Flow festivāls ar Ladyhawke, White Lies, Lily Allen un industriāli romantisku noskaņu

Kad: augusts, 2009

Kur: Helsinki, Somija

Progresējot gan teritorijas lieluma, gan dienu skaita ziņā, ir aizritējis Somijā vērienīgākais indie un alternatīvās mūzikas festivāls - Flow festival. No 13. līdz 16. augustam tas pulcēja ap 40 tūkstošiem mūzikas mīļotāju, piedāvājot zināmus un ne tik zināmus pašmāju un starptautiskus māksliniekus vēsturiskajā Suvilahti elektrostacijas rajonā Helsinkos. Kraftwerk, Ladyhawke, Lily Allen, Vampire Weekend, White Lies, Grace Jones – šie bija festivāla gaidītākie viesi.

Kraftwerk iesilda festivālu

Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem, kad šis festivāls tiek organizēts, šogad Flow paplašināja savu tradicionālo trīs dienu ilgumu, sākot festivālu par dienu ātrāk ar vācu leģendārās krautroka grupas Kraftwerk koncertu. Kā vēsta organizatori, koncerts, uz kuru biļetes bija jāpērk atsevišķi nekā uz pašu festivālu, bija gandrīz izpārdots un to apmeklējuši vairāk nekā 6 tūkstoši skatītāju. Jāpiebilst, ka Kraftwerk kā festivāla atklājošās grupas mūzika lieliski piepildīja festivāla industriālo vietu, kura tumsai tuvojoties, tika izgaismota ar gaismiņu virtenēm, radot arī nedaudz romantisku Ziemassvētku noskaņu.

Pirmā diena: dejas pie „degošās Parīzes”

Tiem, kas Kraftwerk koncertu neapmeklēja, festivāla nedēļas nogale iesākās piektdienas pēcpusdienā, 14. augustā. Uz sešām skatuvēm, ko Flow šogad piedāvāja, tika sagaidīti vairāk nekā 70 mākslinieki. Par iecienītākajām skatuvēm izvērtās divas – galvenā un telts skatuve, savukārt pārējās četras vairāk pulcēja elektroniskās un deju mūzikas cienītājus. Piektdien kā pirmie telts skatuvi atklāja amerikāņi The Terror Pigeon Dance Revolt, kuru uzstāšanās bija krāsaina un pat līdzinājās karnevālam. Grupas dalībnieki uzstājās ne tikai uz skatuves, bet kāpa arī lejā un centās sadraudzēties ar auditoriju, iesaistot to savos priekšnesumos. Tiesa gan, nedaudzie klausītāji šādam pavērsieniem gan vēl nebija īsti gatavi, tomēr tas nemazināja grupas entuziasmu. Pēc šiem māksliniekiem ir vērts doties uz galveno skatuvi, kur to jau kā pirmie iesildījuši somu hiphopa un regeja mākslinieki Oi Pojat, bet kā nākamā gatavojas kāpt zviedru dziesminiece Frida Hyvönen. Pēc gada pārtraukuma viņa ir izdevusi savu otro albumu Silence is Wild, un tagad uznāk uz skatuves tērpusies kā feja, kas nosēžas pie klavierēm un uzbur mierīgu mūziku, tomēr īstajā brīdī pārtraucot to, – te ar bungu ritmiem, te piesitot stiprāk uz klavieru taustiņiem, te uzdejojot stepu, - tādējādi izvairoties no ieslīgšanas garlaicībā.

Pēc Fridas Hyvönenas laiks doties uz telts skatuvi, kur uznācienam gatavojas somu meiteņu grupa Pintandwefall. Iespējams, šīs četras priecīgās, saulainās, nedaudz bērnišķīgās, maskās tērptās meitenes grupas darbības sākumā nenojauta, ka sākotnēji pusnopietnais skolas projekts tik veiksmīgi iekaros somu indie mūzikas lauku, kā tas pašlaik ir noticis. Meitenes uz skatuves mainās ar saviem instrumentiem, visas labprāt runā ar auditoriju, tādējādi nepiešķirot kādai izteiktas līderes lomu. Viņas spēlē kaut ko starp pop, garage un punk. Kā nākamais mākslinieks, kas noteikti jāredz, ir romantiskais francūzis un Amēlijas meistars Jans Tīrsens (Yann Tiersen). Uz skatuves viņš ieslīgst emocionālā un domu pilnā postrokā, tikai kā pēdējo nospēlējot skaņdarbu no filmas Amēlija.

