„Mammu, kāpēc tu ar mani vairs nespēlējies?,” dēls Mātei reiz jautāja, kad viņa pārnāca mājās ar Aifonu uz rokām un Samsungu, stingri pieķērušos pie rokassomiņas.
„Tu jau esi liels! Kādas tev vēl spēlītes prātā? Sēdi un mācies. Paskat, tu esi visvecākais, bet glupākais no maniem dēliem. Aifons trīs gados jau iemācījies lasīt un rakstīt, kamēr tu knapi burto, ” Māte skarbi aizrādīja.
Sīmens saskuma un asarām acīs teica.
„Nu tad kāpēc tu mani neatdod citiem vecākiem, kas ar mani spēlēsies un mani mīlēs?” viņš jautāja.
„Nerunā muļķības, Sīmen, sēdi istabā un pildi mājasdarbus. Negribu vairs dzirdēt atrunas,” Māte strikti norādīja, un saruna ar to beidzās.
Sīmens kā pirmais dēls bija pa Mātes un radu rokām noņurcīts, turklāt noēdies un uzaudzējis resnu vēderu, mājās vien sēdēdams un nekā nedarīdams. Ar skolu nepietika. Cik tad var mācīties? Nekādu ārpusskolas pulciņu, nekādu spēlīšu. Vakari bija tukši kā izēsta konfekšu kārba. Tā arī Sīmens jutās – iztukšots un atstāts novārtā savā aukstajā istabā ka vai sāka mesties putekļu zosāda.
Vecāko dēlu nepavisam nevarēja salīdzināt ar brāļiem. Samsungam un Aifonam bija skaistas, glancētas, prieka pilnas sejiņas, tieviņi viduklīši, ka vai prasījās tik to vien kā pa rokām auklēt. Viņi vēl nebija radu rokām apbružāti, turklāt, spītējot saviem jaunajam gadiem, bija gudri, daudz gudrāki par vecāko brāli.
Nenoliedzami Māte visvairāk bija pieķērusies tieši jaunākajam, skaistākajam un gudrākajam dēlam - Aifonam. Brīnumbērns! Viņa slavēja trīsgadīgo dēlu visām savām draudzenēm. Puika jau mācēja lasīt, rakstīt, bija apguvis visas pasaules valodas, vienmēr zināja, kāds nākamajā dienā būs laiks, palīdzēja pat Mātei darbā (viņa strādāja par juristi), dziedāja, dancoja, spēlēja, izklaidēja Māti, stāstot viņai anekdotes un zīmējot bildes kā īstus mākslas darbus. Ko tik viņš visu nedarīja! Tieši tāpēc Māte Aifonu stiepa visur līdzi un lutināja ar visiem iespējamiem labumiem. Viņi kopā gāja uz darbu, teātri, operu, kafejnīcām, pasākumiem, ballītēm. Visur! Māte jaunāko dēlēnu tik ļoti mīlēja, ka vienmēr to glāstīja, spaidīja, taustīja, vienmēr sadzirdēja un uzklausīja, turklāt pirms gulētiešanas tā vietā lai lasītu pasakas dēlam, Māte klausījās dēla stāstos, dziesmās, dzejoļos, padevās brīnumbērna bagātās iztēles uzburtajiem videoklipiem. Un tā arī viņi viens otra skavās aizmiga teju vai katru nakti.
Sīmens, to vērojot no savas vientuļās istabas, raudāja. Viņš atcerējās, kā Māte bija lasījusi pasakas viņam. Kā Māte kādreiz viņu bija mīlējusi tāpat kā abus jaunākos dēlus, bet tagad to visu dabūja Aifons. Un pat vēl vairāk – izskatījās, ka pastarītis Mātei dod to, ko nespēja Sīmens un pat ne Samsungs.
