts, ka jūs visi mācīsieties somu valodu.” (Es tak, protams, pieteicos, bet redzēsim, kā mans jau esošais elementary līmenis rīt pirmajā nodarbībā pārsteigs Sašu). Katrā ziņā, ja ir neskaidrības, „mans ofiss ir 5. stāvā” – Saša tur gaidīs. 

Somi kā jau sabiedriski aktīvi grib mūs ievilkt arī visās iespējamās velns viņu zina cik organizācijās – un viena labāka par otru, un prezentētāji arī labāki par iepriekšējiem – piemēram, debatētāji, kas, kā paši teica, organizē debašu pulciņu, zem kura patiesībā slēpjas: „ja jūs domājat, ka mēs runājam par politiku, tad tā nav, jo mums pašiem tā nepatīk, un pēc debatēm mēs vienmēr ejam uz klubu iedzert alu un vēl – mums bieži patīk ceļot – tikko atgriezāmies no Taizemes, bet vispār šad tad mēdzam apmeklēt arī Tallinu un Rīgu. Un vispār mūsu pulciņā var arī atnākt un pasēdēt malā, nav obligāti jādebatē!   Njā, prezentētājs bija ne tikai labs pārliecinātājs (pārsvarā ar vizuālām bildītēm no ceļojumiem), bet arī fluents angļu valodā – kā nu ne, oriģināli anglis! (pusaizmigušais un vilcienā nejauši sastaptais itālis Mikkele man blakus nesaprata..) Un, koris, draugi!! Jēzinj, prezentētāji pat nodziedāja kādu no savām somu ziņģēm. Tātad grafiks skaidrs: debates 2dienās, bet uz kori mums jādodas 3dienās..  Esam gatavi somiskoties!

Džentlmenisks ieģērbiens

Ak, jā, bez kartēm vēl ļoti svarīgi, lai visur būtu līdzi ID, jo nekad nevar zināt, kur to prasīs uzrādīt. Pirmkārt, jau lai tiktu pie katras jaunas kartes, jāuzrāda ID. Un, protams, klubos. Te pie viena kāds interesants novērojums no welcome party – kad devāmies mājās un iedevām garderobistam numuriņus, lai mums atnes apmetņus/mēteļus. Viņi atnesa un nevis nosvieda: „še, ņem”, bet kā vecos laikos – ievilka vispirms vienu, tad otru mūsu roku un labi, ka vēl neaizpogāja mūsu vietā..  Bet vispār, kā mums vienreiz panesās diskusija savā grupā, somi nekad pie meitenēm nenāk pirmie, jo pārāk kautrīgi, izņemot gadījumus, kad nu ir totāli piemāvušies un piestreipuļo klāt „moi” (čau – somiski). Tāpēc uzstājīgākas un agresīvākas esot somu meitenes!!! Njaaa....un tad pie manis interesējās, kā tie visi procesi Latvijā.... 

Zviedrija Somijā

Swedish School of Journalism/SocKom

Kaut kā nebiju to pirms tam apjautusi, bet, kā izrādās, man te būs vairāk darīšana ar somu minoritāti – zviedriem (tikai 6 % Somijā) nekā somiem. Proti, pirmajā semestra periodā es mācīšos Swedish School of Social Sciences, kur mācās tikai 500 studenti...nu principā skoliņa ir maza un mīļa (drīzāk atgādina vidusskolu) un katrā ziņā jau sadraudzējos ar pavāru, jo viņam likās jocīgi, ka es nelietoju mērci, vai man nebūšot par sausu, un ka viņš tā gan neēdot. Bet es teicu, ka es, lūk, tieši tā ēdu. Njā, pavāri tur tādi paši kā pašlaik pie mums SZF – jauniņi! Svarīgi – šai skolā māca tikai zviedru un angļu valodā, bet kopumā man neizpaliks arī somu valoda - to dzirdēšu Helsinku Universitātē, kur arī esmu dažiem kursiem pierakstījusies.