Yann Tiersen

Pēc Jana Tīrsena turpinās franciskā noskaņa, taču somu izpildījumā, jo uz telts skatuves spēlē triju meiteņu apvienība Le Corps Mince de Francoise. Lai gan grupas nosaukums viņām ir franču valodā, dziesmas pārsvarā tiek sacerētas angliski. Stilīgi ģērbušās un Somijas mūzikas ainai netipiskas šīs trīs enerģijas pilnās somietes apvieno kaut ko no elektro un indie un pēdējā gada laikā guvušas diezgan lielu publikas un mediju atzinību ne vien dzimtajā Somijā, bet arī Lielbritānijā un Francijā. Kamēr meitenes, no kurām divas ir māsas, pašlaik strādā pie sava pirmā albuma, jau par īpaši populāriem un lipīgiem kļuvuši viņu singli, Bitch of the Bitches, Cool and Bored un Rayban glasses. Uzņemot Le Corps Mince de Francoise enerģiju, gluži loģiski liekas nākamos dejas ritmus sagaidīt New Young Pony Club vadībā pie lielās skatuves. „We are here to party,”* jau pašā sākumā uzsver grupas soliste un vienu pēc otra spēlē sava pēdējā albuma singlus Ice Cream, Get Lucky, The Bomb, pārsteidzot auditoriju arī ar jaunām dziesmām.

Pēc New Young Pony Club uz galvenās skatuves gatavojas uzstāties amerikāņi Vampire Weekend, kuriem jau sapulcējies ļoti liels atbalstītāju pulks. Pēdējā laikā popularitāti ieguvušie ņujorkieši labprāt parāda savu pozitīvo noskaņojumu, pielipina to auditorijai un atzīst šo par vienu no saviem labākajiem koncertiem. Festivāla pirmo dienu noslēdz Ladyhawke no Jaunzēlandes, kas uzstājas telts skatuvē. Lai arī uzstāšanās ir samērā īsa un Ladyhawke uz skatuves nav īpaši runīga, grupa nepieviļ ar savu mūziku un nospēlē auditorijas tik ļoti gaidītos singlus My Delirium un Paris is Burning, ļaujot skatītājiem kļūt par dejotājiem.

Ladyhawke

Otrā diena: akmenī kaltie White Lies

Festivāla nākamā diena iesākas ar vietējo somu grupu uznācieniem. Uz telts skatuves sevi ļoti pārliecinoši parāda Rubik. Reti kura indie roka grupa ir radījusi tādu sajukumu somu mūzikas laukā kā Rubik, izsakās kritiķi, kas jo īpaši atzinīgi novērtē grupas dzīvās uzstāšanās. Tāpat arī šajā festivālā grupu uzņem ar lielu atzinību, jo īpaši gaidītos singlus City and the Streets un neseno Goji Berries. Neilgi pēc tam uz tās pašas skatuves skatāmas Ņujorkas meitenes Vivian Girls, kamēr uz lielās skatuves auditorija var izdejoties afro beat ritmos pie Seun Kuti & Egypt 80 no Nigērijas. Tomēr vakara gaidītākie viesi neapšaubāmi ir angļi White Lies, saukti par unikālu fenomenu pašreizējā rokmūzikā. Savas uzstāšanās laikā grupa izpilda dziesmas no sava debijas albuma, tai skaitā tituldziesmu To Lose My Life, kas vēl nesen pabijusi Lielbritānijas topa pirmajā vietā un kā pēdējo - savu leģendāro Death. Viesojoties Somijā pirmo reizi, grupa tiek uzņemta lieliski, taču neizskatās, ka šī uzstāšanās daudz atšķirtos no citām vietām, kur grupa pašlaik aktīvi koncertē. Pēc White Lies galvenā skatuve tiek nodota leģendārās jamaikiešu vokālistes, modeles un aktrises Greisas Džonas (Grace Jones) rīcībā. Savukārt pēc tam laiks iet uz telts skatuvi, kur jau savus instrumentus skaņo kanādieši Handsome Furs, kas aprīļa beigās viesojušies arī Latvijā. Grupas dalībnieki Dens Bekners (Dan Boeckner) un viņa sieva Alekseja Perija (Alexei Perry) nebaidās nodoties enerģiskam priekšnesumam uz skatuves. „We love this festival so much,”** sajūsmināti izsakās Dens.