Tiesa, arī Samsungu Māte ne vienmēr visur ņēma līdzi. Arī viņš lielākoties bija nosēdināts istabā, lai pildītu mājasdarbus un mācītos. Taču pret Samsungu viņa nebija tik skarba kā pret Sīmenu. Viņam klājās drusku labāk. Māte par vidējo dēlu atcerējās, kad brauca uz ārzemēm darba komandējumos, kuri notika gandrīz katru nedēļu. Varēja redzēt, ka viņa lepojas ar jaunākajiem dēliem. Abi bija tik gudri, ka varēja Mātei svešās zemēs gan parādīt virzienus, gan palīdzēt ar valodām, gan kārtot darba jautājumus. Tikmēr muļķītis Sīmens vienmēr palika mājās, aizmirsts pavisam. Mātei bija kauns iet kur sabiedrībā ar vecāko dēlu. Sīmens to juta.
Kādu dienu neviena negaidīta, neviena nevēlēta atnāca nelaime. Māte pārradās no darba... bez Aifona. Saraudātu seju, viņa ieskrēja vidējā dēla Samsunga istabā un nesakarīgi kliedza: „Aifons, nolaupīja Aifonu, kāds nolaupīja Aifonu..mans Aifons...mans dārgais, mīļais Aifons...”
Lai arī Māte bija sūdzējusies policijā par jaunākā dēla pazušanu, viņa neloloja lielas cerības to atrast. Tāpēc pavisam dabiski jaunākā dēla vietā stājās vidējais dēls un kļuva par viņas ikdienas biedru. Tomēr aizstāt Aifonu viņš nevarēja. Māte skuma pēc sava jaunākā dēlēna. Ļoti skuma. Naktīs nevarēja aizmigt, domājot, kur tagad ir viņas dēlēns, kādās rokās nonācis, vai vispār vēl dzīvs. Nevarēja aizmigt, zinot, ka Aifona nav blakus un zinot, ka ... diez vai viņš atgriezīsies.
Draudzenes Māti mierināja, teikdamas: Pagaidi pāris mēnešus, un pieteiksies jauns dēls, taču Māte zināja, ka grib tikai Aifonu – Aifonu, kuram viņa bija tik ļoti pieķērusies. Šis zaudējums bija pārāk liels, lai domātu par jaunu dēlu.
Māte bija palikusi ar diviem dēliem, un, likās, dzīve iestāsies tādās pašās sliedēs, kāda tā bija, pirms piedzima Aifons. Taču kas to būtu domājis, ka nelaimes Māti apciemos viena pēc otras. Saslima Samsungs. Izmirka lietū, saķēra iesnas, klepu un drudzi. Neviens ārsts nespēja pateikt vainu, un dēls tik ļoti savārga, ka bija jāliek uz gultas režīma.
Māte nezināja, ko darīt. Aifons, tagad Samsungs... Viņa krita depresijā. Bija pazaudējusi divus dēlus. Turklāt tos, kurus pēdējā laikā bija visvairāk mīlējusi. Viņa jutās tik vientuļa, tik pamesta, taču tad atcerējās par to, kurš, iespējams, jutās tāpat. Jau sen.
Māte klusām pieklauvēja pie Sīmena istabas durvīm un iegāja iekšā. Tur viņš sēdēja. Viņas apetelīgais, bet mīlīgais dēlēns. Strupiem pirkstiņiem, sagrauztiem nadziņiem. Pats pirmais. Dēls aši pagriezās Mātes virzienā, bet tad ātri novērsās un iegrima burtnīcās un grāmatās. Vēl joprojām viņš bijās Mātes, kas viņu rāja par slinkumu un salīdzināja ar jaunākajiem brāļiem. Tagad tā pati Māte uzlika roku uz vecākā dēla pleciem un saprata, cik netaisni pret viņu izturējusies. Saprata, cik ļoti tomēr viņa savu dēlu mīlējusi tādu, kāds viņš bija. Jau no pirmās dienas, kad piedzima. Šo viņa lempīgo augumu, sasprēgājušās rociņas, tomēr dzīvo, vēl joprojām dzīvo dvēselīti un spraigi pukstošo sirsniņu.
„Piedod, Sīmen,” viņa noteica un nokaunējusies paņēma rokās savu vecāko dēlu.
No comments:
Post a Comment