Tā kā mums tāda maziņa skoliņa, tad arī mana grupa ir salīdzinoši neliela – esam četri, bet februārī mums pievienosies trīs studenti no Āfrikas. Pagaidām pārstāvētās valstīs – Norvēģija, Vācija un es – Latvija. Ak jā, un šeit jau arī jāpiemin mūsu tjūtori – Līna un Jens (protams, zviedriski runājošie somi – minoritāte), kas palīdz ar adaptēšanos, karšu dabūšanu un visādi citādi mūs integrē. Arī uz welcome party gājām kopā!

Netrūks ne Bēthovena, ne ballīšu

Tā kā nākamnedēļ visiem somu studentiem atsākas studijas (jo bija Z-svētku brīvlaiks), ir ieradušās manas istabas biedrenes – čehiete Nikola un poliete Eva. Neesmu gan vēl viņas tā īsti iepazinusi, jo visu laiku mācos un lasu tekstus (savēji no SZF sapratīs), bet kopumā ceru, ka būs ok – arī ar tām klasiskajām simfonijām, ko Eva uz pilnu klapi klausās (kaut kas uz Bēthovenu un Mocartu velk, ja nekļūdos) un smago rokmūziku, ko savukārt piekopj Nikola (nepārprotiet - arī kā klausītāja, nevis praktizētāja). Vēl pie viņas nāk daudz draugu, kas mani nemitīgi aicina uz kaut kādām pārtijām, bet es tik nē un nē!!! Nekas: JĀ būs februārī!

Kultūršoks Nr.1: Nevaru pierast, ka veikali darbdienās strādā līdz kādiem 20.00/21.00 vakarā!!! Un svētdienās strādā ilgāk nekā sestdienās!

Kultūršoks Nr.2: tehnoloģijas, tehnoloģijas un vēlreiz tehnoloģijas! Un attīstība! Katrai aktivitātei ir sava interneta lapa! Un visas prezentācijas Orientācijas kursos (protams, viss te Powerpointā un katrs nāk ar savu Fleshu) beidzās: „internetā mūs var sameklēt tur un tur”. Un nav svarīgi, vai prezentē studentu organizācijas pārstāvji vai paveca bibliotekāre vai māsa pusmūžā no veselības centra...arī angļu valodu visi te māk!

Kultūršoks Nr.3: man salst kājas! No rītiem ir silti, pēcpusdienās - pūš!

ERASMUS Somijā: 1.sērija

Nu taaa....laikam jau lieki vairs kādam piebilst un paziņot to kā jaunumu, ka pašlaik atrodos Helsinkos, kur līdz 31.maijam mācīšos Helsinku Universitātē. Ir pagājušas tikai dažas dienas, bet notikumu TIK DAUDZ, ka katram no jums to fiziski grūti paspēt izstāstīt, tāpēc uzsāku savu prombūtnes dienasgrāmatu, kas, cerams, būs regulāra, nevis vienas nakts skribelējums.

Zem sedziņas, gaidot prāmi Tallinas ostā

No Rīgas uz Tallinu ar autobusu izbraucu ceturtdien, 3. janvāra pašā vakarā. Jau tad sapratu, ka ceļš būs gan garīgi, gan fiziski smags - lielās somas, nepabeigtais semestris LU SZF, neziņa par to, kas un kā, vai es - cilvēks, kas apmaldās 3 priedēs - tomēr spēs starp tām atrast visas vajadzīgās adreses, parakstīt līgumus par dzīvošanu utt. utjp. Lai nu kā vieglā miegā iesnaudusies un tieši pirms kāpšanas ārā pamodusies (un labi, ka tā), Tallinas ostā beidzot nokļuvu - par nožēlu jāsaka - stundu ātrāk pirms paredzētā laika, kas nozīmē stundu vairāk jāgaida, līdz ostu atvērs. Bet ir taču auksti un 4.00 naktī!!!!! Un apziņa, ka man 2 stundas ar savām paunām jāgaida!!! Aiziet nekur nevar, jo tās SOMAS!! bet cik tad ilgi lēkāsi uz pirkstgaliem??? Tā nu es nopriecājos, ka man līdzi ir guļammaiss un sega. Vilku tik ārā un uz soliņa pie Tallinas ostas iekārtoju sev ērtu midzenīti - ielīdu maisā, sega virsū līdz zodam, somas apkārt, pleijera baltie vadiņi ausīs iekšā un divu stundu gaidīšana var sākties. Sākumā izjutu pat tādu kā komfortu melnajā, drēgnajā nakti, kad Teemu vēl ausīs spiedz "it's cold in here, it's dark in here" (klausos The Crash pirmo albumu "Comfort Delux", kas šādām nostaļģiskām aizbraukšanas noskaņām ir vairāk kā atbilstošs). Bet pēc stundas jau saprotu, ka auksti ir arī ar to pašu segu!! Vienīgais, kas spēj iedvest kādu jautrību – pamazām teritoriju sāk apstaigāt dažādi ostas darbinieki, kas ierauga mani, rāda ar pirkstiem un savā starpā sasmejas. Turklāt pavisam dīvaini tas kļūst tad, kad gaidīšanas laikam samazinoties, ierodas citi gaidītāji un brīnās, kur tāda te gadījusies...  Lai nu kā, es bez kompleksiem – man ir auksti, tāpēc daru, ko varu....