White Lies

Trešā diena: raudošā Lilija Alena un mistiskie Fever Ray

Festivāla pēdējā diena sākas ar somu-amerikāņu eksperimentālā roka un Balkānu vokālās mūzikas grupu Vuk, kas patiesībā ir soliste Emīlija Čīgere (Emily Cheeger). Viņa spēlē ērģeles, taustiņus un sit bungas, mainoties ar pārējām grupas dalībniecēm. Mūzika ir melanholiska, bagāta un piepildīta. Uz skatuves Emīlija ir ļoti nopietna, bet atļaujas draiskai dejai pēdējās dziesmas laikā. Pēc Vuk uz telts skatuves ir vērts noskatīties vēl vienu somu grupu, kas pēc sava nesen izdotā albuma Our Temperance Movement likusi sevi pamanīt ne tikai Somijā, bet palēnām to dara arī ārzemēs. Tie ir Cats on Fire - četri zviedriski runājoši somu puiši, no kuriem nevar nepamanīt solistu Matiasu. Viņš uz skatuves nododas tramīgai spēlei grupas priecīgajā indie pop mūzikā un vienā brīdī šķiet, ka burtiski līdzinās kaķim uz uguns.

Uz lielās skatuves pēdējā festivāla dienā par vienu no gaidītākajiem kļūst Lilijas Alenas (Lily Allen) uznāciens. Gaidītākajiem gan auditorijas sajūsmas, gan dziedātājas kavēšanās ziņā. Un, uznākot viņai uz skatuves, jau pēc pirmajām nodziedātajām dziesmām Lilija Alena neslēpj savas emocijas un pēkšņi sāk raudāt. Vai aizkustinājums? Kā māksliniece stāsta vainīga viņas iepriekšējā vakarā savainotā mugura, kas neļauj pilnvērtīgi nodoties šovam. Neskatoties uz to auditorija ar sajūsmu uzņem viņas singlus 22, Everyone’s at it, Fuck you, kā arī popzvaigznes emocionālo un vaļsirdīgo noskaņojumu, kāds viņai vēl nekad neesot bijis uz skatuves. Kamēr viņa dzied savu veiksmīgo singlu Fear, uz telts skatuves instrumentus skaņo briti The Big Pink. Viņu uzstāšanos sākumā patraucē tehniskas problēmas, taču auditorija ir pacietīga un sagaida grupas zināmos singlus Velvet un Dominos, kurus uzlecošā britu indie grupa nodzied kā pēdējos. Pēc The Big Pink jāsteidz atpakaļ uz galveno skatuvi, kur Liliju Alenu nomaina zviedri Fever Ray. Šis ir zviedru zināmās grupas The Knife dalībnieces Karinas Dreijeres Andersones (Karin Dreijer Andersson) solo projekts. Savu debijas albumu viņa izdeva šī gada sākumā, strādājot pie tā pēc sava otrā bērna piedzimšanas garīgā drudzī un nespējīga gulēt. Viņas uzstāšanās Flow festivālā ir mistiska un baisa – tumsnējā skatuve ar lampām, lāzerstariem, kas no skatuves plūstot izkliedējas auditorijā, maskās tērptie grupas dalībnieki un pati noslēpumainā Karina, kuras seju nemaz nevar redzēt.

Lily Allen

Ja kādam paliek bail no Fever Ray, var droši paglābties pie telts skatuves, kur jau sācis muzicēt Final Fantasy. Talantīgais kanādietis Ovens Palets (Owen Pallett) savas uzstāšanās laikā veiksmīgi apvieno vairāku instrumentu spēli. Tāpat mūziķis neskopojas ar draudzīgiem komplimentiem somu auditorijai – viņš paslavē skaistos cilvēkus, kuri tērpušies apspīlētos džinsos un nēsā brilles ar melniem rāmīšiem. Viņa skaistās vijoļu kompozīcijas arī noslēdz šī gada Flow festivālu.          

Final Fantasy

„We are here to party,”* - Mēs šeit esam, lai ballētos

„We love this festival so much,”** - Mums ļoti patīk šis festivāls

Raksts tika publicēts portālā TVNET. Skatīt šeit:

http://www.tvnet.lv/muzika/koncertu_apskati/9843-festivala_apskats_flow_festival

Flow plūst uz panākumiem

Festivāls: Flow festival

Vieta: Helsinki, Somija

Laiks: 15.08.2008. – 17.08.2008.

Biļete trim dienām: 80 eiro

Apmeklētāju skaits trīs dienās: 22 000

Skatuves: 4

Adrese internetā: www.flowfestival.com

Spītējot Somijā tik populārajiem smagā roka, glemroka un metāla mūzikas cienītāju festivāliem, kas jau iekarojuši meinstrīma statusu, nedēļas nogalē no 15. līdz 17. augustam jau piekto gadu Somijas galvaspilsētā Helsinkos sevi piesaka indī un elektroniskās mūzikas cienītāju iemīļotais Flow festivāls, šogad startējot īpaši spilgti – ar gandrīz divtik lielu apmeklētāju skaitu nekā iepriekšējā gadā.

Par festivāla mājām jau vairākus gadus kļuvusi kāda ļoti industriāla, alternatīva un labi noslēpusies vieta Helsinku mikrorajonā Kallio. Pamestās ēkas un to neizprotamā funkcionalitāte rada tādu Andrejsalas atmosfēru. Iespējams, arī liktenis abām vietām līdzīgs – proti, Somijas publiskajā telpā dzirdēts, ka pēdējo gadu Flow festivāls var notikt šeit, jo no nākamā gada te tiks veikti rajona renovācijas darbi un par festivāla iespējamību pierastajā vietā vēl tiks lemts. Neskatoties uz to, Flow nākotne solās būt pozitīva, jo jau šogad festivāls sevi attaisnojis ar tādiem vārdiem kā The Roots (USA), Kings of Convenience (NOR), Martha Reeves & The Vandellas (USA) Cut Copy (AU) Sébastien Tellier (FRA), Múm (IS), Crystal Castles (CAN), Jamie Lidell (UK), Detektivbyrån, kā arī laikus izpārdotām biļetēm festivāla pirmajām divām dienām.

Uz nepareizajām skatuvēm

Festivāla darbība notiek uz četrām skatuvēm – galvenā, telts skatuve, kā arī divas kluba skatuves, kuras savu darbību sāk vakara gaitā ap 22.00. Jau Flow pirmajā dienā paralēli somu auditorijā atpazīstamajām grupām (Jesse, 22-Pistepirkko u.c.), ir iespējams dzirdēt arī internacionāli atpazīstamus vārdus. Un pirmais no tiem – Džeimijs Lidels no Lielbritānijas. Uzstājoties uz galvenās skatuves, mūziķis ar lielu aktivitāti un straujajām, vienmēr mainīgajām kustībām izstaro draudzīgumu un gūst atzinību auditorijā, taču, atceroties viņa pirms pāris gadiem notikušo uzstāšanos festivālā Skaņu mežs Rīgā, jāsecina, ka tā bijusi labāka – tā man piekrīt arī kāda nejauši sastapta somu paziņa, kura arī redzējusi mūziķa priekšnesumu Skaņu mežā. Iespējams, vainojama pārāk lielā skatuve, kas nerada omulīgu un intīmu atmosfēru. Ar tādu pašu „lielās skatuves sindromu”, šķiet, saskaras arī nākamie viesi – norvēģi Kings of Convenience. Sākumā grupa pat aizrāda auditorijai, ka „mēs spēlējam, cik skaļi vien varam, bet joprojām dzirdam cilvēkus auditorijā skaļi runājam, dzeram un izklaidējamies”. Pēc draudzīgā aizrādījuma gan auditorija šķiet ir labojusies un savas skaļās balsis pārvērš ne vairs čalošanā dziesmu laikā, bet skaļās gavilēs dziesmu beigās. Tas norvēģiem iepatīkas, un viņi uz skatuves paaicina vēl divus savus kolēģus – čellistu no Itālijas un vijoles spēlētāju no Vācijas – ar ko kopā nospēlē jaunas grupas dziesmas. Taču publika netiek pievilta arī attiecībā uz vecajām dziesmām, un visu gaidīto I’d rather dance than talk with you puiši nodzied kā pašu pēdējo ar neiztrūkstošajām Ērlenna Oijes (Erlend Øye) kustībām dziesmas laikā.