Ezītis beidzot pie miega

Notikumus uz prāmja atceros miglaini, jo ar somu piekabi, kas mani visur pavadīji nekur tālu izkustēties nespēju – atradu vien kādu atbalsta sienu un salikusi somas sev apkārt, vēl pirms prāmja atiešanas domāju: beidzot pagulēšu. Iemigu ar. Bet tad sāka palikt jocīgi – jo jutu, ka garām staigā arvien vairāk cilvēku – atvēru acis un sapratu, ka esmu bezspēkā nokritusi pretī sienai, kas nu ir atvērusies kā restorāns....un cilvēki staigā šurpu-turpu un laikam es viņiem maisos pa kājām...nu ja jau tā, tad savācu savas mantiņas un dodos pie kādas citas sienas un atkal atlūztu vienā momentā...līdz brīdim, kad dzirdu paziņojumu: prāmis piestās Helsinku ostā pēc 10 minūtēm. 

Pirmais vīrietis - taksists

Tā nu nolēmu, ka mans pirmais vīrietis, ko Helsinkos sastapšu, būs taksists, jo pati ar savām paunām uz staciju, kur atstāt tās mantu glabātuvē, spējīga nokļūt nebiju. Diezgan pavecs, solīds kungs knapi stibīdamies, iekrāva manus čemodānus savā mašīnā un braucām klusēdami. Tad šis mani pieveda pie pašas stacijas, es, ātri nevilcinādamās, atradu mantu glabātuvi un sabāzu savus čemodānus tur iekšā, lai dotos ceļa meklējumos uz Helsinku Universitāti un kopmītņu ofisu. Sīkumos neprasiet: lietas jānokārto un atslēga jādabū. Arī tur neiztika bez maldīšanās, bet visā visumā visu izdarīju un varēju sākt šķūrēt savas paunas uz Pohjois-Haaga (ziemeļu rajons Helsinkos, kur dzīvošu). To vajadzēja darīt ar divām reizēm. Uz Pohjois-Haagu braucu četras pieturas ar vilcienu, tad ar kājiņām 10 minūtes cauri priežu mežam/parkam (jēziņ, tur ir vairāk kā trīs priedes) un kopmītnēs esmu. Dzīvoju trīsistabu dzīvoklītī, kur pagaidām esmu viena. Man ir sava istabiņa ar gultu, galdu un pārējām ērtībām, kopēja virtuve, vannas istaba, viesistaba un balkons! Esmu ļoti apmierināta, jo apartaments tiešām mājīgs un jauks, pa logu skats uz priežu mežu. 