Tūlīt pēc norvēģu puišiem, nākamie uz lielās skatuves nāk vēl kādi ziemeļnieki – islandieši Múm. Šī samērā lielā cilvēku sastāva un līdz ar to mūzikas instrumentu dažādības grupa patiesi izstaro sirsnību un vienkāršumu. Viņu mūzikā, kas tik negaidīti no klusām, mierīgām skaņām pārvēršas skaļos, kliedzošos, ne tikai ar instrumentiem, bet arī ar rokām un kājām izteiktos ritmos, ieklausās ikviens. Ar šo savdabīgo islandiešu mieru un grupas izteikto vēlmi vēl kādreiz uzspēlēt Somijā, viņi pamet skatuvi kā pēdējie pirmās dienas lielās skatuves mākslinieki, un līdz ar to pūlis sāk virzīties telts skatuves virzienā, kur paredzēta dienas hedlaineru Crystal Castles uzstāšanās. Jau sākumā šķiet, ka mazā telts skatuve ir gaužām par mazu pēdējā laikā popularitāti iekarojušajai Kanādas grupai un vilšanos rada gan lielā grūstīšanās un agresivitāte pirmajās rindās, gan arī grupas kavēšanās par kādu stundu, līdz tā beidzot uzkāpj uz skatuves. Un arī tad auditorijas pūļa vara šķiet ir stiprāka – bļaušana un grūstīšanās kļūst aizvien lielāka, un solistes Alises balsi dzirdēt ir praktiski neiespējami, līdz ar to arī no dziesmām var saprast tikai atsevišķas melodijas. Rezultātā šis koncerts paliek atmiņā ar nemitīgu solistes skraidīšanu no vienas skatuves malas uz otru un regulāru lēkšanu pūlī – arī pēc grupas pēdējās dziesmas, kad neviens vairs nesaprot, kur soliste pazudusi, bet vismaz ir zināms, ka koncerts noslēdzies.

Mum

Franču noskaņās ar Detektivbyrån un Sébastien Tellier

Detektivbyran

Festivāla otrā diena sākas ar nerimstošu lietus līņāšanu, kas nedaudz sabojā patīkamo noskaņu. Lietus pavadībā noskatos tādus vietējos mūziķus kā Astrīda Svāna (Astrid Swan), TV OFF, Joose Keskitalo& Kolmas Maailmanpalo, bet tad savu vietu atrodu telts skatuvē, kur gaidāmi dienas pirmie internacionālie viesi – zviedri Detektivbyrån. Grupa, kas Rīgā uzstājās pagājušā gada oktobrī, Helsinkos spēlē pirmo reizi un pārliecinoši rada sev lielu atbalstītāju pulku. Šķiet, neviens, kam patīk filma Amēlija ar Jana Tīrsena (Yann Tiersen) sacerēto mūziku, nevar pretoties Detektivbyrån instrumentālajām akordeona un glokenšpīla skaņām. Trīs puiši, kas spēlē grupā, liekas vienkārši un pozitīvi un varbūt pat nedaudz kautrīgi, bieži smaida un pretī dabū tādu pašu smaidu no auditorijas, kura viegli šūpojas grupas instrumentālajās skaņās. Tā kā Detektivbyrån mūzika ir bez vārdiem, puiši daudz runā starp dziesmām – tā piemēram, tiek pateikts par grupas gaidāmo albumu 3. septembrī, par viņu līdzšinējo pieredzi Somijā, kā arī tiek stāstīts par jaunajām dziesmām, kuras varēs dzirdēt albumā, protams, arī nospēlējot dažas no tām. Un visbeidzot grupas vienkāršums parādās arī pašās beigās, kad zviedri aicina visus interesentus turpat pie skatuves pēc koncerta iegādāties grupas atribūtiku vai vienkārši parunāties ar māksliniekiem.

Pretēji patīkamajam bērnišķīgumam un naivismam, ko Detektivbyrån izstaroja telts skatuvē, uzvedas francūzis Sebastien Tellier, kas uzstājas uz lielās skatuves. Šogad viņš bijis īpaši pamanīts – pārstāvējis Franciju Eirovīzijas dziesmu konkursā, izdevis albumu Sexuality un tagad braukā pa tūres koncertiem, un ar savu grandiozo šovu ir piestājis arī Helsinkos. Izrotājis skatuvi albuma noskaņās, tērpies spilgti sarkanā jakā un violetās biksēs, viņš atgādina karstasinīgu siržu lauzēju, kas ērti iekārtojies starp savdabīgajiem skatuves dekoriem – sievietes kājām un izpilda sava albuma dziesmas.

Sebastien Tellier

Līdzīgu šovu pilnīgi noteikti nevar sagaidīt no islandiešu grupas Borko, kas uzstājas telts skatuvē. Bjorns Kristiansons (Björn Kristiansson), kas ir grupas līderis sev palīgos pieaicinājis vēl 5 dalībniekus, no kuriem divi ir iepriekšējā dienā redzētie Múm puiši. Borko mūzika ir tērpta tipiskajā islandiešu popā, iejaucoties instrumentālām un eksperimentālām skaņām. Ikdienā strādājot skolā par mūzikas skolotāju un sacerot mūziku teātrim un filmām, viņš beidzot ir izdevis savu debijas albumu Celebrating Life, ko atrādīs festivālos un koncertos vēl visu septembri.

Dienas beigās lielākā daļa cilvēku pulcējas pie lielās skatuves, kur gaidāma amerikāņu grupas The Roots uzstāšanās. Pirms tam gan ar savu jau pirms gada Pukkelpop festivālā Beļģijā atrādīto šovu īpaši nepārsteidz, bet tomēr auditoriju priecē CSS no Brazīlijas. Un tad The Roots kā hedlaineri noslēdz festivāla otro dienu.

Cut Copy ar disko no Austrālijas

Ar patīkamu nogurumu kājās sākas festivāla pēdējā diena. Kā jau iepriekšējās dienās, vispirms vārds tiek dots pašmāju grupām, no kurām īpaši atmiņā paliek Plutonium 74. Spēlējot kaut ko starp latviešu Hospitāļu ielu un Labvēlīgo Tipu, grupai patiesi izdodas uzturēt auditoriju dzīvespriecīgu. Pēc šī savdabīgā uzveduma ir vērts vēl uzkavēties telts skatuvē, jo tūlīt uz tās kāps skandināvu dziesminiece Ane Brune (Ane Brun). Dzimusi un uzaugusi Norvēģijā, viņa savu profesionālo karjeru aizsāk Zviedrijā, kur dzīvo jau astoņus gadus. Viņa spēlē dziesmas gan no sava jaunā, gan iepriekšējiem pieciem albumiem. Pēc kāda brīža viņai uz skatuves pievienojas vēl kāda zviedru izpildītāja Nīna Kinerta (Nina Kinert), un abas dziesminieces ieslīgst dvēseliskās ģitāras un klavieru noskaņās. Izskatās, ka to šajā brīdī gaida arī auditorija. „Man vajadzētu šeit braukt biežāk,” savu patiku pret Flow festivāla apmeklētājiem neslēpj Ana Brune.

Pēc šādas liriskas atmosfēras laiks pienācis dienas hedlainerieriem – Cut Copy no Austrālijas. Būdami pēdējie gan dienas, gan festivāla mākslinieki, viņi tiek uzņemti ar lielām ovācijām. Austrālieši vilties neliek – paši būdami aktīvi dejotāji uz skatuves, viņi iedrošina visu auditoriju dejot līdzi lipīgajām disko melodijām. Cut Copy pārsvarā izpilda dziesmas no sava jaunā albuma In Ghost Colours, kā arī atvainojas auditorijai par to, ka tas viņiem prasījis trīs gadus, lai otro reizi piestātu Helsinkos.

Cut Copy

Me and Cut Copy

Raksts tika publicēts portālā SVLV http://sv.lv/photogallery/show.php?id_id=183

.