Kur Agnija, tur problēmas

Jā, problēmas jau sākās pirmajā dienā, kad atskārtu, ka man tomēr nav internets, kā viņi bija solījuši. Tad nu svētdien, vairs neizturot starp četrām sienām, bez TV, neta, radio, nevienas dzīvības, rakstīju meilu (pie interneta tiku, ciemojoties pie draudzenes Danas, kas dzīvo Helsinkos) datoriķim Teemu. Godīgi izstāstīju savu situāciju, ka man nežēlīgi vajag internetu, jo galvenais jau – "jāsarakstās ar pasniedzējiem katru dienu, jāsūta viņiem darbi, jo vēl joprojām paralēli mācos LU SZF un cenšos pabeigt iesākto semestri". Šis man nekavējoties atraksta sms, ka viņam ir gripa, bet, ka rīt (pirmdien) varētu atnākt. Tāds nu arī (gripains) šodien ieradās – aizdeva vairākus metrus garu vadu, bet teica, ka nopirks man savu (par kuru man, protams, būs jāsamaksā) un atnesīs piektdien. Viņam ērtie laiki – pēc 22.00 vakarā...neprasiet kāpēc. Nezinu. Visā visumā parunājām ar šo par studentu korporācijām un viņš mani mudināja iestāties kaut kādā somu korporācijā – arī nesaprotu, kāpēc.

Otra problēma – zābaki. Vakar gāju uz veikalu un baudīju pirmo dziļo sniegu, kad pēkšņi atskārtu, ka rāvējslēdzējs zābakam „čupā”. Nu neko, labi, ka bija uz to brīdi, ar ko kāju vismaz apsaitēt, lai tā kaut kādu aizsegu no sniega justu....bet vispār šodien aiznesu zābaku uz apavu remonta pie veca soma, kas tikai somiski un tā arī nesapratu, kad man jāiet tam zābakam pakaļ un ko viņš viņam izdarīs. Dzīvosim, redzēsim.

Ir jau vēl viskautkādu iespaidu un piedzīvojumu, bet jau miegs nāk un nespēju parakstīt. Rīt pirmā īstā skolas diena, kad satikšu pārējos Erasmus studentus un pasniedzējus. Sāksim mācīties!  

"The Ark" likes to be bright on a stage

The conversation with the keyboard player and sound engineer Jens Andersson and the bass player Leari (Lars Ljungberg) from The Ark takes place in Ruisrock festival 2007, Turku, Finland just some hours before their performance on the main stage. This year they have been active not only with releasing their fourth album Prayer For The Weekend and touring around, but  they also did something unusual as they call it themselves – The Ark represented Sweden in Eurovision Song contest 2007.

Agnija Kazuša: First of all, could you tell me about your summer activities?

Jens Andersson (J.A.): In summer we are touring across Scandinavia, mostly in Sweden, but also in Denmark, Norway and Finland. We have about 35 gigs during the summer, festivals around.

Do you have certain plans with your new album which has just been released?

J.A.: We released the album in April. And then we are gonna be touring in Europe: Germany, France, Switzerland, Italy, and Austria.

Could you tell about the writing process of your last album?

J.A.: We started recording quite early. Last year in January we started to do the demo for the album. And then I and Ola recorded the first demos for the album, then the whole band got together and we did the songs with the band in our studio. After that we had songs as good as we could get. And then we went to the studio and recorded the whole songs again. It took quite a long time to do the album, but it was worth doing it.

Who does usually write the lyrics and music? Is it Ola?

J.A.: Yeah, Ola does the whole thing.

Now you have four albums released. Which of them does represent you the most?

J.A.: I don’t know. The first three albums are quite different from each other. The first one is quite playfull and there are a lot of different songs. The second one is darker, but about the third one: the production is much smaller, the sounds are smaller and everything is smaller and a little bit more electronic. So, the fourth one is kind of a mix between all three. So maybe the new album is the best one, it’s a mixture between all the three albums.

What is the thing that makes you original in your music?

J.A.: I think there are a lot of things, for example, the way we dress on a stage.

Is it important for you?

J.A.: Yes! Very important!

Why?

Leari (L.): I think if we have got a stage, why don’t we do something with it?

J.A.: Just to go up with T-shirt and jeans – it’s quite boring. So we do something spectacular with the show.

So, you are preparing for every gig.

J.A.: Yeah, we are preparing. We don’t have like new style every gig, but this tour we have a couple of different outfits that we change and for every new tour we try to have something new.

How did you get the idea to participate in Eurovision Song Contest this year?

L.: I think the whole idea was to do something unusual for us, just to do something that people didn’t expect us to do and then see what happens.

J.A.: We also had an invitation to participate, but first we said no, and then we had this song and we thought it would be good there and yeah!

Are you satisfied with the results?

J.A.: With the Swedish results, yeah. With the [European – A.K.] result - maybe not, but with the show and everything – we are satisfied. We are satisfied with what we performed. 

What do you think about this competition?

L.: Actually in Sweden we have this history with ABBA. So in Sweden the Eurovision is quite big, but I don’t know about European. 

J.A.: I think it could be a good thing for the new artists to be there and also it’s a good thing because so many people see you at the same time. I mean for us it’s another way how to get to people in Europe, because we have been working for 15 years and this is not the last time we meet people in Europe. It’s a good thing to be seen by people who hasn’t seen as before.

And maybe there are some other unusual things you are going to do?

J.A.: Yeah, we are trying to. (Laughing) 

L: This was the most unusual thing and it’s one in the life time. And I think now we are gonna concentrate on doing our music, do rock again.

You said you have travelled all around. Maybe there’s some special country, some special audience you like a lot and which inspire you?

L.: I think the third album was a little inspired by New York, because Ola was there and he liked it.

J.A.: For now we haven’t been to Eastern Europe, but we would like to do that. And we would like to go back to Asia. We have been to Japan only once. And, of course, we want to go back to America; we have a lot of fans there, especially in New York and San Francisco also. We want to go over down and play. 

You have never been to the Baltic States either.

J.A.: No, that would be really, really nice for us.

Actually we are going to have a big festival in Latvia (Positivus AB) and there was a forum discussion on festival’s website that people would like to see The Ark.

J.A.: Yah? I know we have quite a lot of fans that we get on MySpace…That’s nice!

When you go to other countries, is it just for music or do you also pay attention to the certain country?

J.A.: It depends on how much time we have. Usually when we are travelling in Europe, we play at night, then we have to go to the bus and go to the next city, but sometimes we have a day off and then we can take a walk around the town and try to see the thing.

What do you prefer – small clubs or big festivals?

J.A.: It also depends. 

L.: There are two different things. It’s fun to do in small clubs and it’s fun to do in big festivals. 

J.A.: I think I prefer clubs, because then it doesn’t matter if it’s raining. If it’s raining, it’s not boring, but you feel a bit sad for the people who have to stand in mud and rain. And in clubs it’s always dark insight, you can have a nice light show. I think I prefer playing at clubs, but also the festival can be magic, because there are so many people, like 15 - 20 000 people seeing it. 

What is the most extreme place where you have played at?

J.A.: Once in Norway we played on a small stage just by the sea. So, the sea was here and it was raining and the wind was blowing. It was really, really wet and everyone was in mud. And the storm came in on the stage and it was raining into the stage as well. And it was really, really cold, so it was hard to play. And also one time we played in our hometown in Sweden where we grew up. We played in February out in a square. It was 17 degrees minus and it was really, really cold.

As you are not from Stockholm how does your hometown inspire you for music?

L.: Actually we don’t live in our hometown, now we live in Malmo.

J.A.: I think the fact that we grew up in a small town where was nothing else to do than play music or play football. And we played music.

L: I think that growing up in a small town is quite good, because the whole independent youth culture is all mixed.

J.A.: You can create your own style. For example, Stockholm, New York has their own style, but in a small town it never reaches you, you can create your own home style.

So, the same has happened to you.

J.A.: Yeah, definitely.

L.: And that’s special about us.

J.A.: And that we still work together and know each other for the whole life.

What do you listen yourselves today?

L: I think I listen to a lot of music, but what we listen together is mostly 60 - 70s music, glam rock, the whole hippy era.

J.A.: Some electronic, like Kraftwerk and German kraut music [krautrock – A.K.] is good as well.

Have you discovered some new bands lately?

J.A.: It’s difficult with the new bands, because there’s so much music from the old ones.

L.: Not a lot of new bands actually. I think it’s too much music nowadays.

What do you like to do when you are not playing music?

J.A.: I like to produce music. I produce music with other bands. I work in a studio and do that kind of work. But when we come home from the tour we feel tired and almost empty and then you just can’t do anything. You just walk around.

L.: You talk to friends, have dinner, meet up people.

J.A.: Yeah, when you come back it’s good to meet people you haven’t seen for so long.